Mareka blogs – Pirmā prakse uz Ainažiem (3. ieraksts)

Mareks turpina rakstīt no kuģa. Šoreiz jau atgriezies Eiropas ūdeņos var mierīgi atskatīties uz diviem mēnešiem, kas paskrējuši no pirmās prakses uz Ainažiem.

Sveiks lasītāj.

Patlaban atrodos Anglijas kanālā un no Venecuēlas esmu nonācis Eiropā. Šis pārgājiens bija ļoti, ļoti grūts un nogurdinošs. Tas saistāms ar nelabvēlīgajiem laikapstākļiem ar kuriem saskārāmies. Konkrēti – 8 baļļu vēja stiprumu, kura dēļ principā vispār nav iespējams gulēt, jo kuģis tiek mētāts 20 grādu sānsverē no viena borta uz otru. To, ka kuģis ir balastā, respektīvi, bez kravas, šūpošanu tikai pastiprina. Kajītē nepieciešams pilnīgi visu nostiprināt, lai tas nelidotu pa gaisu, taču arī ne vienmēr tas palīdz… Bet ar šo saskaras jebkurš jūrnieks, un uzskatu, ka ar to arī nepieciešams saskarties, lai nekad neaizmirstu to, ka jūra vai okeāns nav nekāds spēļu laukums un ka tai piemīt ne tikai savs šarms, bet arī mežonīgs spēks.

Divi mēneši uz Ainažiem

Vēl tikai pāris mirkļi un jau būs pagājuši precīzi divi mēneši kopš atrodos uz kuģa “Ainaži”. Godīgi sakot, esmu jau guvis kārtīgu priekšstatu tajā kā ir dzīvot un strādāt uz kuģa, un ar ko būs nepieciešams saskarties nākotnē, respektīvi, jūrnieka profesijas pārstāvjiem nepieciešams savu dzīvi sadalīt divās daļās – jūrā un mājās. Ja man kāds jautātu: “Nu, kā ir strādāt uz kuģa?”, tad atbilde noteikti nebūtu izsakāma tikai ar pāris teikumiem… Man patīk tas, ka šeit vienmēr ir ko darīt, un vienmēr vajag darīt. Nav svarīgi, vai tu esi ierindnieks, vai kapteinis – pilnīgi jebkuram apkalpes loceklim vienmēr ir darba pilnas rokas. Cenšos visus savus darbus darīt pēc labākās sirdsapziņas, kas vēlāk nodrošina patīkamu gandarījuma sajūtu, gluži kā teicienā: “Labs darbs, kas padarīts.” Un profesionālo izaugsmi ir iespējams veidot tikai smagi strādājot, nekā citādi, jo mums ir dota šodiena, lai ietu, darītu, mācītos no kļūdām un lai izprastu kā virzīties uz priekšu. Tā kā droši – Latvji, brauciet jūriņā!

Nedaudz konkrētāk par to ko es kā kadets šeit daru. Pa lielam darba diena 8h, no kurām 4h iespēja, kopā ar stūrmani stāvēt sardzi, un pārējās 4h darbs uz klāja. Uz klāja nepieciešams darīt visa veida darbus: krāsot, gruntēt, noņemt rūsu, kā arī daudz ko citu. Mana darba diena sākas plkst. 03:50 no rīta, kad ierodos uz tiltiņa. Sardze beidzas plkst. 08:00, pēc kuras dodos uzreiz uz klāju. Savu darba dienu esmu noslēdzis plkst. 12:00, kad beidzu klāja darbu. Pēc tam ir dots brīvs laiks. To arī izmantoju produktīvi dodoties uz tiltiņu un turpinot mācīties.

Nedaudz par interesantām lietām, kuras nācies piedzīvot Venecuēlā…

Sākumā, pirms ienākšanas ostā stāvējām uz enkura. Okeānā cītīgi biju apguvis stūrēšanas mākslu, kuru tagad nācās pielietot praksē. Tikai labvēlīgo laikapstākļu un mierīgās jūras stāvokļa dēļ biju saņēmis atļauju piestūrēt kuģi enkurvietai. Uzskatu, ka šī momenta apgūšana ir ļoti svarīga katra stūrmaņa karjerā, līdz ar to esmu ļoti priecīgs  un pateicīgs par šādu iespēju. Nepārprotami, šāda veida pirmā pieredze iespiedīsies atmiņā.

Sekojot līdzi ziņām, ļoti bieži nācās sastapties ar kādu rakstu par Venecuēlā esošo nemieru stāvokli. Tas ietekmē visu valsts drošību, tai skaitā valstij piederošos teritoriālos ūdeņus, un par cik mēs atradāmies šīs valsts ūdeņos, tad arī mūs. Drošības apsvērumu dēļ nācās piedalīties kuģa drošības sardzē kuģa priekšgalā. Mana sardze iekrita naktī un nācās piedzīvot interesantu situāciju. Tātad – nakts, tumsa, kuģis izgaismots, tālumā var redzēt izgaismotu krastu, taču viss pārējais ir pilnīga tumsa. Protams, no kuģa atstarojas daļa gaismu un iespējams novērot nelielu gabalu uz priekšu, taču tas nav nekas daudz. Pievērsu uzmanību un ziņoju par katru laivu, kas pabrauca garām, cita tuvāka distancē, cita tālākā. Pēc manām domām, neviena no šīm laivām nebija zvejnieku, jo stipri apšaubu faktu, ka cilvēki zvejot dodas pa nakti, taču arī jāņem vērā, ka šeit ir cits kontinents un cilvēku paradumi var atšķirties. Tātad pa lielam viss ritēja mierīgi, līdz kādā momentā izdzirdēju kādu personu sarunu, un tā bija diezgan skaļa. Piegāju pie paša borta un sākumā nevarēju ieraudzīt, no kurienes nāk šīs skaņās, taču tās nāca kaut kur no ūdens virsmas. Tad ieraudzīju mazu motorlaivu. Tiklīdz motorlaivā atrodošies cilvēki bija arī ieraudzījuši mani, tā tika iedarbināts dzinējs un tie devās prom. Nu lūk, šis fakts, ka bija izslēgts motors un centās pielavīties kuģim, tikai apstiprina bīstamo situāciju, kas patlaban valda Venecuēlas ūdeņos.

Līdz nākošajam bloga ierakstam.

Iepriekšējos bloga ierakstus var lasīt šeit – pie stūrmaņu piezīmēm!