Viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un viņa jūrasspēki!

Valsts prezidents Egils Levits 2020. gada decembrī piešķīra Cildinājuma rakstu viceadmirālim Gaidim Andrejam Zeibotam par patriotisku izglītojošo pasākumu organizēšanu. Sveicot viceadmirāli ar šo atzinību LJS nopublicē A.Freibergas sagatavoto rakstu, kuru izlasot ikvienam ir iespēja iepazīt daļiņu no tēvzemes mīlestības, kas veido šo godavīru.

Viceadmirālis Gaidis Anrejs Zeibots
Viceadmirālis Gaidis Anrejs Zeibots
Prezidenta atzinība

Valsts prezients Egils Levits 2020. gada nogalē nolēma piešķirt Cildinājuma rakstu viceadmirālim Gaidim Andrejam Zeibotam. Savu lēmumu prezidents pamatoja, ar to, ka 2011. gadā viceadmirāļa G. A. Zeibota vadībā biedrība “Latvijas ģenerāļu klubs” aizsāka jaunu tradīciju – organizēt patriotiski izglītojošus pasākumus ārpus Rīgas, lai jauniešos veidotu dziļāku izpratni par Lāčplēša dienas un 18. novembra nozīmi Latvijas vēsturē. 2020. gadā notika desmitais pasākums, noslēdzot desmitgades ciklu. Katrā pasākumā piedalījās līdz pat 700 jauniešu no dažādām Latvijas jaunatnes organizācijām un novadu skolām.

Valsts prezidents atzinīgi vērtē G. A. Zeibota paveikto: “Jūs esat piemērs ikvienam latvietim, kā izkopt un dalīties savā Tēvzemes mīlestībā ar citiem. Bez Jūsu nesavtīgā un pašaizliedzīgā darba, iedvesmas un nenogurstošās vadības šis nozīmīgais pasākumu cikls nebūtu noticis. Latvijas valsts vārdā cildinu Jūs par ieguldījumu Latvijas nākotnē – mūsu jaunatnē!”

Cildinājuma raksts G.A. Zeibotam
Cildinājuma raksts G.A. Zeibotam

Latvijas Jūras spēku prioritāte ir bijuši cilvēki

Ir cilvēki, kam lemts uz vēsturiskiem notikumiem noraudzīties no malas, un ir cilvēki, kam lemts ne tikai būt klāt sava laika svarīgākajos notikumos, bet arī pašiem tos veidot. Trešajam Latvijas valsts admirālim Gaidim Andrejam Zeibotam tāpat kā diviem viņa priekšgājējiem, liktenis bija lēmis iet otro ceļu – būt pirmajam.

1999. gada 26. augustā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga parakstīja pavēli par admirāļa pakāpes piešķiršanu Gaidim Andrejam Zeibotam, un 14. septembrī admirālis Zeibots, saņemot no prezidentes admirāļa zobenu, svinīgi solīja kalpot Latvijai, “savam godam, latvju slavai, Tēvzemei un brīvībai”. Un tie nav tikai vārdi un formāls solījums, tas ir dzīves kredo, tā ir viņa ticība un pārliecība.

Ainažu Vecajos kapos
Ainažu Vecajos kapos

“Gods kalpot Latvijai!” saka admirālis un Ainažu vecajos kapos patiesā cieņā noliec galvu to Latvijas jūrnieku varonības, pašaizliedzības un nesavtīguma priekšā, kuri 19. gadsimta vidū, vēl pirms pašas Latvijas dzimšanas, lika pamatus Latvijas jūrniecībai un tās slavai. “Piemini Latviju! Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies. Zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!” Gaidis Zeibots citē rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, visā Latvijā tiekoties ar skolu jaunatni un rosinot tajā patriotisma jūtas.

“Ideja, ka atjaunotajai Latvijai būs savi jūras spēki, bija pilnīgi pašsaprotama, jo, pateicoties 500 kilometru garajai jūras robežai, Latvija ir bijusi un būs jūras lielvalsts. Jūra, meži un kultūra – lūk, mūsu lielākā bagātība!” Šo domu viceadmirālis Zeibots ir paudis daudzkārt. Viņš bija viens no tiem, kas 1992. gadā lika pamatus Latvijas Jūras spēku sistēmai un vadīja Jūras spēku štāba un rajona darbību.

1993.gads Jūras spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots ierindā. Komandkapteinis Hugo Legzdiņš vienmēr piedalījās visos svarīgākajos JS notikumos.
1993.gads Jūras spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots ierindā. Komandkapteinis Hugo Legzdiņš vienmēr piedalījās visos svarīgākajos JS notikumos.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma interviju un sarunu, arī neformālu, ar admirāli Zeibotu man ir bijis ne mazums. Viņš allaž ir klāt Latvijas jūrniecībai svarīgos brīžos un pasākumos. Kādā intervijā viceadmirālis sacīja, ka viņam noteikti neesot tas gods būt pirmajam idejas nesējam par jūras spēku izveidi atjaunotajā Latvijā, to, brūkot un jūkot Padomju Savienībai, kaldinājis tā laika Bolderājas centra komandieris, zemūdenes komandieris Donāts Darkēvičs kopā ar Jāni Mauriņu. “Varbūt tieši Jānim Mauriņam vajadzēja kļūt par Jūras spēku komandieri, bet dzīve iegrozījās savādāk,” toreiz sacīja Zeibots.

