
Luingas salas apmeklējums agrā piektdienas rītā iesākās Rīgas lidostā. Pēc nelieliem misēkļiem gan ieiešanai pa vārtiem drošības pārbaudē, gan iziešanai uz lidmašīnu, sekoja arī lidmašīnas maiņa tehnisku iemeslu dēļ. Tomēr tā notika raiti un liela kavēšanās nebija.
1/4
Tumšu Latvijas rītu pamazām nomainīja saullēkts virs mākoņiem un mierīga nolaišanās lietainā Edinburgā.






Šauros un līkumainos ceļos sākās došanās uz Luingas salu Skotijas rietumos, kur paredzēti piemiņas pasākumi par godu Latvijas tvaikoņa “Helena Faulbaums” traģēdijas 90. gadadienai. 1936. gada 26. oktobrī spēcīgas vētras laikā pie Belnahuas salas avarēja Latvijas tvaikonis “Helena Faulbaums”. Traģēdijā dzīvību zaudēja 15 no 19 kuģa apkalpes locekļiem. Bojāgājušie jūrnieki apbedīti Kilčatanas kapsētā Luingas salā, kur vietējā kopiena jau deviņdesmit gadus rūpīgi glabā Latvijas jūrnieku piemiņu.
Ceļā uz īsu brīdi piestājot pie 15. gadsimta vidū celtās Kilčurnas pils, kas 18. gadsimta beigās tika pamesta, caurbraucot nozīmīgu Skotijas tūrisma un prāmju ostas pilsētu Obanu, kā arī šķērsojot vēsturisko 1793. gadā izbūvēto Klačanas tiltu, kas plašāk pazīstams kā “Tilts pār Atlantijas okeānu” un savieno Skotijas cietzemi ar Seilas salu, sasniegts prāmis uz mūsu galamērķi – Luingas salu.
Visnotaļ vecā, 1972. gadā būvētā, bet uzticamā prāmja Belnahua satiksmi, pasažieru un auto kārtību pieskata vietējais suns. Prāmis nodrošina Luingas salai nepieciešamo savienojumu ar pārējo Skotiju un kursē katru pusstundu, ja laika apstākļi un plūdmaiņas tam ir piemēroti. Lieki teikt, ka prāmja satiksmei pakārtota visa salas dzīve, sākot ar bērnu skolas apmeklējumu, beidzot ar produktu sagādi un neparedzētu palikšanu uz salas vētras laikā.
Luingas salā, kas ir aptuveni tikai 14 kvadrātkilometrus liela, sasniedzot tās lielāko ciemu Kullipūlu, redzams, ka piemiņas pasākums bojāgājušiem latviešiem ieņem nozīmīgu vietu vietējās sabiedrības dzīvē, un mēs tiekam silti uzņemti. Vairākās vietās plīvo Latvijas karogi, tautas namā redzama tvaikoņa “Helena Faulbaums” traģēdijai veltīta izstāde, un nedēļas nogalē norisināsies vairāki piemiņas pasākumi, ieskaitot Skotijas latviešu kora un deju kolektīva uzstāšanos, svētvārdus baznīcā un svecīšu vakaru.
2/4
Otrais rīts uz Luingas salas iesākās ar pārējo Latvijas Jūrniecības savienības biedru un Skotijas latviešu sagaidīšanu prāmja piestātnē. Lielākā daļa no atbraucējiem bija Skotijas Latviešu kora un deju kolektīva Edinburgā dalībnieki. Kavējot laiku, iepazinos ar diviem no nedaudzajiem salas jauniešiem – vietējiem omāru un krabju zvejniekiem, kā arī piestātnes infrastruktūru – telefona būdiņu, kurā tomēr uzstādīts defibrilators, un nelielu patvērumu no skarba vēja, kur var palasīt grāmatas, drošības informāciju, sasildīties kāda cita atstātā jakā vai aizņemties pārgājiena nūjas un gumijas zābakus no pazaudēto/atrasto mantu klāsta.
