Mauritānija, Nuadibu. Mācību trauksmes laikā, 1983. gada jūnijā.
(24. turpinājums)
Reiz ziemā Lielbritānijas ostā Invernesā noformējām kuģa ienākšanu un dabūjām brīvas prakses apliecību. Taču pēc divām stundām atbrauca angļu «melnā muita » un sāka kuģi pārbaudīt vēl trakāk nekā padomju ostās. Rezultātā pēc 2 stundām muitnieki nobēra man uz galda nelielu čupiņu cigarešu, tā esot kontrabanda, kas atrasta kaut kādā atvilktnē vai apģērba kabatās. Par to gan sodu neuzlika. Taču otrajam stūrmanim produktu noliktavā atrada deklarācijā nereģistrētu cigarešu kasti, bet trešajam stūrmanim kajītē – 10 liekas pudeles šņabja (atļauts ievest 1 litru spirtotā un 10 paciņas cigarešu.) Šņabis un cigaretes tika konfiscēti un piespriests naudassods 2300 sterliņu mārciņu. Nācās no rīta aģentam palūgt šo summu un samaksāt muitniekiem. Pēc atgriešanās Liepājā stūrmaņus nomainīja, un vīza viņiem bija ciet, tāpat arī jāstrādā krastā un jāatmaksā valstij naudassods.
1975. gada 1. augustā mani beidzot atkal nozīmēja par kapteini uz transporta refrižeratorkuģa «Mangaļi».
Viens labums uz šī kuģa bija tas, ka to apkalpoja neliela komanda(20 civlēku) un nebija komisāra amata, kura pienākumus pildīt bija uzdots kapteinim.
Kuģi no flotes bija nofraktējusi zviedru firma «Joint Trawlers», kuras ofiss atradās Helsingborgā. Tā kā kuģis bija neliels un kravā varējām paņemt tikai līdz 220 tonnām saldēto zivju, mūs pastāvīgi dzenāja pa dažādām Eiropas mazajām ostiņām. Lielajās ostās kuģi iekrāva un izkrāva ostas dokeri, bet mazajās parasti zivis krāvām ārā paši. Pirms tam, protams, katru reizi caur aģentu lūdzām atļauju vietējai jūrnieku arodbiedrībai, lai kādreiz nekļūtu par štreikbekeriem. Kuģa izkraušanas laikā es parasti biju uz tiltiņa, vecākais mehāniķis mašīnā, pavāre kambīzē, bet visi pārējie 17 cilvēki kravas rūmēs. Parasti kuģi izkrāvām apmēram 8 stundās. Kad pēdējo paleti cēla ārā no rūmes, aģents ar naudiņu jau bija klāt. Naudu es parasti atdevu elektromehāniķim Sanderam (viņš bija kuģa arodbiedrības boss), un tas to sadalīja līdzīgās 20 daļās. Visiem ekipāžas locekļiem vienādi, Par katru izkraušanu iznāca no 100 līdz 120 dolāriem «uz deguna». Tas bija apmēram 4 reizes vairāk, nekā bāze maksāja valūtu, par visu reisu (apmēram par 3 mēnešiem). Zivis ņēmām no bāzes kuģiem Baltijā un Ziemeļjūrā, dažreiz arī kādā no Eiropas ostām un vedām galvenokārt uz Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, Franciju un Angliju (pēc firmas «Joint Trawlers» norādījumiem).
Mēnesī paspējām pieņemt un nodot apmēram 4 kravas, tātad katrs ekipāžas loceklis tikai par izkraušanu vien (bez algas) saņēma vairāk nekā 400 dolāru mēnesī.
Šī iemesla pēc bija viegli nodrošināt disciplīnu un kārtību uz kuģa, jo cilvēki pie šī kuģa turējās kā ar zobiem.
Pie manis pašā sākumā atnāca radiostacijas priekšnieks Serjoža Kļimovičs un teica, ka viņam no čekas esot likts sekot manai uzvedībai reisos un viņiem ziņot, ja gadoties kas aizdomīgs.
Šādi stukači nu mums derēja, jo biju pārliecināts, ka neviens kārtīgs cilvēks netiks nodots.
Ostās arī uz pilsētu droši gāju viens, kaut arī kapteinim tas nebija atļauts. Es arī ekipāžai atļāvu atrasties pilsētā ilgāk par noteikto laiku, lai cilvēki varētu aiziet uz kādu sekskino, jo tad jau mums tas bija aizliegts, bet aizliegumu vienmēr gribas pārkāpt. Ja uzzināju, ka ir uzradies kāds īstais stukačs, tad vienmēr atradām iemeslu tā padzīšanai no kuģa pirmajā padomju ostā. Diezgan bieži gadījās uz «firmaču» rēķina aiziet uz restorāniem un naktsklubiem. «Firmačiem» jau arī bija savs labums nākt man pretim, kur tik vien var, jo mēs ar kravas palīgu Čeblakovu vienmēr par dažām pudelēm ielādējām kādas 5-10 tonnas zivju vairāk, bet papīrus jau vienmēr parakstījām par noteikto kravas daudzumu. Apmēram par 1/3 daļu zivju pārpalikuma saņēmu naudu no «firmača», to ar Zeņu Čeblakovu dalījām uz pusēm.