Deviņdesmito gadu sākumā darba bija daudz, un radās arī fanātiķi, kuri bija gatavi šo darbu veikt un pat par niecīgu algu (četrdesmit piecdesmit latu tolaik jau skaitījās virsnieka cienīgs atalgojums) spēlēt vislielākās lomas. Taču no tā laika pagāja vien gadi desmit vai nedaudz vairāk, un daudzi no viņiem diemžēl tika izslēgti no spēles, jo Latvijas valsts un Latvijas cilvēku likteņu lēmēji viņus ierakstīja neuzticamo sarakstā, inkriminējot izglītības iegūšanu nepareizajās mācību iestādēs un dienestu svešas armijas jūras spēkos padomju gados. Šo cilvēku, Latvijas patriotu, likteņus iegrozīja iepriekš neparedzami scenāriji. Gaidis Andrejs Zeibots nebija viņu vidū, lai gan bija dienējis Padomju Savienības Kara flotē. 

Viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots

 Reiz, kad kādā sarunā jautāju, kāpēc Zeibots savu dzīvi saistījis ar armiju, viņš, savā ierastajā manierē pieliecis galvu iesānis, mazliet viltīgi pasmaidīja un ar viņam piemītošo humoru vaicāja, vai uz maniem jautājumiem jāatbild nopietni vai ar humoru. Teicu, ka būtībā katrā jokā slēpjas vislielākā nopietnība, tāpēc var arī ar humoru. Tad, lai paskaidrotu savu nonākšanu militāristos, viņš pieminēja kādu savulaik pa jokam aizpildītu anketu, kurā citu jautājumu starpā bijis šāds: Vošol ļi ti v istoriju, iļi vļip? (vai tu iegāji vēsturē, vai iekūlies?). Uz pašu attiecoties otrā daļa, un tur vairs neko nevarot darīt vai mainīt, bet dzīve, protams, ir bijusi daudz prozaiskāka: tēvs Jūlijs Otrajā pasaules karā bija pazudis bez vēsts, mātei vienai izskolot divus bērnus būtu bijis pārāk grūti, un, tā kā mācīties ļoti gribējies, viņš kā vecākais bērns ģimenē meklējis iespēju realizēt savas intereses, negaidot palīdzību no mājām. Viņa gadījumā tā bijusi Ļeņingradas Augstākā jūras kara radioelektronikas skola, un Gaidis Zeibots priecājas, ka izvēle ir bijusi pareiza, jo pēc institūta beigšanas kā radioelektronikas inženieris nonācis uz karakuģa. Tad arī sākušās viņa dienesta gaitas un nemitīgs izglītošanās un pilnveidošanās ceļš: 1980. gadā beidzis Ļeņingradas Jūras kara akadēmiju, vēlāk Ļeņingradas Armijas un flotes aizmugures un transporta akadēmiskos kursus, bet jau atjaunotās Latvijas laikā mācījies Džordža Maršala Eiropas drošības studiju centrā Garmišpartenkirhenē, Vācijā, ASV Armijas kara koledžā un ģenerāļa kursos Itālijā.

“Bija 1975. gads, kad kara flotē tika lauzta pastāvošā sistēma un simtiem gadu vecas tradīcijas,” stāsta Zeibots. “Vēsturiski par karakuģa kapteini varēja kļūt tikai no stūrmaņiem vai ieroču speciālistiem. Bet tajā laikā kuģi kļuva par tādiem kā elektronikas ķīlniekiem, jo visi ieroči tad un arī tagad tiek vadīti ar elektronikas palīdzību. Un mēs lauzām vecās tradīcijas. Es biju viens no pirmajiem elektroniķiem, kas kļuva par komandieri, un biju trešais jaunākais komandieris Padomju Savienībā.”

Dienējis PSRS Jūras kara flotē, bet savu pirmo lielo, 131 metru garo kuģi “Stepennij”, kura komandā bija 287 cilvēki, no tiem 28 virsnieki, Gaidis Zeibots saņēma Liepājā un 1987. – 1988. gadā bija Liepājas Jūras kara bāzes komandiera vietnieks.

…darbā 90.ie gadi

Kad Atmodas laikā Gaidis Zeibots, joprojām dienot PSRS Jūras kara flotē, kopā ar liepājniekiem piedalījās Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā virs Liepājas Pedagoģiskā institūta, tas nepalika bez sekām – viņu nosūtīja četrus gadus ilgā piespiedu komandējumā uz Poliju. “Gdiņā biju kuģu diviziona komandiera amatā un vadīju apmēram četrarpus tūkstošus jūrnieku, kuri bija īpaši atlasīti, lai ārpus PSRS pārstāvētu un aizstāvētu tās intereses. 1991. gadā, kad notika referendums – būt vai nebūt Padomju Savienībai, apmēram četrdesmit seši procenti manis vadīto karaspēka daļu cilvēku piecos vēlēšanu iecirkņos nobalsoja – PSRS nebūt! Tad arī uzrakstīju iesniegumu par izstāšanos no komunistiskās partijas, jo man nebija pieņemams, ka partija deklarēja vienu viedokli, bet tajā pašā laikā rīkojās pavisam savādāk, jo īpaši tas attiecās uz brīvību un neatkarību alkstošajām Baltijas valstīm,” atceras Zeibots. Varbūt tieši kā protests uzrakstītais iesniegums par izstāšanos no PSKP vēlākajos gados bija viens no argumentiem, kas ļāva viņam saglabāt amatu un neizpostīt karjeru.

