Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – kara skola

Melnajā jūrā 1951. gada vasarā.

(3. turpinājums)

Tomēr arī šīs milzīgi garās dienas beidzās un mēs, klusībā pārmetuši krustu, atviegloti devāmies ceļā uz Rīgu. Sakoduši zobus, nolēmām, ka visas bēdas noskalosim, būdami atvaļinājumā dzimtajās mājās un, galvenais, veselu mēnesi brīvībā.

Kad atgriezāmies skolā, mūsu priekšnieks Golubevs savāca kopā trešā un ceturtā kursa stūrmaņus un mehāniķus, tad īsi paziņoja: «Dzimtenei jūras karaflotē trūkst virsnieku, tāpēc biedrs Staļins pavēlēja tos savākt civilajās jūrskolās. Jūs visi esat komjaunieši un jums brīvprātīgi jāiestājas jūras kara spēkos! Kurš ir pret to?» Tad, ieskatījies zālē, biedrs Golubevs paziņoja: «Malači, komjaunieši, neviens nav pretī!»

Tādā veidā es pēkšņi un ļoti vienkārši kļuvu par Kara jūras skolas kursantu.

Tagad bija divi priekšnieki un divas jūras skolas vienā mācību iestādē.

Sākās lielāka dresēšana ierindas mācībās, nāca klāt vairāki karaskolu mācību priekšmeti. Izdeva baltus brezenta darbatērpus un cepures ar uzrakstu uz lentītēm «Vojenno Morskije Sili», un, protams, sarkanu zvaigznīti pierē ar sirpi un āmuru pa vidu. Ar dažādām karaskolām Rīga bija bāztin piebāzta.

1952. gada martā es ar draugu Jāni, saņēmuši atvaļinājuma zīmi līdz 24.00, aizbraucām uz balli Paula Stradiņa slimnīcas medicīnas māsu skolā. Tur nu laikam bijām «uzņēmuši uz krūti» bišķīt pāri par sarkano strīpu un no skaistām meitenēm negribējās tik ātri šķirties. Tāpēc mēs ar draugu Jāni ieradāmies atpakaļ skolā tikai ap 4.00 no rīta. Protams, pēc vakara pārbaudes mēs jau bijām piereģistrēti «brīvsolī». Pārkāpuši pār sētu, rotā nolikāmies gulēt, bet no rīta mūs abus izsauca rotas komandieris Žiļajevs, ar iesauku Tarzāns. Jānis bija gudrāks par mani, notēloja slimo, nokrita uz grīdas, un viņu nogādāja uz izolatoru sanitārajā daļā. Savukārt man Tarzāns piesprieda 10 diennaktis stingro arestu, un pēc 3 nedēļām nosēdēju tās 10 dienas vieninieku kamerā pie maizes un ūdens rītos un vakaros. Pusdienās bija kaut kāda «burda», kuru vajadzēja dzert no bļodiņas, jo mana kamera bija priekšpēdējā un vienmēr pietrūka karotes. Taču par to iemācījos 4 daļās sagriezt sērkociņu un noglabāt aiz zābaku zoles. Mahorku varēja sadabūt pastaigas pusstundā un naktī kamerā uzpīpēt. Papīrs pīpēšanai noderēja no partijas vēstures grāmatas lapām, jo to nevajadzēja slēpt.

Pavasarī visi nolikām valsts eksāmenus un saņēmām mičmaņa pakāpi. 6 mēnešu prakse bija uz lielā bāzes mīnu tralera. Jūrā sardzē stāvējām kā sardzes virsnieki (pareizāk –  viņu dublieri), bet krastā kā kuģa dežuranti. Braukājām tikai pa Baltijas jūru.

Rudenī, atgriežoties skolā, lielākajai daļai jautāja, kādā flotē vēlētos dienēt, bet mani un Jāni uz to komisiju skolas «zampoļits» nelaida un pateica, ka mums būšot jābrauc uz skaistu vietu, kuru saucot par Sovetskaja Gavaņu.

Drīz pēc stažēšanās flotē mums visiem izsniedza virsnieku apģērbus un ierindā svinīgi pasniedza izlaiduma diplomus ar ierakstu «oficer šturman» un leitnanta uzplečus.

Pēc tam sekoja balle Rīgā, restorānā, pēc kuras gandrīz puse tikām nogādāti komandatūrā, taču tas pats Tarzāns mūs no rīta izspestīja un teica, lai lasoties no Rīgas projām pēc iespējas ātrāk. Norīkojumus un ceļanaudu visi jau bijām saņēmuši.

Mēs astoņi, tagad jau vīri, jo bija saņemti leitnantu uzpleči, nolēmām, ka jāatzīmē izlaidums kopā Krustpilī, Daugavsalā pie mana tēva.

Kopā ar ģimeni pēc izlaiduma Rīgas jūrskolā

Ceļš uz Tālajiem Austrumiem

Beidzoties atvaļinājumam, mēs četri vīri, devāmies uz Tālajiem Austrumiem. Es uz Sovetskaja Gavaņu (kādreizējā Imperatorskaja Gavaņa), pārējie uz Habarovsku un Petropavlovsku Kamčatsku.

Lai iznāktu lētāk, katram bija līdzi speķis, vārītas olas un šis tas cits. Brauciens līdz Habarovskai ilga 9 dienas. Pa ceļam stacijās no tantiņām pirkām vārītus, karstus kartupeļus, «vareņecu » (iebiezinātu pienu) un veikalā šņabi. Vienu reizi dienā gājām uz restorānvagonu ieēst kaut ko karstu. Kārtis spēlēt nepratu, tādēļ laiku pavadījām, palustinot vienu otru ceļa biedri vai vagona pavadoni.

Brauciena laikā varējām vizuāli iepazīties ar ziemotās Sibīrijas skaistumu. Habarovskā šķīrāmies. No Komsomoļskas pie Amūras uz Pevaņas staciju (labajā krastā) pienācās pāri upei pa ledu iet kājām, jo sliežu ceļš vēl nebija iekārtots. Vasarā vilcienu veda pāri upei prāmis. No Pevaņas pēc pusdienas pa kalna dzelzceļu nokļuvu Sovetskaja Gavaņā. Sameklējis flotes štāba personāla daļu, saņēmu avansiņu un norīkojumu uz karaflotes tankkuģi «Anabar » par stūrmani. Tas notika 1952. gada decembra beigās, bet janvāra pirmajās dienās biju jau uz kuģa. Tā komandieris bija vecākais leitnants Viktors Altaiskis. Vakarā komandieris mani aizsūtīja uz veikalu, jo jauno stūrmani esot «jāapmazgā». Atnesu divus pusstopus spirta, un tad mani «nomazgāja » , pie reizes iepazinos ar kuģa virsniekiem.

Ziemā kuģis stāvēja piestātnē Vojenportā, iesalis ledū. No rītiem matroži fizkultūras vietā apcirta ledu ap kuģi, lai tas nesabojātu stūri, skrūvi un kuģa korpusu. Dienā – mācības ar matrožiem specialitātē, bet pirmdienās politmācības – partijas vēsture u.c. Protams, visur mūs vadīja komunistiskā partija ar biedru, tēvu un skolotāju Josifu Staļinu priekšgalā.

(Turpmāk vēl)

Iepriekšējais stāsts lasāms šeit: prakse

Nākamais stāsts lasāms šeit: dienests Tālajos Austrumos