Sākotnēji plānoto tvaikoņa “Helena Faulbaums” piemiņas pasākuma programmu manāmi ietekmēja pēcpusdienā gaidāmā vētra un sekojoša prāmja satiksmes uz Skotijas cietzemi pārtraukšana. Tas nozīmēja tikai vienu – dodamies pa taisno uz Kilčatanas kapsētu, kur apbedīti bojāgājušie latviešu jūrnieki. Pieaugošais vēja stiprums apgrūtināja gan svecīšu aizdedzināšanu, gan radīja iemeslu domāt par rezerves plānu gadījumā, ja 16 atbraukušie Skotijas latvieši nevarēs pamest salu un būs jāizmitina pieejamās guļvietās. Jāsaka gan uzreiz, ka uz salas esošās apdzīvotās mājas nav sevišķi lielas, bet vietējie iedzīvotāji ir ļoti izpalīdzīgi un gādīgi. “Iesprūst uz salas” ir ikdiena un guļvietu katram atradīs.
Pēc svētvārdiem vējainā kapsētā devāmies uz baznīcu un Atlantijas salas centru, kurā iekārtots muzejs, kā arī izglītojoši stendi (piemēram, vai zinājāt, ka netālu esošajā šaurumā starp Juras un Skarbas salām paisumu un bēgumu dēļ rodas pasaulē trešie lielākie ūdens virpuļi). Centrā ikdienā darbojas arī kafejnīca, bet par vakara bāru tas pārtop tikai katru otro piektdienu. Vēlāk kafejnīcā tika pasniegta bagātīga maltīte ar Latvijai raksturīgiem ēdieniem – zirņiem ar speķi, skābiem kāpostiem, kā arī saldajām kūkām un daudz ko citu.






Kad visi sasildījušies, iestiprinājušies ar frikadeļu vai grūbu zupu un snieguši intervijas skotu gēlu BBC raidstacijas korespondentam, netālu esošajā tautas kultūras nama zālē varēja sākties piemiņas pasākuma svinīgā daļa. Tika nolasītas vairākas traģēdijas piemiņai veltītas vēstules. Tās sūtījuši Atis Lots, Latvijas vēstnieks Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē, kā arī
Kārlis Rērihs, Anša Rēriha (Ans Roerich) mazmazmazmazmazdēls. Anša vārds uz visiem laikiem ierakstīts Latvijas kuģniecības pamatos — tieši viņa rokas mūrēja varenos Slīteres bākas mūra vaļņus. Anša Rēriha mazmazdēls Makss Falbaums 20. gadsimta sākumā nodibināja kuģniecību “JS&Co – Maksis Faulbaums”, kļūstot par īpašnieku vienai no lielākajām tvaikoņu rēderejām Latvijā.

LJS un LKKA biedrs, kapteinis Ēvalds Grāmatnieks, Luingas salas Vēstures grupai pasniedza piemiņas plāksnes no Latvijas Jūrniecības savienības, Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas un Latvijas tirdzniecības flotes jūrnieku arodbiedrības kā simbolu neizmērāmai pateicībai par latviešu jūrnieku traģēdijas godināšanu.
Pēc aizkustinoša “Pūt vējiņi” un skotu nacionālas dziesmas vietējās čella mākslinieces izpildījumā varējām baudīt Skotijas Latviešu kora un deju kolektīva priekšnesumu un sarūpēto sirsnīgo vēstījumu.
Kultūras nama zālē valdīja tiešām silta un emocionāli pacilāta atmosfēra. Kora un deju kolektīvs iesaistīja arī Luingas salas ļaudis un LJS biedrus atraktīvās dziesmās un dejās.
Tikmēr ārā aiz nama sienām vētra pieņēmās spēkā un dejas līdz vēlam vakaram jāatstāj citai reizei. Prognozēts vēja ātrums līdz pat 68-69 mezgliem, tāpēc pēc laicīgas latviešu virtuves maltītes izzinošu sarunu, skotu dūdu un latviešu tradicionālo dziesmu pavadījumā svinīgais pasākums pamazām beidzās, lai kora un deju kolektīvu droši nogādātu līdz prāmim īsi pirms tā satiksmes slēgšanas uz aptuveni divām dienām. Savukārt, Luingas salā ieradušies LJS biedri, turpinās piedalīties piemiņas pasākuma programmā arī turpmākās dienas.