Daudzi no tiem, kas 1992. gadā bija klāt Jūras spēku dibināšanai, savulaik bija devuši zvērestu citai valstij. Vai tad, kad Latvija iestājās NATO, viņi kļuva lieki un tāpēc tika izslēgti no spēles? “Palūkosimies, kas tad atnāca uz Latvijas Jūras spēkiem,” saka Zeibots. “No vecajiem bija Gaidis Zeibots, Jānis Mauriņš un Jānis Krūmiņš. Tādu rūdītu padomju virsnieku jau nebija. Ja paskatāmies, cik no Latvijas vidusskolu beigušajiem gāja uz PSRS kara skolām, redzam, ka daudzu gadu gaitā šis skaits ir samērā neliels un vienmērīgs. Tad nāca Gorbačovs ar savu perestroiku, un pēkšņi no Latvijas trīs reizes vairāk jauniešu iestājās kara skolās, jo laikam jau noticēja, ka kaut kas varētu mainīties. Tas bija 1986. un 1987. gads, un šie jaunie cilvēki kara skolas pabeidza 1991., 1992. un 1993. gadā. Vai mēs viņus varam uzskatīt par nevajadzīgiem cilvēkiem, vai viņi ir tikuši saindēti? Daudzi 1992. gadā, vēl mācoties kara skolās, man jautāja, ko darīt. Es atbildēju: tikko dabūsi diplomu, sēdies vilcienā vai nāc ar kājām uz Latviju, bet vispirms dabū izglītības diplomu! Tie taču nav saindēti virsnieki, tie ir mūsējie, kuri sāka veidot Latvijas Jūras spēkus. Mūsējais vienmēr ir bijis un paliek, piemēram, Aivars Ušackis, kurš tagad strādā par Mērsraga ostas kapteini. Kāpēc viņam atņēma pielaidi? Tāpēc, ka pēc 1991. gada viņš vēl bija kompartijā, bet mūsu likumā ir ierakstīts, ja pēc 1991. gada ir bijis partijā, nav derīgs. Aivars nav derīgs?!

Ja runājam par cilvēku likteņiem, tad praktiski nevienam karjeru nav ietekmējusi tā pagātnes daļa, kas saistīta, piemēram, ar mācīšanos Krievijas kara skolās. Ir atsevišķas nianses un detaļas, bet pārsvarā bija likuma nianses un personīgās ambīcijas. Pie tādām personīgām ambīcijām es, piemēram, pieskaitu to, ko savulaik, kad viņam bija tādas pilnvaras, izdarīja Lieģis. Tā bija tāda nelaime Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kas mūs atsvieda vismaz par gadiem desmit piecpadsmit atpakaļ. Toreiz tika padzīti vidējā līmeņa virsnieki, un tagad, lai ieceltu bataljona komandieri, ir lielas problēmas, jo ir nepieciešami desmit piecpadsmit gadi, lai līdz šim līmenim izaugtu. Laikam jau nevienā valstī nenotiek tā, kā grāmatās raksta un kā gribētos, visādiem procesiem ir jāiziet cauri. Tādiem spējīgiem virsniekiem, sava līmeņa speciālistiem, labiem stūrmaņiem kā Ilmārs Lešinskis (2013. gadā viņš devās mūžībā) un Andrejs Zvaigzne tika noņemtas pielaides. Un viss. Un ar NATO tam nav nekāda sakara jo neviens no šiem cilvēkiem nav bijis struktūrās. To izdarīja tikai mūsējie.”

2012.gads. Toreizējais Jūras akadēmijas asociētais profesors Ilmārs Lešinskis un admirālis Gaidis Zeibots. Abi bijušie Jūras spēku komandieri.
2012.gads. Toreizējais Jūras akadēmijas asociētais profesors Ilmārs Lešinskis un admirālis Gaidis Zeibots. Abi bijušie Jūras spēku komandieri.

Bet kā ar doto zvērestu svešai valstij?  “Es nezinu, kā lai to komentē,” saka Zeibots. “Daudzi saka, ka tas zvērests tika dots PSRS un tagad tādas valsts vairs nav. Tā ir visvienkāršākā atbilde, ar kuru var būt apmierināti pilnīgi visi. Bet sarežģītākā ir sirds puse: kur tu esi, kur dzīvo un ko dari. Ilmārs gribēja Latvijas Universitātē studēt bioloģiju, pētīt un izzināt, bet viņa tēvs, kurš bija sēdējis cietumā par pretvalstisku darbību, paņēma Ilmāru pie rokas, aizveda uz kara skolu un teica: tu iesi kara skolā. Tas cilvēks bija gudrs, jo viņš, visticamāk, zināja vai nojauta, ka pienāks laiks un Latvijai būs vajadzīgi militāri izglītoti cilvēki.

LJS kopsapulcē 2018.gads. Gaidis Andrejs Zeibots (no kreisās), Andrejs Zvaigzne un Ēriks Koržeņevskis.

 Kad atdzima Latvija, kad atdzima Latvijas Jūras spēki  

Divdesmit astoņos gados PSRS Jūras kara flotē uzkrātā pieredze, izglītība un teorētiskās zināšanas, arī politiskās aktivitātes Atmodas laikā, 1990. gadā uz galda noliktā partijas biedra karte – tas viss summējās un rezultējās.

G. Zeibots: “Tai laikā, kad Latvijā gaisā virmoja neatkarības idejas, es vēl dienēju Polijā. 1991. gada 4. septembrī Krievija atzina Latvijas neatkarību, un man šajā dienā pulksten divpadsmitos vajadzēja būt pie Ministru Padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa. Atbraucu uz Rīgu, aizgāju uz Ministru Padomi, un tieši tad, kad vajadzēja doties Godmaņa kabinetā, teletaips sāka sist ziņu, ka Krievija atzīst Latviju par neatkarīgu valsti. Tūlīt bija Godmaņa intervija CNN telekanālam, apsveikumi un prieks. Bet kāpēc Godmanis mani bija uzaicinājis? Lai jautātu, vai es esmu gatavs veidot Latvijas Kara floti un Jūras spēkus. Mans pretjautājums bija: kad sākt? Kad tu vari? Janvārī būšu klāt.”

1992. gada 22. janvārī Kara muzejā Gaidis Zeibots zvērēja uzticību Latvijas valstij, tā paša gada 8. februārī Liepājas Jūras koledžā pieņēma pirmo Latvijas Jūras spēku jūrnieku zvērestu, bet 11. aprīlī uz Jūras spēku kuģa “Sams” pacēla karakuģa karogu.

