2026. gada 17. februāra vakarā mūžībā aizkuģoja kapteinis Alberts Evertovskis.
Viņš bija ilggadējs Jūrniecības savienības biedrs, savukārt Jūras administrācijā daudzus gadus strādāja par kuģošanas drošības inspektoru.
Kā teica ilggadīgs LJS valdes priekšsēdētājs Antons Vjaters, uzzinot šo skumjo vēsti: “Ar Albertu mūsu dzīves ceļi krustojās jau 1962. gada vasarā satiekoties uz viena kuģa. Un nemainīgi visus šos gadus Alberts man bija kā zinoša , atsaucīga un izpalīdzīga jūrnieka etalons. Lai mierīga kuģošana kapteinim Albertam aizsaules jūrās .”
No Sarmas Kočānes intervijas žurnālam “Jūrnieks” 2015.gadā:
Tolaik jaunie stūrmaņi ātri kļuva par kapteiņiem
„Es jau no bērnības esmu bijis ļoti „centīgs”! Kara laikā dzīvojām Ķegumā pie manas tantes, tur tika kauta cūka, nu un nokautā cūka bija jākūpina. Es biju tāds pavisam mazs puikiņš, vectēvs man teica – man, dēliņ, miegs uznāca, pieskati tu drusku uguni! Nu tad es tā pieskatīju, ka tad, kad vectēvs pamodās, viss jau bija izdarīts –namiņš ar gaļu dega, cūka bija sadedzināta!” tā ar smaidu stāstu par savu dzīvi sāk Alberts Evertovskis.
Taču dzimis Alberts ir Ludzā, astoņu bērnu ģimenē. Ludzas tuvumā ir sādža Evertova, no kurienes, „uzlabots” ar polisku izskaņu, nāk viņa ģimenes uzvārds. Alberts gan izpētījis, ka šis uzvārds pieņemts tikai pagājušā gadsimta sākumā. Laikā, kad zemnieki uzvārdi tika piešķirti, viņa senčiem bijuši ļoti brangi zirgi, un kad nu vajadzējis uzvārdus dalīt, tad rakstveži mēģinājuši noskaidrot, kas tad katrai ģimenei tāds raksturīgāks. Par Alberta senčiem visi kaimiņi teikuši – viņiem tādi zirgi kā ķēniņiem! Tā nu šāds uzvārds arī iedots, bet paši Ķēniņi, vienkārši zemnieki būdami, nav jutušies īsti ērti „kungu ādā”, tādēļ uzvārds pēc pāris paaudzēm nomainīts uz pieticīgāku.
Alberts saka – viņa bērnība ir kā no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas ņemta – tādi paši agrie ganu rīti, kad salstošās kājas nācies sildīt govs pļekā, un tā pati krāšņā un bagātā pasaule apkārt. Pat „bērza putru” no mammas dabūjis īsti pēc Jaunsudrabiņa parauga – par to, ka, ganos ejot, iemanījies govis piekalnē, kur zāles nav, saguldīt, lai pašam paliek laiks paskraidīt apkārt.
Jau četri gadu vecumā zēns iemācījies lasīt, bet pirmajās klasēs jau sācis lasīt gan krieviski, gan arī vecajā gotu drukā. Vidusskolu pabeidzis Krustpilī, un tālāk gribējis mācīties vai nu par lidotāju, pat mācījos izpletņlēcēju kursos un vienreiz izlecu ar izpletni, vai jūrnieku. „Biju salasījies Žilu Vernu. Par lidotāju nekļuvu, jo, skolu beidzot, klases audzinātāja aizbrauca medusmēnesī un aizmirsa man raksturojumu izdot, un kur nu tanīs laikos bez raksturojuma! Taču iestājos Liepājas jūrskolā, ieguvu tālbraucēja stūrmaņa diplomu. Vēl vidusskolas laikos strādāju Krustpils rūpkombināta galdniecībā, tas man vēlāk dzīvē noderēja,” stāsta Alberts.