Turklāt vēl par katru ieiešanu ārzemju ostā es varēju oficiāli iztērēt reprezentācijas nolūkam 10 valūtas rubļus pēc kursa un 30 rbļ. kuģa kioskā. Tādā veidā man vienmēr kajītē bija daudz alus, dažādi spirtotie dzērieni un delikateses uzkodai.
Bieži gadījās, ka Helsingborgā no firmas saņēmu uzdevumu noteiktas saldētas zivis zināmā daudzumā aizvest uz kādu ostu. Kad, izgājuši no ostas, vajadzīgajā vietā noenkurojāmies, tad aizsūtīju uz Rīgu radiogrammu ar pieprasījumu, un vismaz 24 stundas gaidījām «ātro» atlaidi, uz kurieni un pie kādas bāzes iet pēc zivīm. Tādā veidā sagādājām sev atpūtu un atslodzi. Tādās reizēs no saviem krājumiem izvilku pa pudelei stiprā un pāris pudelēm alus katram. Ar noteikumu, ka sardzes stūrmanim un matrozim, kā arī mehāniķim jābūt skaidrā, pārējie varēja iepilināt atspirdzinošo. Nākošajā dienā devāmies atkal pēc kārtējās kravas. Dažreiz no Helsingborgas ar prāmi pārbraucām pār līci uz Dānijas ostu Helsingēru apskatīt Hamleta pili un pārbaudīt, ko dāņi dzer savos krodziņos.
Par notikumiem Latvijā un pasaulē, par novitātēm nozarē lasīt Šeit . Šoreiz žurnālā par izvēlēm kuras jāveic tuvākā un tālākā nākotnē. Par gāzes deficītu, grozījumiem MLC konvencijā, 3D printeri, “Greenpeace”, par būšanu spēles laukumā un Jaunā ostu likuma peripetijām.
Žurnāls Jūrnieks ir Latvijas Jūras administrācijas izdevums, kas iznāk 6 reizes gadā un vēsta par aktuālo jūrniecībā Latvijā un pasaulē. Žurnālu var lasīt arī Latvijas Jūras administrācijas mājaslapā: https://www.lja.lv/index.php/par-lja/izdevums-jurnieks
Pēdējos gados tā ir kļuvusi jau par tradīciju, ka LJS palīdz sakravāt skolas somas Latvijas audžu ģimeņu biedrībai. Tāpēc kā jau katru gadu aicinām LJS biedrus, draugus un sadarbības partnerus iesaistītes Latvijas Audžu ģimeņu biedrības atbalstīšanā.
Dokā kuģim nogrieza visas metāla lanckas no saplacinātā kuģa priekšgala un piemetināja metāla plāksni, uz pīķa pierīkoja divus pagaidu enkurus ar visām ierīcēm, lai tādā veidā paši ar savu gaitu varētu atgriezties Rīgā.
Par notikumiem Latvijā un pasaulē, par novitātēm nozarē lasīt Šeit . Šoreiz žurnālā par jūrniecības sabiedrības un pašas jūrniecības savienības aktualitātēm, kā arī akadēmijas pievienošanu RTU.
Žurnāls Jūrnieks ir Latvijas Jūras administrācijas izdevums, kas iznāk 6 reizes gadā un vēsta par aktuālo jūrniecībā Latvijā un pasaulē. Žurnālu var lasīt arī Latvijas Jūras administrācijas mājaslapā: https://www.lja.lv/index.php/par-lja/izdevums-jurnieks
2022. gadā Latvijas Jūrniecības savienība projekta Enkurs-2022 ietvaros veica jauniešu aptauju, lai noskaidrotu jauniešu karjeras izvēli motivējošos faktorus. Šobrīd aptaujas rezultāti ir sagatavoti analītiskā materiālā, kas pieejams lejupielādei.
Jūras svētki vienmēr notiek jūlija otrajā sestdienā, kad tiek godināta jūra, cilvēki un tradīcijas. Daudzviet piekrastē šie svētki vēl aizvien tiek dēvēti par Zvejnieku svētkiem, un šo svētku tradīcijas iet cauri ne tikai gadu desmitiem, bet tās mērojamas gadu simtos. Arī Latvijas Jūrniecības savienība katru gadu organizē izbraucienu ar kuģīti pa Daugavu, tādejādi saviem biedriem un atbalstītājiem veicinot svētku sajūtu.
Semināra dalībnieki no dažādām jūrniecības organizācijām
17. jūnijā Rīgas Brīvostas pārvaldē norisinājās seminārs par jauniešu piesaistīšanu jūrniecībā. Seminārs ir daļa no Latvijas Jūrniecības savienības organizētā projekta “Enkurs 2022”. Šis projekts ir saņēmis finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Seminārs tiek organizēts, sadarbojoties Latvijas Jūrniecības savienībai un Rīgas Brīvostas pārvaldei.