Zeibots atceras, ka pirms tikšanās ar Godmani esot bijusi vēl kāda sapulce, kurā spriests par Aizsardzības ministrijas veidošanu, to vadījis Tālavs Jundzis, piedalījies arī Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas priekšnieks Ivars Ross, kuram bijis uzdots aizvest Zeibotu uz rūpnīcu, kur dokos uz steķiem izvilkts stāvējis kaut kāds kuģelis, kā vēlāk noskaidrots, 1943. gadā būvēta somu bruņulaiva. Pēc atgriešanās no šīs ekskursijas bija jāatbild, vai no redzētā var iztaisīt kara flotes sākumu. Zeibota atbilde bijusi – jā. Redzētais grausts vēlāk uzprišināts iznācis no remonta rūpnīcas un kļuvis par pirmo Latvijas Jūras spēku kuģi “Gauja”. Svarīgs uzdevums bija arī Latvijas ekonomiskās zonas, tai skaitā zvejniecības uzraudzība. Tā laika valdība Godmaņa personā nolēma visas šīs funkcijas kopā ar kuģiem nodot Jūras spēku pārziņā, jo tādas bija valsts intereses. Krasta apsardze pārņēma zvejniecības uzraudzību, un tā Jūras spēku floti papildinājuši no zivju inspekcijas pārņemtie trīs kuģi. Nu Jūras spēkus veidoja “Gauja”, vairāk gan kā simbols, “Sams”, “Komēta” un “Spodra”.

Droši vien tolaik, kad veidojās atjaunotie Latvijas Jūras spēki, bija daudz nezināmā un milzīgs risks, jo viss taču bija jāsāk no nulles. Piedevām no Latvijas vēl nebija aizgājusi Krievijas armija.

Atskatoties uz Latvijas Jūras spēku atdzimšanas pirmajiem gadiem, G. Zeibots saka, ka ne jau viss bijis gludi un skaisti, bet bijis prieks, ka viņi dara tiešām ko vajadzīgu. Tagad, atceroties tā laika domāšanu un izpratni, piemēram, kādai vajadzētu būt Jūras spēku struktūrai, šķiet neticami, ka domāts tādā līmenī. “Bet domāšana ātri mainījās, un par to varēja priecāties,” saka viceadmirālis.

Patiesībā jau nebija citas iespējas, vajadzēja mācīties, apgūt un tūlīt visu likt lietā, jo laiks bija spraigs. Lūk, tikai daži 1992. gada notikumi:

  • 1992. gada februārī par LR Aizsardzības ministrijas Jūras spēku komandieri iecelts Gaidis Zeibots, piešķirot viņam jūras kapteiņa dienesta pakāpi;
  • 11. aprīlī Liepājā notiek karoga pacelšana uz LR JS pirmā patruļkuģa “101”;
  • 20. jūlijā JS patruļkuģis “102” ierodas Zviedrijā – tā ir pirmā mūsu karakuģa ārvalstu vizīte, par kuru G. Zeibots ir teicis: “Vispirms jau mums pašiem tas bija ļoti svarīgi. Kuģa komandai, četrpadsmit cilvēkiem, bija uzšūtas formas. Ejam pa ielu, mums jautā, no kādas valsts esam. No Latvijas, ar lepnumu atbildam. Bet kādas valsts forma tā ir? Latvijas Jūras spēku forma!”;
  • 30. jūlijā patruļkuģis “103” Latvijas ūdeņos sagaida Dānijas karalienes Margrētes II karalisko jahtu;
  • 9. septembrī Rīgā ar karakuģi “Visburg” ierodas Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs;
  • 1., 2., 8. un 15. oktobrī cits pēc cita Rīgā ierodas Dānijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Nīderlandes, Vācijas un Norvēģijas karakuģi.

G. Zeibots: “Tas laiks bija pilns ar nezināmajiem. Neviens nezināja, kas būs, un viss gāja uz urrā. Patiesībā tas bija naža asmens, pa kuru mēs tolaik staigājām, lai gan taisnības labad jāteic, ka 1992. gadā, kad sāka veidot Jūras spēkus, bija jau nedaudz citādi, viss it kā bija iegājis tajās sliedēs, pa kurām jāvirza jau neatkarīgās Latvijas attīstība, tomēr viss nebija tik vienkārši. Tie Rietumu partneri, kuri tagad ir mūsu lielie sabiedrotie, tolaik mums nepalīdzēja. Viņi bija gatavi ar mums runāt, bet publiski iestāties, kur nu vēl iedot mums kādu dzelzi, ko varētu izmantot par ieroci, tajā laikā bija pilnīgi izslēgts. Viņi nogaidīja, kāda būs reakcija uz mūsu neatkarību, un mēs jau saprotam, kuru reakcija viņiem bija svarīga, tāpēc mums pašiem bija jāmeklē tādas dzirdīgas ausis, tādi sadarbības partneri, kuri būtu gatavi palīdzēt. Jāatzīst, ka Zviedrija tiešām mums daudz palīdzēja: iedeva pirmos piecus krasta apsardzes kuģus, nodrošināja trīs lielās radaru sistēmas, kas ļāva izveidot otrās pakāpes jūras novērošanas sistēmas. Bet jāsaprot, ka daudzas lietas mūsu partneri darīja, vispirms un visvairāk domājot par sevi, un nevajag naivi uzskatīt, ka viņi kaut ko dāvināja, domājot par Latvijas Jūras spēku attīstību. Viņiem vajadzēja, lai Latvija reāli sāk sargāt savu jūras robežu, zinot, kāda tolaik bija bēgļu plūsma, kas caur Latviju, Lietuvu un Igauniju gāja uz Rietumu pusi. Tie, kas šo bēgļu plūsmu organizēja, darīja to sadarbībā ar bijušo režīmu, kura augstas amatpersonas lieliski pārzināja šaurās vietas neatkarību atguvušajās valstīs. Šie cilvēki bija bijušās sistēmas militārpersonas, citas augstas amatpersonas bijušajās PSRS struktūrās, kuru spēkos bija atvest cilvēkus līdz Latvijai, lai iesēdinātu viņus mazajos kuģīšos un sūtītu tālāk, piemēram, uz Zviedriju. Katru mēnesi tikai no Latvijas vien Zviedrijā mēģināja nokļūt apmēram četri simti kurdu bēgļu. Mums vajadzēja meklēt tos, kas bija visvairāk ieinteresēti, lai mēs nostabilizētos, un Zviedrija šai ziņā bija ieinteresēta vispirms jau šīs bēgļu plūsmas dēļ.

