Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Vladivostoka

Kamčatkas ainava.

(11. turpinājums)

Sasaldēto siļķu kravu vedām uz Mago. Mago ostā krāvāmies ārā pusotras dienas, pēc tam uzņēmām zivju konservus Vladivostokai. Atpakaļceļā, Nikolajevskā, paņēmām loci un divpadsmit ločus – pasažierus, kurus vajadzēja pa ceļam nogādāt uz peldošo bāku (loču staciju) starp Lazarevo un Pogobi pašā šaurākajā vietā Tatāru šaurumā. Loči pasažieri sāka «plostot». Avansiņa Vladivostokā ilgam laikam nepietika, tāpēc otrajā dienā četratā aizgājām uz restorānu «Vladivostok », līdzi paņēmuši portfelīti ar apmēram 10 kg ikru. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Vladivostoka”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Magadana

Magadana

(10. turpinājums)

Traleris bija «konvertēts», t.i., visi logi, iluminatori un durvis aizmetināti un ūdensnecaurlaidību bija pārbaudījusi reģistra inspekcija. Velkošā tērauda tauva ar šēkeli bija piestiprināta pie tērauda trosēm, kuras bija izvilktas cauri enkuru klīzēm un sastiprinātas ar speciālo šēkeli. Reizi dienā jūrā apstājāmies, ar glābšanas laivu piebraucām pie velkamā kuģīša un pārbaudījām, vai nav kādi bojājumi. Trešajā naktī sacēlās vētra līdz 8-10 ballēm. Nākošajā dienā piebraukt un pārbaudīt kuģīti neizdevās. Vakara pusē novērotājs matrozis ziņoja, ka velkamais kuģelis ar priekšgalu stipri nirstot viļņos.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Magadana”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs traleru flotē

Skats uz Petropavlovskas ostu Kamčatkā

(9. turpinājums)

Vispār jau A. D. bija labs un izdarīgs palīgs, tikai dikti mīlēja iedzert, un ostās pēc iespējas nelaida garām nevienu meiteni, visur viņam bija mīļākās. Ar A. D. vienmēr varēja aiziet kopā pie daiļā dzimuma pamīlēties, ja tikai bija pāris pudeļu līdzi. Tādā veidā varējām izbēgt no riska noķert kādu slimību ar gadījuma iepazīšanos kaut kur uz ielas vai restorānā. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs traleru flotē”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – šmorētas zosis un suņa gaļa

Tīklu izvilkšana Bēringa jūrā. 1962. g.

(8. turpinājums)

Es nospiedu trauksmes signālu un pa translāciju izsaucu uz klāja komandu. Pēc 15 minūtēm vienā no dušas telpām mums bija 22 zosis. Visas zosis pēc saduršanās ar kuģa virsbūvi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Mūsu pavārs izrādījās meistars un 40 minūšu laikā puse no zosīm bija apstrādātas, novilkta āda ar visām spalvām. Otru pusi atdevām uz otru kuģi, jo viņu prožektoru gaismā neviena zoss nebija ielidojusi. Nolēmām, ka tā ir Neptūna dāvana mums Jaunajā gadā. 24.00 piecas zosis jau bija izšmorētas un kūpēja uz svētku galda. Iedzeršanai, protams, vajadzēja lietot tējas glāzes ar platiem dibeniem, jo, braucot cauri ledus laukiem, svētku galds diezgan stipri kratījās. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – šmorētas zosis un suņa gaļa”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – čūska autobusā un paaugstinājums amatā

Sovgavaņa. 1956. g.

(7. turpinājums)

1959. gadā pirms maija svētkiem iznāca kuriozs gadījums kapteinim Poļkam. Viņš savā portfelī bija ielicis trīs lielus zušus un veda mājās no Vecmīlgrāvja uz centru. Autobuss bija pārpildīts, pēkšņi kāda sieviete šausmās iekliegusies: „Glābiet, čūska!». Šoferis autobusu apturējis, atvēris durvis, un uzreiz autobuss bijis tukšs. Kapteinis piecēlies, ieraudzījis, ka pa grīdu lokās viens viņa zutis, taču nav to ņēmis, bet arī steidzīgi izkāpis no autobusa un ar pārpalikušajiem diviem zušiem gājis atpakaļ uz iepriekšējo pieturu. Citādi varēja gadīties, ka viņu iekausta par šādu cilvēku izāzēšanu. Gada beigās kapteinis devās atvaļinājumā, bet mani nozīmēja viņa vietā. Tā es pirmo reizi mūžā kļuvu par kuģa kapteini. Ar pienākumiem tiku galā normāli. Arī priekšniecība bija ar mani apmierināta. Pēc draugu ieteikuma iestājos kompartijā, jo citādi mani brīdināja, ka kapteiņa amatu ieņemt nevarēšu un būšu mūžīgais vecākais stūrmanis. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – čūska autobusā un paaugstinājums amatā”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – atvaļināšanās no kara flotes

Pavārs atlasījis mencas pusdienām uz ekspedīcijas kuģa «Mazirbe». 1959. g.