Paldies visiem par šodienu! Tika radīta emocionāla atmosfēra, kas tuvina latviešu un skotu tautas. Redzams, ka piemiņas pasākuma nedēļas nogale ir liels notikums salas kultūras dzīvē, jo ieradušies bija visi, kas to spējīgi izdarīt.
Vētrainajā laikā ejot gar nelielās Luingas salas bangojošo piekrasti, saproti, ka viens tu neesi nekas, bet kopā esam viss.
3/4
Luingas salā bijusi vētraina nakts, un mūsu vizītes trešās dienas rītā izsludināts brīdinājums vēl pāris stundas izvairīties no došanās ārā lidojošu priekšmetu un krītošu koku dēļ. Spēcīgi jūras viļņi mēdz slānekļa akmens lauskas no piekrastes mest uz ceļa, savukārt, stiprais vējš tajā brīdī var pārņemt stafeti un lidināt tās vēl tālāk. Toties koku Luingā tiešām nav daudz, pārsvarā tikai krūmāji.
Dienasvidū, sagaidot vēja stipruma mazināšanos, dodamies uz Kilčatana baznīcu veltīt piemiņas vārdus bojāgājušiem tvaikoņa “Helena Faulbaums” jūrniekiem un arī kapsētu, lai simboliski izbērtu tur no Latvijas atvestās tvaikoņa kapteiņa kapavietas smiltis. Viņš kā vienīgais 90 gadus atpakaļ tika apbedīts Rīgā. Jāsaka, ka, salīdzinot ar vakardienu, vējš joprojām ir jūtami stiprāks, bet toties nokrišņu mazāk. Lai arī baznīcā plānotais dievkalpojums nenotika, jo stiprā vēja un atceltās prāmja satiksmes dēļ draudzes locekļi un citi interesenti no Skotijas cietzemes nevarēja ierasties uz Luingas salu, tomēr piemiņas brīdis baznīcā tika noturēts kopā ar vietējiem salas ļaudīm šaurākā lokā.
No kapsētas tālāk paveras skats arī uz Toberonohi – otru Luingas salas ciematu. Tas atrodas no Kullipūlas pretējā salas krastā, šķietami aizvēja pusē, kur nelielā līcītī vērojamas dažas noenkurotas jahtas un namu pagalmos var pat iekopt daudz maz saturīgus dārzus. Ciemā beidzot satikts arī viens no nedaudzajiem salas bērniem. Viņš ar skrituļslidām un peldēšanas dēli ķer vēju. Iespējams tiek ielikti pamati burāšanas prasmēm. Vai arī daiļslidošanai, jo brāzmainais vējš ir neparedzams izaicinājums līdzsvara turēšanai. Pats to pirms šīs dienas piemiņas pasākumiem “izbaudīju”, kāpjot uz salas augstāko virsotni, no kuras redzama arī liktenīgā Belnahuas sala. Pret to pirms 90 gadiem tika sadragāts tvaikonis “Helena Faulbaums”. LJS biedrs Vilnis Ozoliņš kādā brīdī ievēroja, ka Belnahua šajā vētrā un zemā plūdmaiņu līmenī zīmīgi izskatās pēc draudīgas un drūmas zemūdenes, kas atklājusies virs ūdens virsmas.



Šodien kāds no mums piepildīja ilggadēju sapni par ierašanos Luingas salā, kāds izvēdināja galvu stiprā vējā, cits dziļāk iepazina salas noslēgto vidi un tās cilvēkus. Vēl kāds radīja vietējiem ļaudīm retu mirkli izmainīt ikdienu un parunāt ar ciemiņu.
Un ko paveici Tu?
4/4
Mūsu pēdējā dienā uz Luingas salas kā noslēdzošais atceres pasākums paredzēts svecīšu vakars tvaikoņa “Helena Faulbaums” traģēdijā bojāgājušo jūrnieku piemiņai – tieši 26. oktobrī, tieši 90 gadus pēc liktenīgā datuma, nu jau tālajā 1936. gadā. Šis rīts ir lietains, bet vismaz vējš ir rimies. Pilnīgi dīvaina un neierasta sajūta, ka tā klusi te var būt.