1994.gads. Engures jūrskolas direktors Ēdelnieks uzņem Jūras spēku komandieri
1994.gads. Engures jūrskolas direktors Ēdelnieks uzņem Jūras spēku komandieri
Ierindā Engures jūrskolas audzēkņi, viņus sveic Gaidis Andrejs Zeibots.
Ierindā Engures jūrskolas audzēkņi, viņus sveic Gaidis Andrejs Zeibots.

Otrs faktors, kas ļoti sekmēja Latvijas Jūras spēku attīstību, bija Latvijas jaunie uzņēmēji. Nezinu, kā no šodienas pozīcijām to vērtēt – labi vai slikti, bet tik lielu palīdzību kā Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs Jūras spēku attīstībā tolaik nesniedza neviens cits, pat valsts līmenī ne. Jūras spēkiem Ventspils ostā bija vajadzīga piestātne, bet mums nebija naudas, par ko šo piestātni ierīkot. Lembergs uzbūvēja piestātnes, nodrošināja Jūras spēku krasta novērošanas dienestu ar telpām, ēdināšanu un daudz ko citu. Būtībā to visu izdarīja cilvēki, kas Ventspils ostā sāka nodarboties ar biznesu, jo bija ieinteresēti, lai nebūtu kontrabandas, būtu sakārtota biznesa vide un būtu drošība.

Nākamās dzirdīgās ausis atradām Vācijā. Vācieši, kaut arī nedaudz piesardzīgi, tomēr atsaucās uz mūsu palīdzības meklējumiem. Amerikāņi savukārt bija ļoti piesardzīgi. Iespējams, ka sniegt palīdzību valsts līmenī dažādu apsvērumu dēļ viņi nevarēja, jo amerikāņiem vispirms bija jādomā par pasaules lielo politiku, kurā ASV ir milzīgs svars. Viņi lielā mērā ir atbildīgi par pasaules drošību un vispirms raugās, lai mazinātu jebkurus riskus, tāpēc arī tika pieņemts lēmums, ka mums atbalstu sniegs ASV Nacionālā gvarde, kas it kā nav, bet tajā pašā laikā arī ir valsts līmeņa struktūra. Mums nodibinājās labas attiecības ar Mičiganas Nacionālo gvardi, ar kuru jau pēc tam esam kopā piedalījušies dažādās starptautiskās operācijās.”

Vai tiešām NATO mūs gaidīja ar atplestām rokām?

G.Zeibots: “Ja tu kaut kur vēlies iesaistīties, ir jāpierāda, ka esi cienīgs, tiesīgs un spējīgs tur būt. Virzība un ceļš uz NATO bija tieši tāds. 1992. gadā, sākot veidot jūras spēkus, mēs, triju Baltijas valstu jūras spēku komandieri – es, Lietuvas Jūras spēku komandieris admirālis Raimonds Baltuška un Igaunijas Jūras spēku komandieris jūras kapteinis Rolands Leits (abi jau aizgājuši aizsaulē) pieņēmām kopīgu lēmumu, ka pirmais un pats svarīgākais mūsu uzdevums ir savu virsnieku izglītošana. Uzstādījums bija ļoti vienkāršs – ja zināšanas būs, dzelžus mums iedos, kad būs vajadzība. Mums ir jāpierāda, ka esam cienīgi dzelžus saņemt un protam ar tiem rīkoties, bet vispirms visi resursi jānovirza cilvēku izglītošanai. Nedaudz paskrienot laikam pa priekšu, varu teikt, ka visi Jūras spēku virsnieki izgāja cauri vai nu Amerikas Štāba koledžai, vai Amerikas Jūras koledžai, kā arī Zviedrijas, Vācijas un Dānijas jūrskolām. Viss tika ielikts cilvēkos, un rezultāts bija labs. Mums bija jāpierāda, un mēs pierādījām. 1994. gadā izveidojās “Partnerattiecības mieram”, kuru ietvaros notika gan mācību semināri, gan arī jūras spēku mācības. 1995. gadā mūsu Jūras spēki bija tik tālu sagatavoti, lai varētu iet jūrā, un mūsu kuģis “Imanta” pirmo reizi piedalījās starptautiskajās “Baltic Operation” mācībās. Mūsu grupu komandēja Andrejs Zvaigzne, kurš “Partnerattiecības mieram” programmā piedalījās speciālā pretmīnu darba grupā un izgāja speciālus kursus. Andrejs bija viens no tiem, kas “Partnerattiecības mieram” ietvaros gatavoja reglamentu valstīm, kuras to varētu izmantot sadarbībai ar NATO spēkiem. 1995. gada mācībās pirmo reizi vienu no grupām komandēja Andrejs Zvaigzne, un šis fakts ir svarīgs tāpēc, ka pirmo reizi vēsturē grupā bija NATO kuģi, kurus bija uzdots komandēt NATO nepiederošas valsts virsniekam. Un tas bija Andrejs Zvaigzne.