Pēc jūrskolas beigšanas jaunajam stūrmanim izdevās palikt strādāt Latvijā. „Es savas aktīvā jūras gaitas sāku, braucot uz velkoņa, un patiesībā arī nobeidzu uz velkoņa. Taču 1963.gadā no Pāvilostas devos pirmajos zvejas reisos uz Atlantiju, jau 1966. gadā kļuvu par kapteini. Tolaik mēs, jaunie stūrmaņi, ātri kļuvām par kapteiņiem. Zvejojām Ziemeļjūrā, Norvēģu jūrā, gājām uz Amerikas piekrasti, vēlāk uz Āfriku. Pāvilostā nostrādāju 10 gadus, gribēju tur māju celt, tomēr sievas nevēlējās iet tik tālu prom no Rīgas, un tā es pārnācu uz Jūrmalu, uz zvejnieku kolhozu Uzvara. No sākuma vēl gāju jūrā, tad kļuvu par flotes kapteini, bet no 1981. līdz 1993. gadam strādāju par priekšsēdētāja vietnieku, kas atbild par floti. Uzvarā strādāju kopā ar saviem vēlākajiem kolēģiem Jūras administrācijā – Valdi Dreimani, Ludi Kalvišķi, Spodri Spingu. Priekšsēdētājs bija Ilgonis Bumburs, ļoti erudīts un spējīgs vadītājs. Viņam eksistēja tikai saimniecība un vienīgais hobijs – sēņošana un ogošana. Ogot bieži braucām kopā, ne tikai pa Latviju, bet arī uz Krieviju. Mēs ar sievu reiz pa abiem 160 litrus dzērveņu salasījām! Tas bija laiks, kad, tā kā tagad uz Briseli, braucām uz Maskavu, lai kaut ko izkārtotu. Brauca arī pie mums visādas delegācijas, sevišķi jau vasarās – ko tik neesmu uzņēmis un pavadījis, arī Afganistānas prezidentu. Bija noteikts, ka viņu vajag izvest pa līci, man bija labas attiecības ar kara jūrniekiem, dabūjām īstu admirāļu kuteri, saklājām varenu galdu, bet pudeles mums bija aizliegts likt uz galda. Afganistānas prezidents apgāja vienu līkumu pa kutera klāju, noskatīja galdu, redzēja, ka pudeļu nav, un teica – atpakaļ uz Rīgu! Vēlāk uzzināju, ka viņš esot bijis alkoholiķis un narkomāns,pēc gada viņš tika nogalināts” savus piedzīvojumus atceras sirmais jūrnieks.
Kā kuriozu Alberts stāsta savu pieredzi par kolhoza dibināšanu Āfrikā. Viņš bijis PSRS delegācijas sastāvā, kas aizsūtīta uz Gvinejas Bisau ar mērķi palīdzēt afrikāņiem dibināt zvejnieku kooperatīvu, par ko padomju zvejnieki kā atlīdzību cerēja saņemt atļauju zvejot šīs Āfrikas valsts teritoriālajos ūdeņos. Delegācija izbraukājusi visu piekrasti, izvērtējot iespējamās zvejnieku saimniecību vietas, taču izrādījies, ka afrikāņi nemaz tik naivi nav, viņi sacījuši – savus kooperatīvus dibināt variet, bet jūsu kuģi lai nerādās tuvāk kā lielgabala šāviena attālumā! Tā arī visa plānotā sadarbība izputējusi.