Arī diena pagāja, klusi gatavojoties un domājot par vakaru kapsētā. Mācītāja Trūdija, kas vadīja lūgšanas pirmajā atceres pasākumu dienā, plāno vadīt arī šī vakara piemiņas brīdi. Rakstot šo, aptveru, ka pa šīm dažām dienām esmu jau nelielā mērā aizguvis no Luingas atmosfēras to piesardzīgo un nekad neko neapsološo domāšanas veidu, kas šeit tiek piekopts laika apstākļu iespaida dēļ. Protams, ka Trūdija ieradīsies, un šodien nekas netiks atcelts, cerams. Atkal piesardzība bez solījumiem 😉
Pirms došanās uz kapsētu tika apciemota kaimiņos dzīvojošā 92 gadus vecā Krisija. Dzimusi Luingas salā, Latvijas tvaikoņa katastrofas dienā viņai bija divi gadi. Krisija ir vienīgā starp salas iedzīvotājiem, kas te dzīvoja arī brīdī, kad norisinājās baisie notikumi, kurus šobrīd pieminam. Divu gadu vecumā piedzīvotais noteikti vairāk atstājis iespaidu no ģimenes stāstiem un to atskaņām, ne no savām tiešām atmiņām. Tomēr vienu stāstu no bērnības saistībā ar tvaikoņa katastrofu viņa īpaši izceļ un atceras. Proti, pie salas akmeņu raktuvēm viņas brālis ievērojis baltu kaķi ar šīs salas kaķiem neierastu spalvu. Tas pēc kuģa uztriekšanās uz klintīm krastā nokļuvis ar dēļa gabalu. Domājams, ka tas bijis kuģa kaķis, kas kuģa ķerstījis grauzējus. Krisijas brālis sācis izglābušos kaķi barot, saucot to ar svilpienu. Kuģa kaķis nodzīvojis raktuvēs vēl daudzus gadus… Ir īpatnēja sajūta, kad dzird par seniem notikumiem no tajos klātesošiem cilvēkiem. Mūžīgi tas nav iespējams, ar laiku pazūd dažas notikumu detaļas, un parādās arī jaunas.
Pēc sešiem vakarā, kad kopš pārejas uz ziemas pulksteņa laiku jau ir melni tumšs, Kilčatanas kapsētā pulcējamies ar salas ļaudīm. Daži vietējie laicīgi, vēl dienasgaismā, izlikuši ar svecēm un vainagiem bojāgājušo latviešu jūrnieku apbedījuma vietu, jo šajā salas apvidū nav neviena paša apgaismes staba. Piemiņas ceremonijas laikā iztiekam ar lukturīšu un sveču gaismu. Tiek skaitītas lūgšanas, pieminēti jūrnieku vārdi un ieturēts klusuma mirklis. Lai arī jau vakar baznīcā Ēvalds nosauca visus tvaikoņa “Helena Faulbaums” apkalpes locekļu vārdus mūžīgai piemiņai, papildinot ar viņam zināmiem faktiem, arī šovakar tumsā bojāgājušo vārdi izskanēja jūtami smagi un skaudri. Apzināmies, ka šis notikums stipri iespaidoja arī izglābto jūrnieku dzīves. Katrā ziņā, joprojām lietainais un drūmi tumšais oktobra vakars šodien nav salīdzināms ar to dienu 90 gadus atpakaļ.
Skotijas daba ir skarba, skarbi notikumi pie Luingas salas notikuši, bet siltums, sirsnība un viesmīlība, ko vietējie ļaudis sniedz ir neaprakstāmi. Paldies par iespēju šeit būt un piedalīties. Laiks gan doties mājās. Vēlos piebilst, ka bez vietējās Luingas salas Vēstures grupas ilggadējas centības latviešu traģēdijas pieminēšanā šis notikums visticamāk paliktu tikai vēstures grāmatu lappusēs. Un LJS biedri, kam bija gan spītīga vēlme, gan plašs atbalsts, teikšu, kā ir, kulties uz Luingas salu, netiktu šajā Skotijas nomalē nekādā galā bez Zoī, Mērijas un pārējiem traki dedzīgiem cilvēkiem.
Paldies visiem par piedzīvoto!