1993.gads. Latvijas Jūras spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots kopā ar saviem Baltijas valstu kolēģiem – Raimondu Baltušku un Rolandu Leitu.
1993.gads. Latvijas Jūras spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots kopā ar saviem Baltijas valstu kolēģiem – Raimondu Baltušku un Rolandu Leitu.

Iestāšanās NATO bija tikai rezultāts tam, ka ar savu darbu pierādījām, ka esam spējīgi būt NATO rindās. Tagad, piemēram, bieži apspriež ieroču došanu Ukrainai, un es uzskatu, ka ir divi iemesli, kāpēc ukraiņiem ieročus nedod: pirmais, vai ieroči paliks tajās rokās, kurās iedoti, otrais, vai tie tiks izmantoti tā, kā tie ir jāizmanto. Tieši šis moments savulaik arī mums bija jāpierāda, un, kad pierādījām, tad sarunas un iestāšanās process NATO gāja bez grūtībām.”

1993.gads. Latvijas Jūras spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots kopā ar saviem Baltijas valstu kolēģiem – Raimondu Baltušku un Rolandu Leitu.
1993.gads. Latvijas Jūras spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots kopā ar saviem Baltijas valstu kolēģiem – Raimondu Baltušku un Rolandu Leitu.

Deviņdesmito sākumā viss bija pirmo reizi, arī Latvijas Jūras spēku prioritātes, un tad ir jautājums, vai, gadiem ejot, prioritātes mainījušās un tagad mūsu Jūras spēkiem ir vajadzīgi citi akcenti? Arī šodien Zeibots uzskata, ka prioritātes ir palikušas tās pašas – jau kopš Jūras spēku pirmsākumiem pirmajā vietā vienmēr ir bijis cilvēks. Gaidis Zeibots allaž ir paudis viedokli: ja būs izglītoti speciālisti, dzelžus piemetīs.

G. Zeibots: “Tolaik galvenā prioritāte bija atrast cilvēkus, kas visu šo ārprātīgo darbu darīs, un arī tagad ir vajadzīgi cilvēki, kuri vēlas un var strādāt. Protams, tolaik ļoti svarīgi bija veidot floti, pēc tam viss it kā nāca pats par sevi. Tagad jāatzīst, ka pamatā viss turējās uz fanātiķiem, jo vai gan savādāk var saukt cilvēkus, kuri par četrdesmit, piecdesmit latiem, kas skaitījās virsnieka cienīga alga, bija gatavi ziedot sevi idejas vārdā. Tolaik man Krievijas pensija bija gandrīz trīs reizes lielāka par Latvijas maksāto algu. Bet daudzi jau saprata, ka grūtie laiki jāpārdzīvo un nevar gribēt vairāk, nekā valsts var atļauties.

Toreiz prieks bija par katru vismazāko lietiņu, ko varējām paveikt, prieks arī par to, ka cilvēkiem ļoti strauji mainījās domāšana un arī izpratne par Jūras spēku struktūru, bet iesākumā tā visa nebija. Kad vajadzēja radīt struktūru, uz lielām lapām uzzīmējām, kādai tai vajadzētu būt. Mūsu izpratnē, protams. Ja tagad tās lietas mēs celtu gaismā, pašiem vairs negribētos ticēt, ka tolaik domājām tādā līmenī.

Admirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis ierodas jūrnieku piemiņas pasākumā Ainažu vecajos kapos.
Admirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis ierodas jūrnieku piemiņas pasākumā Ainažu vecajos kapos.

Bija traks prieks, kad saņēmām pirmos trīs kuģis. Nu, ārprāts, nu, ārprāts, kāds prieks! Ikdienā neiztika arī bez humora un mācīšanās iziet no  dažādām situācijām. No poļiem dāvinājumā saņēmām velkoni, uz kura sāniem bija rakstīts H-18. Lai visu kuģi pārkrāsotu, tik daudz naudas nebija, un zinot, ka patruļkuģus dažās valstīs apzīmē ar burtu A, burtam H augšā pievilkām jumtiņu, un mums iznāca kuģis “A-18”. Visus kuģus, kas bija nonākuši mūsu Jūras spēku rīcībā, sākām aprīkot ar tehniku, un tas, ko iegādājāmies, bija pats labākais tobrīd, bet vairāk tomēr jau domājot par nākotni.  2003. gadā, esot Francijā, biju uz viņu aviācijas bāzes kuģa “Šarls de Gols”, un franču kolēģi ar milzīgu prieku rādīja, ka uz šā kuģa ir pirmais elektronisko karšu komplekts Francijā. Lai nesabojātu viņiem prieku, noklusēju, ka mums uz mazā “Kristapiņa” un uz katra krasta apsardzes kuģa ir elektroniskās kartes. Tad vēlreiz pārliecinājos un ar lepnumu pie sevis nospriedu, ka attīstības stratēģijai ir jābūt tālredzīgai, un mēs esam pratuši tādu veidot.

Atceros, kā 1992. gada sākumā nopietni gatavojāmies pirmajai ārvalstu vizītei Zviedrijā, kam vajadzēja notikt jau jūnijā. Ar godu bija jāparāda, ka Latvijai ir savi Jūras spēki un ka esam gatavi pārņemt robežu apsardzi Latvijai piekritīgajā zonā. Mums pašiem šī vizīte bija ļoti svarīga. Kuģa komandai, četrpadsmit cilvēkiem, bija uzšūtas formas. Ejam pa ielu, mums jautā, no kādas valsts esam. No Latvijas, ar lepnumu atbildam. Bet kādas valsts forma tā ir? Latvijas Jūras spēku forma.”