Pienāca Atmodas laiks, un, kā atceras Alberts, zvejnieki bija pirmajās rindās, tie jūrnieki, kuri strādāja tirdzniecības flotē, bija piesardzīgāki un neatkarības atjaunošanas procesos iesaistījās pakāpeniskāk. „Sāka dibināt Latvijas Jūrniecības savienību, tur visaktīvākie bija Bruno Zeiliņš, Miķelis Elsbergs, Gunārs Šteinerts, arī Pēteris Avotiņš un tagadējais Latvijas dzelzceļa šefs Uģis Magone, arī Ģertrūde Aniņa un Miša Mihejevs. Zvejnieku kolhozu savienība ļoti šo procesu atbalstīja, iesaistījās cilvēki no visām Latvijas zvejnieku saimniecībām,” atceras Alberts Evertovskis, kurš arī pats bija viens no aktīvākajiem LJS veidotājiem. Tanī pat laikā sakuplot sāka arī Evertovsku ģimene, auga mazbērni, un tika nolemts, ka jāiegādājas zemes īpašums, kur celt māju. Alberts atsāka iet jūrā – par kapteini uz Zviedrijai piederošā velkoņa Picunda, kas vēlāk tika reģistrēts zem Latvijas karoga ar nosaukumu Milzis. Velkonis veda papīrmalku no Baltijas uz Skandināvijas valstīm. Kuģa īpašnieks Larss Andersons piedāvāja Albertam veidot un vadīt kuģu aģentu sabiedrības Anderson Shipping Rīgas nodaļu
„Tas bija tāds organizatorisks darbs, meklējām kuģus un kravas. Pirmais kantoris mums bija ļoti lepnā vietā – viesnīcā Latvija, pēc tam Kalpaka bulvārī. Taču, ja vajadzēja, gāju arī jūrā par kapteini. Pēdējo reizi ar Milzi 1996. gadā – kā jau teicu, es savas jūras gaitas sāku un arī beidzu uz velkoņa. Pavisam, ar pārtraukumiem, esmu gājis jūrā 23 gadus, 17 no tiem par kapteini. 1996. gadā Bruno Zeiliņš man piedāvāja darbu Latvijas Jūras administrācijā. Tolaik zem administrācijas vēl bija ostu kapteiņdienesti, bet mēs bijām pie Kuģu reģistra, kas atradās Doma laukumā. Zem Latvijas karoga tika reģistrēti pirmie kuģi, un mēs sākām tos uzraudzīt. Kuģi bija būvēti padomju laikā, pēc padomju noteikumiem, tādēļ mums vismaz sākumā bija līgums ar Krievijas upju kuģu reģistri, kontroli veicām pēc viņu noteikumiem. Ap divtūkstošo gadu jau tika izvērtēta stratēģija – kā rīkoties tālāk, vai par pamatu joprojām ņemt Krievijas, vai tomēr Rietumeiropas standartus. Protams, izvēlējāmies rietumus, sākām braukt mācīties uz Zviedriju, Dāniju, Vāciju. Gājām kopā ar viņu inspektoriem pārbaudēs uz kuģiem, skatījāmies, ko un kā viņi dara. Es atceros, kā kopēju Vācijas reģistra veidlapas, lai saprastu, kādi dokumenti mums būs vajadzīgi, šie vācu Certificate bija par paraugiem Latvijas starptautiskā kuģošanā esošo kuģu dokumentiem” stāsta Alberts.
Taču Alberts neaizmirts piebilst, ka Latvijas inspektori tolaik nepavisam nebija tādi, kuriem viss būtu jāapgūst tikai no rietumiem. Viņi tomēr bija pietiekami pieredzējuši – Jānis Zlidnis par radiolietām, Oļģerts Sakss par kuģu konstrukcijām, Alfons Spūlis jau ar reģistra inspektora pieredzi, arī pārējie zinoši gan par kuģu uzbūvi, gan drošību. Pamazām tika veidota nacionālā likumdošana kuģu uzraudzības jomā. „Bija, protams, tādi kuģu īpašnieki, kuri teica – kas jūs vispār esat, kur ir jūsu likumdošana? Taču lielākā daļa jau saprata, ka mūsu darbs ir nepieciešams kuģošanas drošībai. Pirmajos gados noteikumi bija Satiksmes ministrijas vai Jūras administrācijas, tikai vēlāk tika nolemts, ka saistošajiem jābūt Ministru kabineta noteikumiem. 2000. gadā administrācijā notika reorganizācija, no darba aizgāja inspekcijas vadītājs Gunārs Lakučs. Viņa vietā tika iecelts Artūrs Ošs. Tas bija ļoti pareizs lēmums. Artūrs vienmēr ir mierīgs, diplomātisks, nosvērts, vienmēr visu rūpīgi izver. Un pats galvenais – viņš ir ļoti zinošs.” vērtē inspektors.
