Stāsts par buru jahtu Spīdola ir otrais no zēģelētāju stāstiem, kas tika publicēti žurnāla “9Vīri” augusta numurā (Nr.26/27). Pirmais stāsts ir lasāms šeit – Stāsts par pilsētas jahtklubu .
Engures jahtklubā spīd un laistās īsta retrolaiva. Vēl septiņdesmito gadu vidū uzbūvētā Spīdola, kas ir vienīgā koka jahta Engurē. Deviņmetrīgo laivu džekiem no Rīgas Cafe Leningrad palienējis jahtas īpašnieks un daudz pieredzējis kapteinis Juris Balodis. Un tā jau deviņus gadus. No sākotnējā burāšanas entuziastu loka tagad palicis gan tikai Herbe, taču viņam uzradušies nākamie palīgi, un izskatās, ka viņš buru krūmos sviest netaisās. Drīzāk jau otrādi. Āķis lūpā iecirties arvien dziļāk. Arī grotbomis pierē ietriecies, bet tās jau esot tikai normālas burātāja kristības, no kurām neizbēgt.
“Vispār burāšanu ieteica pamēģināt mūsu bijušais bārmenis Bārda,” saka Herbe. “Teica, ka esot kruta un mums arī vajag to darīt! Tā mēs nonācām pie vecas, daudzus gadus nekustinātas laivas Engurē. Kļuva skaidrs, ka būs daudz darāmā. Laikam izskatījāmies gana uzticami, un laiva tika iedota mums, lai arī bija vēl citi interesenti.”
Herbem laivas uzturēšana nozīmē katru gadu pavasarī mēnesi pavadīt, to sakopjot, un tad vasarā pēc iespējas biežāk burāt. Esam izskrējuši no Rīgas darbdienā, jo saule spīd un jūra vieglā vējā šalc. Herbe ar laivu darbojas pārliecinoši, nodemonstrē arī savas burāšanas prasmes, kas vismaz mums izskatās gana iespaidīgi. Var redzēt, ka viņam patīk, turklāt manāms arī lepnums par izbraucienu tieši ar šādu retro koka laivu.
“Koka laivas Latvijā kļūst par lielu retumu. Nav cilvēku, kas ar tām ņemtos, un arī neatmaksājas. Lētāk ir aizbraukt pie zviedriem, nopirkt plastmasas laivu un nezināt ne kreņķi. Taču tas nav tas. Turklāt konkrēti uz šīs laivas sākuši burāt daudzi Latvijas burātāji. Tā ir tiešām leģendāra un respektēta burātāju aprindās. Būtībā šobrīd braucam ar veco mersedesu.”
Engure pret Rīgu
“Burāšana jau nav viena cilvēka hobijs,” Herbe atbild uz praktisko jautājumu par laivas uzturēšanas izmaksām. “Ja nopērc mocīti, tad brauc viens. Varbūt čiksu uzsēdini uz bagāžnieka. Ar laivu burā vairāki cilvēki. Komanda, kas var samesties naudiņu kopā.”
Herbem salīdzinoši bieži sanāk izvizināt sievu Zani ar viņas draudzenēm. Līdz ar to ģimenes strīdu par pārlieku aizraušanos ar burāšanu nav. Turklāt sievai patīk burāt, un viņa arī pati pamazām sāk apgūt vajadzīgās iemaņas. Bez kafejnīcas vadīšanas Herbe ir arī itin populārās pankroka grupas Rīta stienis basģitārists, un arī tās kolēģi mēdzot atbraukt, lai piedalītos kādā izbrauciena regatē. “Citi draugi gan uzrodas diezgan reti. Vienmēr liekas, ka šo jau vēl pagūs, jo man taču ir tā laiva, nav pat jānomā.”
Nepieciešamās zināšanas gan par laivas uzturēšanu, gan burāšanu Herbe sākumā ieguvis no tās īpašnieka. “Gāju arī Latvijas Zēģelētāju savienības organizētajos kursos un kārtoju eksāmenus. Tad man vēl nebija nobrauktas nepieciešamās jūdzes. Tagad ir arī tās. Mēdz teikt, ka pirmie desmit gadi ir grūtākie. Man tad palicis nolauzt vēl vienu.”