Ne jau visu, atskatoties uz Latvijas Jūras spēku pirmajiem gadiem, Gaidis Zeibots atceras ar prieku, bija arī lietas, kas atstājušas rūgtumu, kam viņš gan neļauj lauzties uz āru. Rūgtus brīžus nācies piedzīvot, kad viņu sauca par sarkano pulkvedi. Lai gan bija grūti un smagi, vajadzēja sakost zobus un to visu pārdzīvot. Kad atjaunojuši Latvijas laika jūrnieku formas tērpu, nekādi nav varējuši atrast, kāda tad īsti izskatījusies jūrnieku cepure. Lai gan komandkapteinim Hugo Legzdiņam tāda bijusi, viņš to nav devis, jo 1994. gadā vēl neviens nevarēja zināt, kas ar mums īsti notiks, nebija pārliecības, ka mazā Latvija noturēsies pretī tam spēkam un spiedienam, kas nāca no gigantiskā kaimiņa. Hugo Legzdiņš no varas bija cietis, tāpēc nevēlējās lieki riskēt. Nu jau gan kādu laiciņu Zeibots tik sakāpināti vairs neuztverot, ja kādam ienāk prātā atgādināt, ko viņš darījis padomju gados. Droši vien jāmācās saprast cilvēkus, kuri bija daudz cietuši, jāpaiet ilgākam laikam un jāizaug jaunai paaudzei, lai pārciestais aizmirstos.

Bija laiks, kad tika publicēti it kā no drošiem avotiem nākuši materiāli, ka Zeibots tirgojas ar ieročiem Somālijā. Laikam jau tā ir – jo absurdākas lietas tiek paziņotas, jo tās šķiet ticamākas, saka Zeibots un piebilst, ka toreiz viens otrs, kas līdz šīs informācijas publicēšanai viņu slavējis kā lielisku profesionāli, nu pilnā balsī kliedzis par kaunu, kas jāpiedzīvo šādas viņa rīcības dēļ. Zeibots joprojām ir pārliecināts, ka melīgo informāciju izplatīja tie, kas nevēlējās, lai viņš kļūtu par Nacionālo bruņoto spēku komandieri.  

Kuģa KA-08 “SAULE” krustmāte ir Ilze Bernsone griež valsi ar admirāli.

No 2003. gada 1. februāra līdz 2006. gada 6. jūlijam Gaidis Andrejs Zeibots bija Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai viņš iesniedza  atlūgumu, uzņemoties atbildību par divu Speciālo uzdevumu vienības karavīru izpletņlēcēju traģisko bojāeju maijā mācību laikā. Ne vienu vien reizi admirālis ir paudis savu viedokli par to, ka karavīram ir jāpieņem lēmums – tāds ir likums. Bet vēl 2004. gadā man bija sarunāta intervija ar Bruņoto spēku komandieri Latvijas jūrniecības gadagrāmatai. Sēžot komandiera uzgaidāmajā telpā, noraudzījos uz cilvēkiem armijas formas tērpos un pie sevi spriedu, kas viņus pamudinājis kļūt par militāristiem. Bez manis uzgaidāmajā telpā bija vēl cilvēki pieci seši. Vērās durvis, un šie pieci seši jau bija sastinguši miera stājā. Durvīs stāvēja Gaidis Andrejs Zeibots, tāds ļoti lādzīgs, bet izteikti lietišķs, acīs pavisam atturīgs smaids, bet es esmu redzējusi viņu arī savādāk smaidām, teiksim, Jūras svētkos vai kādas grāmatas atvēršanas reizēs. Bet te ir dienests, kas uzliek pienākumus. Arī es pieceļos, lai sasveicinātos, un uz mirkli man galvā pazib doma – nu gluži kā kino, bet tai pašā laikā lieliski apzinos, ka esmu visaugstākajā militārajā štābā, vēl augstāk ir tikai Valsts prezidente. Toreiz sarunā komandieris atzinās, ka savā amatā jūtas noguris. Kad piebilstu, ka kādā dziesmā ir vārdi, ka noguris, bet laimīgs, viņš īsti nepiekrīt, ka tas būtu attiecināms uz viņu. “Tā nav laime, tā ir atbildība,” teica Zeibots. “Ja nu tiešām kaut ko izdodas paveikt labi, tad, protams, ir arī laimes brīži, bet ikdienas darbs – kā jau ikdienas darbs.”

Jautāju admirālim, vai Krievijas armijas aiziešana bija laime, un viņš nedomājot saka, ka tas bija brīnums, kam tomēr bija jānotiek, par ko liecināja nobriedusī situācija.

G. Zeibots: “Dienā., kad Krievijas armija pameta Liepāju, arī es biju tur. Aculiecinieki noteikti atceras, ka kāds cilvēks, raugoties uz aizejošo Krievijas armiju, ko komandēja Baltijas flotes pavēlnieks admirālis Jegorovs, pilnā balsī kliedza, ka tas noziegums, kas šodien tiek darīts, izraidot Krievijas armiju, būs ļoti sūri jānožēlo. Bet viss aiziet un arī piemirstas. Dzīve ir strauja un mainīga.”

Patriotisms. Valstiskums. Latvietība

“Bībelē ir rakstītas trīs lietas, kuras spējīgs saprast ikviens cilvēks.

Pirmā. Dievs ir vēlējis cilvēkam, ja viņam ir spējas, dotības un amats, tad viņam tas viss ir jāliek lietā un godprātīgi jādara. Tēvs man teica: “Ja tu, dēls, kaut ko dari, tad dari to skaisti!” Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka tie ir Kārļa Ulmaņa vārdi. Tas ir pilnīgi saprotams.

Otrā. Ja tev ir izpratne un spējas, bet, atrodoties amatā, tev nav iespēju, tad nenervozē. Ar savu nervozēšanu tu bendē savu veselību un neļauj citiem mierīgi dzīvot. Arī tas ir pilnīgi saprotams.