Kopš 1998. gada Alberts Evertovskis ir Latvijas Īpašuma asociācijas peldošo transporta līdzekļu neatkarīgais eksperts, un, kā pats smejas, vērtējis visu – sākot ar laivām un beidzot ar pasažieru kuģiem. No 2006. gada viņš Latvijas Jūras akadēmijā lasa lekciju kursu Kuģošanas drošību saistībā ar Starptautiskajām konvencijām un Latvijas likumdošanas aktiem. Taču, neraugoties uz aizņemtību darbā, viņam vienmēr atlicis laika arī saviem hobijiem. „Viens no tādiem ir ceļošana – kad 1974. gadā iegādājāmies žiguli, tā katru vasaru mašīnā iekšā – un prom uz dienvidiem. Arī mana sieva brauca pie stūres, tolaik tas bija retums, īpaši jau dienvidos. Divas reizes esam izbraukuši visu Kaukāzu, pabijuši Krimā, Ukrainā, Moldāvijā. Esam aizbraukuši līdz Kolas pussalas ziemeļaustrumu daļai Teriberkas ostai, esam krustu šķērsu izbraukājuši Maskavai tuvākos apgabalus. Jau pieminēju, ka arī ogot un sēņot braucām uz Krieviju.”
Vēl kāda Evertovsku ģimenes aizraušanās ir pīšana no klūgām un sloksnītēm, Alberts un viņa sieva ilgus gadus darbojās Tautas lietišķās mākslas studijā Vasa, abi piedalījušies neskaitāmās izstādēs un viņu darbiem atradusies piekritēji gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Evertovski kopā nodzīvojuši jau 54 gadus – droši vien tam, ka arī vaļasprieki kopīgi, nav bijusi maz nozīme. „Mēs gan abi esam tādas straujas dabas, mūsu dzīvi var salīdzināt ar jūru – viss ir tiks skaisti, un tad pēkšņi nāk vētra, bet tā pāriet un atkal viss ir skaisti!” smejas Alberts.
Ģimenei uzceltas divas mājas – uz deviņdesmitajos gados nopirktā zemes gabala atjaunota tolaik avārijas stāvoklī esoša ēka, kur dzīvo dēla ģimene, savukārt sev un sievai Alberts izbūvējis mazāku, toties pašiem savu mitekli. „Visus darbus, izņemot mūrēšanu, esmu darījis pats, visus galdnieka un namdara darbus, arī jumtu likām kopā ar vecāko mazdēlu. Ne velti skolas gados strādāju galdniecībā,” palepojas Alberts. Amatniecība ir vēl viens Alberts vaļasprieks, miera nav, pašlaik šķūnī tiek izbūvēts vasaras „kabinets”.
Stāstu par savu dzīvi Alberts Evertovskis noslēdz ar pārdomām par reliģiju: „Kā jau latgalietis, es, protams, esmu kristīts. Taču tagad esmu atradis saskaņu ar mūsu senču ticību – dievturību. Man tā liekas sirdij tuva – aizeju uz mežu ogās – pasaku paldies Meža mātei, izmakšķerēju zivi – pasaku paldies Jūras vai Upes mātei. Dievturība nekad nav bijusi agresīva. Visu reliģiju vārdā ir karots un nogalināti cilvēki, bet dievturības vārdā – nekad.
Lai tiem mierīgs reiss Kaptein!