Daudzus izbrīnījusi Herbes vēlme laivu arī vasarā turēt tomēr Engurē, nevis Rīgā. “Sākotnēji pa ziemu laiva stāvēja Engurē, tad to pavasarī remontējām un dzinām uz Rīgu. Bet Rīgā man nepatīk. Daugavā ir intensīva satiksme, ar laivu līdz jūrai pa straumi vajadzīgas apmēram divas stundas, atpakaļ pret straumi tās vispār ir trīs stundas! Sapratu, ka stunda līdz Engurei ar mašīnu un stunda atpakaļ ir ātrāk nekā piecas stundas ar laivu pa Daugavu. Gribu redzēt jūru. Engurē tā ir pieejama uzreiz! Turklāt Rīgā vēl diezgan daudz jāmaksā par ostu.”
Ar Spīdolu uz Roņu pirti
Burāšana Herbem ir hobijs un nopietnās sacensībās piedalīties viņš nelaužas. Plašāki ūdeņi gan šad tad sauc. Šoziem viņš kopā ar kolēģiem devās pārdzīt kādu jahtu no Maltas uz Santropē, kur tai bija jāpiedalās regatē, taču līdz tai laiva diemžēl netika, jo iekļuva vētrā un tika bojāta. “Nobraucām tikai trešdaļu ceļa un gājām atpakaļ uz Sicīliju, kur džeki palika remontēt laivu. Bija kārtīgs vētras piedzīvojums. Par jūras slimību tā arī neesmu sūdzējies. Katram esot tas savs vilnītis. Manējā tur vēl nebija.”
Herbe labprāt piedalās Engures jahtkluba rīkotajā Roņu pirts regatē, kas arī šogad norisināsies augusta sākumā. “Viss tā arī ir, kā izklausās. Tas ir brauciens uz Roņu salu, kur notiek iešana pirtī. Un tad visi brauc atpakaļ. Pagājušogad piedalījās ļoti daudz laivu, kas to padarīja pat par lielāko burāšanas pasākumu Latvijā. Starts gan nav no Engures, bet no Mērsraga, jo tur ir lielāka osta ar lielāku iegrimi.”
Tā kā Spīdola ir koka laiva, tā ir smagāka par mūsdienīgākām līdzīga izmēra laivām. Proti, četrarpus tonnas. “Līdz ar to šī laiva savā klasē nav starp ātrākajām, toties ir ļoti stabila. Ja ir stiprs vējš, tad nav sajūtas, ka to apgāzīs riņķī.” Herbe zina, ko runā, jo pirmās vētras kristības tika piedzīvotas tieši ar Spīdolu, kad viņš vēl nebija kapteinis. Brauca uz Roņu salu, taču galamērķī izrādījās, ka būs vien uzreiz jāgriežas atpakaļ, jo sākās vētra un ostā iebraukt nebija iespējams. “Laivu dauzīja pamatīgi. Normālas kristības, kā pienākas. Un turpini burāt, jo jūra sauc. Visa gaisotne. Gan tas vilnis, gan tas vējš un mainīgie laikapstākļi. Redzi, dabū jūrā kārtīgi pa mizu un esi pārliecināts, ka vairs nekad nekāpsi uz tās laivas virsū. Pietiek. Bet paiet laiks un saproti, ka adrenalīns tomēr atkal sauc. Ne jau vienmēr ir tāds laiks, kāds ir šodien, – spīd saulīte, maziņš vējiņš, vilnītis, silts…”
Herbe ir Engures jahtkluba biedrs. Klubs rīko atvērto durvju dienas, kad ikviens var atnākt un arī izmēģināt paburāt kopā ar pieredzējušiem burātājiem. “Var atrast vietu komandā uz kādas laivas, nākt un darīt. To tiešām var jebkurš! Vajag tikai gribēt.”
Šeit arī video – Engures Jahtkluba 2017. gada slēgšanas regate jahtas “Spīdola” skatījumā!
Atsauces:
Šis stāsts oriģinālā ir publicēts žurnāla “9Vīri” Nr.26/27 (2018.gads) – www.jauns.lv . Saņemot atļauju no izdevniecības “Rīgas viļņi”(www.rigasvilni.lv/) materiāls ir pārpublicēts šeit.
Teksta autori: Kaspars Zaviļeiskis, Sandris Metuzāls