(31. turpinājums)
Tamlīdzīgas lietas jau nekur padomijā nevarēja iedomāties. Līdzīgas saimniecības varēja ieraudzīt tikai kapitālistu zemēs.
Pēc šīs ekskursijas pārvaldes banketu zālē mūs gaidīja bagātīgi klāts galds un arī pats priekšsēdētājs veselu stundu mūs pagodināja ar savu klātbūtni.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – īsie reisi”Šeit videoatskats uz 2022. gada 14. oktobrī notikušo divu kapteiņu (Ē.Grāmatnieka un O.Stimbāna) grāmatu prezentāciju. Paldies kapteinim Ēvaldam Grāmatniekam par videomateriāla noorganizēšanu.
Šeit pasākuma apraksts: https://www.ljs.lv/2022/10/19/e-gramatnieka-un-o-stimbana-gramatu-prezentacija/
(30. turpinājums)
Taču, kad pēc psihoterapeita ieteikuma pārtraucu dzert ārstu parakstītās tabletes, beidzās arī stenokardijas lēkmes. Ja kādreiz sākās sāpes, lietoju tikai nitroglicerīnu. Pēc tam es vairs nebiju sanatorijā gulošais, bet jau staigāju. Pēc sanatorijas mani norīkoja par rezerves kapteini, un tad sākās dažādas komisijas. Protams, es centos atkal dabūt atļauju iet jūrā, taču Rīgas baseina slimnīcas priekšniece Inta Spilve man pēc lielām pūlēm ļāva iet jūrā tikai līdz pusgadam un arī tad katrreiz ar speciālu atļauju. Protams, es nebiju iemācījies dot kukuļus, nezināju arī kam, un pēc šīs slimošanas nebija arī naudiņas.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – īsie reisi”(29. turpinājums)
Reisa beigās mūs aizsūtīja uz Itāliju, kur Monopoli ostā bija jāiekrauj eļļa mucās Tallinas ostai. Tā kā Monopoli bija jāpienāk svētdien, tad Vidusjūrā apturējām kuģi, nolaidām laivu un visu dienu peldējāmies, lai atnāktu uz ostu pirmdien no rīta. Brīvdienās ostu nodevas ir divreiz lielākas.
Reisa vidū pabijām arī Barselonā (Spānijā), tur, manuprāt, bija visievērojamākā vieta pie Kolumba pieminekļa, iespaidīgs bija brauciens pāri līcim uz centru ar funikulieri. Šeit vienā kafejnīcā mani ar Natašu nez kāpēc noturēja par amerikāņiem un apkalpoja ar sevišķu rūpību.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – infarkts”(28. turpinājums)
Ko var darīt, Nigērijā savi likumi. Lagosa ir 8-10 miljonu pilsēta (neviens nezina, cik īsti iedzīvotāju). Pa galvenajām ielām, blakus debesskrāpjiem tek virszemes kanalizācijas kanāli, pilns ar mušām. Katrs var apstāties jebkurā vietā un izdarīt savas dabiskās vajadzības uz ceļa, ielas, trotuāra vai arī kur citur. Tāpēc arī mūsu bocmanis staigāja, nēsājot līdzi gumijas «šlangu». Ja kāds vietējais pie borta vilka nost bikses, tad bocmanis ar «šlangu» vilka viņam pa muguru. Tas pats notika, ja krāvējs kāpa ārā no kravas rūmes un viņam uz kailas miesas zem drēbēm bija redzamas saldētas zivis. To viņi prata izciest, nesot saldētu zivi zem krekla. Bija arī tāds gadījums, kad es pasaucu ostas policistu un parādīju, ka pie kuģa borta peld puskailas baltās sievietes līķis. Policists mani nomierināja: «Neuztraucies, kaptein, tūlīt sāksies atplūdi un līķis aizpeldēs uz jūru».
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Libērija un Āfrikas meitenes”(27. turpinājums)
Pirms Ziemassvētkiem mēs pēkšņi saņēmām atteikumu zivju piegādē, jo rietumu valstīs parasti no 20. decembra līdz 4. janvārim neviens nestrādā.
Mūsu bāzē, protams, tika pieņemts lēmums nelaist mūs mājās atpūtā, bet nosūtīt uz Anglijas ostu Falmutu (pašos salas dienvidos).
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – mazliet par pirātiem Nigērijā”
(26. turpinājums)
Šī paša 1981. gada oktobrī «Pārslu» norīkoja nākošajā reisā uz Zviedrijas ostu Vestervīku un vēlāk uz Vallhamnu. Šajās ostās stāvējām pie moliņa pašā pilsētas centrā, un zivis no zviedru zvejas kuģiem mums pieveda ar automašīnām. Pieņēmām reņģes un lielās brētliņas un tās saldējām. Šeit apakšsardzes bija jārīko retāk, jo lielāko daļu produkcijas saldējām.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – uz Pārslas Zviedrijas ostās”(25. turpinājums)
Daudzi tirdzniecības flotes jūrnieki pat aptuveni nesaprot to darbu, ko veic cilvēki zivsaimniecības flotē. Pat daudzi tankkuģi ne vienmēr saprot, kā var padot tauvu uz bāzes kuģa aizmuguri biezā miglā, bez redzamības, ja pie labā borta stāv divi zvejas kuģi un nodod zivis, bet pie kreisā borta transporta kuģis pieņem gatavo produkciju. Taču tas ir nepieciešams un ir jādara, kaut arī bieži vien ar krietnu risku par kuģa un cilvēku drošību.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – uz Pārslas Frītaunā un Kanāriju salās”
(24. turpinājums)
Reiz ziemā Lielbritānijas ostā Invernesā noformējām kuģa ienākšanu un dabūjām brīvas prakses apliecību. Taču pēc divām stundām atbrauca angļu «melnā muita » un sāka kuģi pārbaudīt vēl trakāk nekā padomju ostās. Rezultātā pēc 2 stundām muitnieki nobēra man uz galda nelielu čupiņu cigarešu, tā esot kontrabanda, kas atrasta kaut kādā atvilktnē vai apģērba kabatās. Par to gan sodu neuzlika. Taču otrajam stūrmanim produktu noliktavā atrada deklarācijā nereģistrētu cigarešu kasti, bet trešajam stūrmanim kajītē – 10 liekas pudeles šņabja (atļauts ievest 1 litru spirtotā un 10 paciņas cigarešu.) Šņabis un cigaretes tika konfiscēti un piespriests naudassods 2300 sterliņu mārciņu. Nācās no rīta aģentam palūgt šo summu un samaksāt muitniekiem. Pēc atgriešanās Liepājā stūrmaņus nomainīja, un vīza viņiem bija ciet, tāpat arī jāstrādā krastā un jāatmaksā valstij naudassods.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dažādi piedzīvojumi un darbs uz Salnas”
(23. turpinājums)
1975. gada 1. augustā mani beidzot atkal nozīmēja par kapteini uz transporta refrižeratorkuģa «Mangaļi».
Viens labums uz šī kuģa bija tas, ka to apkalpoja neliela komanda(20 cilvēku) un nebija komisāra amata, kura pienākumus pildīt bija uzdots kapteinim.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Mangaļi”