Trešā. Ja tev ir izpratne un spējas, tad tu vari atšķirt pirmo no otrā. Es, piemēram, līdz pat šai dienai to neprotu un nevaru. Bet vienmēr vajadzētu izsvērt, vai tu to vari, vai nevari. Un ja ne, tad tāpēc, ka negribi, vai tāpēc, ka tev nav šādu iespēju. Gandrīz vienmēr dzīves situācijas maiņa pirmajā brīdī šķiet katastrofa, bet to var dzēst, ja tu atrodi savām spējām un zināšanām jaunu pielietojumu. Man ir laimējies un esmu gandarīts, ka manas zināšanas, spējas un iespējas ir bijušas noderīgas. Lai gan vairs neesmu militārajā dienestā, savu formu velku bieži, kad esmu ārpus sava maizes darba. Varbūt esmu pat par daudz aktīvs. Piecus gadus esmu Olimpiskās komitejas loceklis, esmu lielā Ģenerāļu kluba vadītājs, arī viens no sešiem Ordeņu kapitula locekļiem, kurus personīgi izvēlas prezidents un kas ir ļoti pagodinošs un atbildīgs amats, kurā esmu jau astoņus gadus. Sāku pie prezidenta Zatlera kunga, biju pie Bērziņa kunga, un arī Vējoņa kungs mani uzaicināja turpināt šo darbu. Šis ir liels gods un arī iespēja iepazīt Latvijas cilvēkus. Pirms pieņemt lēmumu un pateikt savu „jā” vai „nē” ordeņa piešķiršanai, ir jāiepazīst cilvēks, kuram ordeni piešķirt vai nepiešķirt, un jebkurš no šiem diviem lēmumiem ir ļoti atbildīgs.

Formu velku 14. jūnijā, kad braucu uz Liteni. Ģenerāļu klubs ik gadus organizē pasākumu „Latvijas karavīrs laikmetu griežos”, kura galvenā auditorija ir jaunatne. Pasākums parasti notiek piektdienā pirms 11. novembra – Lāčplēša dienas. Tā ir patriotiskā audzināšana un kopības sajūta.

Piemiņas brīdis komandkapteiņa pie Hugo Legzdiņa kapa Lēdurgas kapos.
Piemiņas brīdis komandkapteiņa pie Hugo Legzdiņa kapa Lēdurgas kapos.

Jau 19. gadsimta otrajā pusē Valdemārs teica, ka latviešiem ir jāstrādā kopā, bet mūsu šodienas lielākā nelaime ir tā, ka mēs nevaram kopā strādāt.

Valdemāram visa pamatā bija patriotisms, ko viņš nesa cauri visai dzīvei, sākot ar Tērbatas universitāti, kur viņam uz istabas durvīm bija rakstīts „Latvietis”.

Es caur jaunatni nesu Valdemāra patriotismu un dziļo domu par izglītību. Valdemāram bija nevis vienas dienas redzējums, bet ilgtermiņa skatījums un plānošana, tāpēc viņš spēja paredzēt, kas latviešu tautai ir vajadzīgs tūlīt un kas tai dos labumu arī pēc simt un divsimt gadiem.

Ja tagad runājam par Latvijas valstiskumu, tad vispirms un pārsvarā tikai godinām strēlniekus, kas, protams, arī nav noliedzams, bet pilnīgi nemaz nepieminam Valdemāru, kurš ar savu darbību izvirzīja Latvijas valstiskuma ideju. Rietumnieciskā ievirze – tā bija Valdemāra ideja.

Patriotisms, tautiskums un valstiskums kopā ar vienotības un izglītības ideju arī bija tas pamats, uz kura veidojās gan jūrskolas Latvijā, gan vēlāk arī pati Latvijas valsts. Valdemāra lielais ieguldījums ir spēja ģenerēt idejas un atrast pareizos cilvēkus, kuri šīs idejas varētu realizēt. Viņš bija fantastisks cilvēku pazinējs. Kad es vēl biju Latvijas Jūras spēku komandieris, man bija teiciens: „Cik ilgi es jūsu vietā pildīšu savus pienākumus?” Šķiet, ka Valdemārs, pārfrāzējot manis teikto, spēja atrast tos cilvēkus, kuri vislabāk var realizēt ideju un paveikt darbu. Valdemārs piespēlēja ideju, un cilvēki to īstenoja. Savulaik operācijas ietvaros kopā ar adjutantu bijām Kosovā, kur mūsu kareivji strādāja Somijas vienības ietvaros. Uz viņu istabas durvīm bija rakstīts „Five finish soldiers” (pieci somu kareivji), tur nebija rakstīts – latviešu kareivji.”

Kādam ir jābūt īstam jūras virsniekam?

Admirālis domā, ka zināmas ārējas iezīmes varētu būt, bet tas nav pats galvenais, vispirms jau virsniekam ir jābūt izglītotam. “Galvenais ir cilvēka spēja sadarboties, un to es vienmēr esmu mācījis un stāstījis, ka virsnieks personīgi ar savu darbu nopelna tikai vienu virsnieka pakāpi, un tā ir pirmā – leitnants. Visas pārējās nopelna viņa kolektīvs, kuru viņš vada. Un tikai tā! Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kā viņš spēj komunicēt, kā spēj sarunāties. Protams, arī no tā, kāda ir viņa background – sagatavotība un personīgās īpašības. Par pirmo pakāpi viss ir skaidrs, gandrīz visi aiziet arī līdz nākamajai pakāpei, bet, lai no tās kāptu augstāk, tas vairs tik viegli nenotiek, un tas ir jāapzinās. Ja runā par Jūras spēkiem, tad komandkapteiņa dienesta pakāpe lielākajai daļai ir pēdējā. Tas visiem ir jāapzinās, jo no komandkapteiņa par jūras kapteini kļūst tikai daži. Un šie daži ir tie, kuriem piemīt viss nepieciešamo īpašību komplekts, un personīgās nebūt nav noteicošās, galvenā ir spēja strādāt ar kolektīvu, jo tu esi kolektīva vadītājs.”