Birka: 2021

(13. turpinājums)

1964. gada februārī mūsu kuģim Petropavlovskas kuģu remonta rūpnīcā uz pāris mēnešiem sākās remonts. Dzīvoju ar ģimeni privātā mājiņā pie vecenītes Duņas Kuro, viņas vīrs bijis igaunis, boļševiki to nošāvuši 1930. gadā. Dzīvojām 6 m²istabiņā četratā. Ja naktī vajadzēja iziet priekšistabā spainī pačurāt, tad vajadzēja kāpt pāri saliekamajai gultiņai, kurā gulēja dēls. Iziet ārā uz tualeti nevarēja, jo no februāra vidus un visu martu dikti sniga un plosījās viesuļi.

(12. turpinājums)

Kad no rīta uz kuģa atgriezās mūsu vīri, tad sākās atmiņu stāsti, kuru pietika ilgam laikam. Taču ar šo humāno operāciju kombināts bija glābts un valstij neradās ekonomiskie zaudējumi. Balles vakarā kopā ar kombināta vīriem un jūrniekiem sanācis aptuveni 70 vīru uz 500 sievietēm. Bijis pat grupu sekss, bijuši arī kautiņi starp sievietēm, kuras nav varējušas godīgi sadalīt Ādama dēlus. Visu to ir grūti atstāstīt, jo normāls cilvēks diezin vai ticēs, ka kaut kas tāds dzīvē vispār var notikt. Taču tas viss tomēr tā bija, jo citos kombinātos esmu līdzīgas lietas redzējis pats savām acīm un bijis teltīs un barakās, kur tevi cenšas nopirkt par šņabi vai brāgu, vai vienkārši par apaļām krūtīm un dibenu. 

(11. turpinājums)

Sasaldēto siļķu kravu vedām uz Mago. Mago ostā krāvāmies ārā pusotras dienas, pēc tam uzņēmām zivju konservus Vladivostokai. Atpakaļceļā, Nikolajevskā, paņēmām loci un divpadsmit ločus – pasažierus, kurus vajadzēja pa ceļam nogādāt uz peldošo bāku (loču staciju) starp Lazarevo un Pogobi pašā šaurākajā vietā Tatāru šaurumā. Loči pasažieri sāka «plostot». Avansiņa Vladivostokā ilgam laikam nepietika, tāpēc otrajā dienā četratā aizgājām uz restorānu «Vladivostok », līdzi paņēmuši portfelīti ar apmēram 10 kg ikru. 

(10. turpinājums)

Traleris bija «konvertēts», t.i., visi logi, iluminatori un durvis aizmetināti un ūdensnecaurlaidību bija pārbaudījusi reģistra inspekcija. Velkošā tērauda tauva ar šēkeli bija piestiprināta pie tērauda trosēm, kuras bija izvilktas cauri enkuru klīzēm un sastiprinātas ar speciālo šēkeli. Reizi dienā jūrā apstājāmies, ar glābšanas laivu piebraucām pie velkamā kuģīša un pārbaudījām, vai nav kādi bojājumi. Trešajā naktī sacēlās vētra līdz 8-10 ballēm. Nākošajā dienā piebraukt un pārbaudīt kuģīti neizdevās. Vakara pusē novērotājs matrozis ziņoja, ka velkamais kuģelis ar priekšgalu stipri nirstot viļņos.

(9. turpinājums)

Vispār jau A. D. bija labs un izdarīgs palīgs, tikai dikti mīlēja iedzert, un ostās pēc iespējas nelaida garām nevienu meiteni, visur viņam bija mīļākās. Ar A. D. vienmēr varēja aiziet kopā pie daiļā dzimuma pamīlēties, ja tikai bija pāris pudeļu līdzi. Tādā veidā varējām izbēgt no riska noķert kādu slimību ar gadījuma iepazīšanos kaut kur uz ielas vai restorānā. 

(8. turpinājums)

Es nospiedu trauksmes signālu un pa translāciju izsaucu uz klāja komandu. Pēc 15 minūtēm vienā no dušas telpām mums bija 22 zosis. Visas zosis pēc saduršanās ar kuģa virsbūvi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Mūsu pavārs izrādījās meistars un 40 minūšu laikā puse no zosīm bija apstrādātas, novilkta āda ar visām spalvām. Otru pusi atdevām uz otru kuģi, jo viņu prožektoru gaismā neviena zoss nebija ielidojusi. Nolēmām, ka tā ir Neptūna dāvana mums Jaunajā gadā. 24.00 piecas zosis jau bija izšmorētas un kūpēja uz svētku galda. Iedzeršanai, protams, vajadzēja lietot tējas glāzes ar platiem dibeniem, jo, braucot cauri ledus laukiem, svētku galds diezgan stipri kratījās. 

(7. turpinājums)

1959. gadā pirms maija svētkiem iznāca kuriozs gadījums kapteinim Poļkam. Viņš savā portfelī bija ielicis trīs lielus zušus un veda mājās no Vecmīlgrāvja uz centru. Autobuss bija pārpildīts, pēkšņi kāda sieviete šausmās iekliegusies: „Glābiet, čūska!». Šoferis autobusu apturējis, atvēris durvis, un uzreiz autobuss bijis tukšs. Kapteinis piecēlies, ieraudzījis, ka pa grīdu lokās viens viņa zutis, taču nav to ņēmis, bet arī steidzīgi izkāpis no autobusa un ar pārpalikušajiem diviem zušiem gājis atpakaļ uz iepriekšējo pieturu. Citādi varēja gadīties, ka viņu iekausta par šādu cilvēku izāzēšanu. Gada beigās kapteinis devās atvaļinājumā, bet mani nozīmēja viņa vietā. Tā es pirmo reizi mūžā kļuvu par kuģa kapteini. Ar pienākumiem tiku galā normāli. Arī priekšniecība bija ar mani apmierināta. Pēc draugu ieteikuma iestājos kompartijā, jo citādi mani brīdināja, ka kapteiņa amatu ieņemt nevarēšu un būšu mūžīgais vecākais stūrmanis.