(6. turpinājums)

Diviziona komandieris, kuru mēs saucām par Šakāli, mums ar Žeņu paziņoja, ka par disciplīnas pārkāpumiem nedemobilizēs mūs kā normālus virsniekus, bet izdzīs no flotes ar vilka pasi un ka mūs abus pēc tam pat krematorijā uz sadedzināšanu nepieņems, ne tikai kaut kur darbā. 

Pēc trijām nedēļām par 4 stundu nokavēšanu uz dienestu mēs abi ar Žeņu atkal dabūjām 10 diennaktis aresta no tā paša Šakāļa. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – atvaļināšanās no kara flotes”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi

Sovgavaņā. 1956. g. septembris.

(5. turpinājums)

1955. g. augustā Korsakovas ostā (Sahalīnā) tika noformēta liela grupa desanta kuģu, kurus vajadzēja nogādāt Maidzuru ostā Japānā un nodot amerikāņiem. Šie kuģi bija saņemti kara laikā, to paredzēja lendlīzes līgums. Tie kuģi, kuri bija ierindā, tika stipri uzspodrināti, tāpat papildināti ar rezerves daļām. Mūsu kuģis tauvā paņēma divus desanta kuģus, tāpat vēl viens glābšanas kuģis. Tā kā šie četri kuģi skaitījās norakstīti, tad visiem dīzeļiem tika nolaista eļļa, tad tos iedarbināja, lai sadegtu visi gultņi. Tāpat lielgabalu un ložmetēju stobrus piebēra ar smiltīm un pielēja ar sērskābi, lai pēc tam amerikāņi nevarētu ar tiem šaut un lai mehānismi vairāk nestrādātu.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos

Kara flotes kreiseris "Admiral Makarov"
Kara flotes kreiseris «Admiral Makarov», uz kura notika jūrnieku prakse.

(4. turpinājums)

Atbraucis Sovgavnēzijā (kā mēs viņu dēvējām), es redzēju, ka šeit viss ir krietni savādāk nekā pie kara jūrniekiem Baltijas flotē. Virsnieki, matroži un karavīri krogos dzēra katru dienu (brīvajā laikā, protams, vairāk pa vakariem, jo dienas laikā jāstiepj gumija dienesta darīšanās). Visiem krodziņiem (oficiāli tie saucās – restorāni) bija savi nosaukumi kā, piemēram, «Rvanije Parusa», «Mečta Oborvanca», «Tašņilovka», «Kalgan», «Ļaļa Cornaja», «Ubļudok», «Goluboj kaban », «Rigalovka», «Ribnij puzir» u.c. Kas viņus tā bija iesaucis, es nezinu, taču katrs iedzīvotājs tos zināja nekļūdīgi. Pati pilsēta nebija mazāka par Rīgu, taču sastāvēja no ciematiem divu lielu buhtu (kā fjordi Baltijas jūrā) krastos.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – kara skola

Melnajā jūrā 1951. gada vasarā.

(3. turpinājums)

Tomēr arī šīs milzīgi garās dienas beidzās un mēs, klusībā pārmetuši krustu, atviegloti devāmies ceļā uz Rīgu. Sakoduši zobus, nolēmām, ka visas bēdas noskalosim, būdami atvaļinājumā dzimtajās mājās un, galvenais, veselu mēnesi brīvībā.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – kara skola”

Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – prakse

Astrahaņā 1949. gadā uz kuģa «Ernest Telman»

(2. turpinājums)

Visu ceļu Straupmanis stāstīja interesantus notikumus. Tā, piemēram, reiz viņš mums teica: «Kas tad tagad jums ko nebraukt jūrā! Uz kuģiem radio, lokatori, peilētājas stacijas utt. Bet kas man bija?  – Eju no Singapūras uz Šanhaju, paiet mēnesis un otrajā jau esam klāt pie Šanhajas līča. Pirmais virsnieks man jautā, kā tad, kaptein, mēs tiksim ostā, reidā tūkstošiem ķīniešu džonku. Es teicu – pilnu gaitu uz priekšu un kursu nemainīt! Ejam, tikai kuģa priekšgalā skaidas lec pa labi un pa kreisi!» Tamlīdzīgi stāsti mums ļoti patika.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – prakse”