Birka: Tālbraucēja kapteiņa atmiņas

(34. turpinājums – noslēgums)

O. Stimbāns pēdējā darbavietā – ostas kontroles dienestā 2000. gada jūlijā.

Kad rakstu šīs rindas, Ministru prezidenta amatā ir Vilis Krištopans, viņš jau pirms vēlēšanām zināja visu, kas valstī ir darāms, lai uzlabotu situāciju, pēc viņa paša vārdiem, viss tāpat kā sportā. Mans augstākais priekšnieks, satiksmes ministrs Gorbunovs, bijušais CK otrais sekretārs, bija uz zaļā zara toreiz un arī tagad, viņam nav jādomā par to, kā dzīvos, kad aizies pensijā. Arī viņam es Latvijas atdzimšanas laikā stipri ticēju, bet tagad vairs nē.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – pārdomas par Latviju”

(33. turpinājums)

1996. gadā K. Gailišs aizgāja strādāt uz Latvijas Jūras administrāciju, bet par ostas kapteini nozīmēja Eduardu Delveri. Darbinieki viņu ļoti cienīja. 1997. gadā Jūras administrācijā, un līdz ar to arī pie mums, sākās reformas un tās, protams, vienmēr nes izmaiņas un ne jau strādājošo labā.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Rīgas ostas kapteiņdienestā”

(32. turpinājums)

Mani ievietoja palātā kopā ar vācieti, kurš neprata angliski, bet es ļoti slikti runāju vāciski, taču kaut kā jau sapratāmies. Kauns jau bija vācieša priekšā par mūsu slimnīcu, jo ēdināja mūs visus vienreizēji slikti. Nataša katru dienu nesa mums abiem pusdienas. Atkal katru dienu deva dažādas tabletes, taču šoreiz dzēru tikai sustaku, bet visas pārējās metu ārā miskastē. Tādā veidā visu mēnesi nebija nevienas sirdslēkmes. Pēc mēneša mani atkal nosūtīja uz Jaunķemeru sanatoriju. Pēc tās norīkoja uz ārstu komisiju un «piesprieda» 2. grupas invaliditāti uz mūžu. Tā kā nu es biju kļuvis par pensionāru- invalīdu, tad ar strādāšanu jūrā arī bija cauri. Pensiju nozīmēja 120 rbļ. mēnesī. Iedeva izziņu, ka varu strādāt vieglu kancelejas darbu, turklāt tikai dienā, kreisajā rokā nest 3 kg smagumus, bet labajā 8 kg. Nedzert, nepīpēt, ieturēt stingru diētu. Vienīgais labums, ka visos virszemes sabiedriskajos transportos varēju braukt par brīvu. No kompartijas uzreiz izstājos, jo tāpat jau jūrā vairs nelaidīs. Tas jau arī bija vienīgais iemesls, kāpēc biju kompartijā.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – ierēdņa darbs ministrijā”

(31. turpinājums)

Tamlīdzīgas lietas jau nekur padomijā nevarēja iedomāties. Līdzīgas saimniecības varēja ieraudzīt tikai kapitālistu zemēs.

Pēc šīs ekskursijas pārvaldes banketu zālē mūs gaidīja bagātīgi klāts galds un arī pats priekšsēdētājs veselu stundu mūs pagodināja ar savu klātbūtni.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – atmiņas no Angolas”

(30. turpinājums)

Taču, kad pēc psihoterapeita ieteikuma pārtraucu dzert ārstu parakstītās tabletes, beidzās arī stenokardijas lēkmes. Ja kādreiz sākās sāpes, lietoju tikai nitroglicerīnu. Pēc tam es vairs nebiju sanatorijā gulošais, bet jau staigāju. Pēc sanatorijas mani norīkoja par rezerves kapteini, un tad sākās dažādas komisijas. Protams, es centos atkal dabūt atļauju iet jūrā, taču Rīgas baseina slimnīcas priekšniece Inta Spilve man pēc lielām pūlēm ļāva iet jūrā tikai līdz pusgadam un arī tad katrreiz ar speciālu atļauju. Protams, es nebiju iemācījies dot kukuļus, nezināju arī kam, un pēc šīs slimošanas nebija arī naudiņas.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – īsie reisi”

(29. turpinājums)

Reisa beigās mūs aizsūtīja uz Itāliju, kur Monopoli ostā bija jāiekrauj eļļa mucās Tallinas ostai. Tā kā Monopoli bija jāpienāk svētdien, tad Vidusjūrā apturējām kuģi, nolaidām laivu un visu dienu peldējāmies, lai atnāktu uz ostu pirmdien no rīta. Brīvdienās ostu nodevas ir divreiz lielākas.

Reisa vidū pabijām arī Barselonā (Spānijā), tur, manuprāt, bija visievērojamākā vieta pie Kolumba pieminekļa, iespaidīgs bija brauciens pāri līcim uz centru ar funikulieri. Šeit vienā kafejnīcā mani ar Natašu nez kāpēc noturēja par amerikāņiem un apkalpoja ar sevišķu rūpību.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – infarkts”

(28. turpinājums)

Ko var darīt, Nigērijā savi likumi. Lagosa ir 8-10 miljonu pilsēta (neviens nezina, cik īsti iedzīvotāju). Pa galvenajām ielām, blakus debesskrāpjiem tek virszemes kanalizācijas kanāli, pilns ar mušām. Katrs var apstāties jebkurā vietā un izdarīt savas dabiskās vajadzības uz ceļa, ielas, trotuāra vai arī kur citur. Tāpēc arī mūsu bocmanis staigāja, nēsājot līdzi gumijas «šlangu». Ja kāds vietējais pie borta vilka nost bikses, tad bocmanis ar «šlangu» vilka viņam pa muguru. Tas pats notika, ja krāvējs kāpa ārā no kravas rūmes un viņam uz kailas miesas zem drēbēm bija redzamas saldētas zivis. To viņi prata izciest, nesot saldētu zivi zem krekla. Bija arī tāds gadījums, kad es pasaucu ostas policistu un parādīju, ka pie kuģa borta peld puskailas baltās sievietes līķis. Policists mani nomierināja: «Neuztraucies, kaptein, tūlīt sāksies atplūdi un līķis aizpeldēs uz jūru».

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Libērija un Āfrikas meitenes”

(27. turpinājums)

Pirms Ziemassvētkiem mēs pēkšņi saņēmām atteikumu zivju piegādē, jo rietumu valstīs parasti no 20. decembra līdz 4. janvārim neviens nestrādā.

Mūsu bāzē, protams, tika pieņemts lēmums nelaist mūs mājās atpūtā, bet nosūtīt uz Anglijas ostu Falmutu (pašos salas dienvidos).

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – mazliet par pirātiem Nigērijā”

(26. turpinājums)

Šī paša 1981. gada oktobrī «Pārslu» norīkoja nākošajā reisā uz Zviedrijas ostu Vestervīku un vēlāk uz Vallhamnu. Šajās ostās stāvējām pie moliņa pašā pilsētas centrā, un zivis no zviedru zvejas kuģiem mums pieveda ar automašīnām. Pieņēmām reņģes un lielās brētliņas un tās saldējām. Šeit apakšsardzes bija jārīko retāk, jo lielāko daļu produkcijas saldējām.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – uz Pārslas Zviedrijas ostās”