2026. gada 13. martā Latviešu biedrības namā valdīja īpaša jūrniecības noskaņa.
Latvijas Jūrniecības savienības biedri un atbalstītāji pulcējās kopā, lai vienkārši satiktos, parunātos, atcerētos jūru un cilvēkus, kas veidojuši mūsu jūrniecības stāstu.
Šī tikšanās bija arī skaists brīdis, lai godinātu mūsu cienījamos biedrus, kuri šogad svin ievērojamas jubilejas:
Ivaru Rosu – 90 gadi Gunāru Steinertu – 90 gadi Antonu Vjateru – 85 gadi
Katrs no viņiem ir daļa no Latvijas jūrniecības vēstures – cilvēki ar milzīgu pieredzi, stāstiem un dzīvesgudrību.
Īpašs prieks arī par to, ka kapteinis Ēvalds Grāmatnieks ir parūpējies par savas grāmatas atkārtotu izdevumu, ļaujot saglabāt un nodot tālāk jūrnieku pieredzi nākamajām paaudzēm.
Pasākumā skanēja sirsnīgas runas, Arna Miltiņa dziesmas, daudz smaidu un atkalredzēšanās prieks.
Tieši šādos brīžos saproti – jūrniecība ir kopiena, atmiņas un cilvēki, kurus vieno jūra.
Kapteinis Gunārs Šteinerts:
“Jūrnieki, būdami šīs sevišķās profesijas pārstāvji, vienmēr līdzināsies jūrai – kā sākusi viļņoties, tā nekad nenorimst. Jūra šalc, viļņojas, bango un atkal šalc…”
Gunārs Šteinerts
Tālbraucējs kapteinis Gunārs Šteinerts bijis viens no iniciatoriem Latvijas Jūrniecības savienības un Latvijas Jūras akadēmijas dibināšanai. Latvijas Republikas neatkarības pirmajos gados piedalījies Jūras lietu ministrijas un jūrniecības likumdošanas izveidē.
Bijis ministra vietnieks, vēlāk Latvijas pārstāvis Starptautiskajā Jūras organizācijā (IMO), arī Jūras administrācijas Kuģošanas departamenta direktors un Latvijas Jūras akadēmijas Jūras transporta nodaļas direktors. Gunāra attieksmi pret dzīvi lielisko raksturo viņa teiktais:
“Pats savā jūras praksē esmu piedzīvojis dažādus kapteiņus, bet visvairāk man ir devuši tie demokrātiskie, kas bija pamatoti prasīgi, principiāli un tajā pašā laikā uzticējās savai apkalpei. Parasti tādus kapteiņus apkalpe nepieviļ. Arī pats, būdams kapteinis, esmu bijis demokrātiska vadības stila piekritējs, tāpēc man nav pieņemamas autoritāras darba metodes. Pēdējā laikā no jaunajiem kapteiņiem nācies dzirdēt – mans kuģis, ar uzsvaru uz mans. Tādos brīžos nāk atmiņā veca jūrnieku anekdote: kapteinis saka – es devu pavēles, es vadīju kuģi un mēs uzsēdāmies uz sēkļa.”
Ivars Ross
Zvejnieki esot divkārt jūrnieki, kuģu mehāniķis Ivars Ross ir izbraucis Atlantiju, strādājis krastā, janvāra barikāžu laikā organizējis Zaķusalas aizsardzību no ūdens puses, bijis “Mangaļu kuģu remonta rūpnīcas” direktors. Jau deviņdesmitajos Ivars Ross tālredzīgi domāja par jūrniecības izglītības lietām:
“Jūras organizācijām, kuģu īpašniekiem savus nākamos darbiniekus ir jāsāk meklēt jau skolās fiziski spēcīgus puišus, kuri grib mācīties akadēmijā un strādāt jūrā. Slēdzot līgumus un apmaksājot savu nākamo speciālistu mācības, šie rēderi radīs akadēmijas kā privātas augstskolas biznesa un finansu pamatus. Prognozēju, ka no desmit Jūras akadēmijā uzņemtajiem – komandējošu posteni uz kuģa varēs ieņemt 2- 3 cilvēki. Cilvēks var labi mācīties, bet, ja viņam nebūs vadītāja dotību, viņš neizaugs par komandieri. Ar to arī ir jārēķinās. Ne katrs var būt vadītājs.”
Antons Vjaters
1999.gadā par Jūrniecības savienības priekšsēdētāju kļuva kuģu mehāniķis Antons Vjaters, kuru jūrniecības aprindās sauc par Žani un kura darbs bijis saistītas ar jūru – Ekspedīcijas zvejas pārvaldē, Rietumu baseina zivrūpniecības galvenajā pārvaldē un vēlāk Latvijas Zvejnieku kolhozu savienībā, bet krasta dzīve bijusi veltīta jūrniecībai un jūrniecības tradīciju kopšanu.
“Pēc savas būtības un dabas esmu organizators, man patīk, ja ir izveidota sistēma, pēc kuras viss darbojas un notiek. Varu teikt, ka šādu sistēmu Latvijas Jūrniecības savienībā ir izdevies izveidot, LJS turpina strādāt, tāpēc nav jēgas lieki diskutēt par sakārtotām lietām vai ikdienišķiem jautājumiem. Ja ir smagi, tad jāiet pēc palīdzības, un, ja kāds sauc, tad jādodas palīgā,” saka Antons Vjaters.
Materiālu sagatavoja: Anita Freiberga