„Visiem gribu novēlēt godīgu darbu, lai jūrniecības lietas sakarīgi iet uz priekšu! Lai veicas visiem, kas tagad strādā šajā nozarē!”
Šos vārdus tālbraucējs kapteinis Bruno Zeiliņš teica 2004. gadā, atskatoties uz Latvijas Jūras administrācijas desmit gadiem. Toreiz vēl nezināju, ka tā būs mana pēdējā intervija ar pirmo Jūras administrācijas direktoru, pēc tam gan esam vairākkārt tikušies un pārmijuši dažus vārdus Latvijas Jūrniecības savienības gada kopsapulcēs, uz kurām Bruno Zeiliņš brauca no savām „Līdumu” mājām Iršu pagastā. Sākot darbu pie jaunākās „Latvijas jūrniecības gadagrāmatas”, bija jāatrisina viens ļoti svarīgs jautājums: kuram jūrniecības darbiniekam šogad pateikt paldies par ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā? Latvijas Jūrniecības savienības valdes priekšsēdētājam Antonam Vjateram, pārējiem valdes locekļiem un gadagrāmatas veidotājiem nebija šaubu – tam jābūt Brunim, kā kapteini Zeiliņu sauca visi, kas viņu labi pazina, kas ar viņu kopā bija vagojuši Atlantiju, savās sirdīs pacēluši sarkanbaltsarkano karogu un veidojuši nacionālās jūrniecības pārvaldes sistēmu. Biju apņēmības pilna vēl decembra beigās doties uz Iršu pagastu, lai tiktos ar kapteini, bet diemžēl nepaguvu. Intervijas vietā nācās rakstīt nekrologu un teikt atvadu vārdus, jo 2011. gada 13. decembrī tālbraucējs kapteinis Bruno Zeiliņš bija devies mūžības jūrā. Jūrniecības sabiedrība bija izsista no līdzsvara: kā tas var būt?! Miris Bruno Zeiliņš! Šķiet, tas bija vēl vakar, kad mēs viņu satikām un ar viņu runājām. Tiesa gan, tikai spēcīga personība spēj radīt tādu klātbūtnes efektu un atstāt tik daudz gaišuma.
Savu pēdējo interviju Bruno Zeiliņš sniedza 2011. gada 11. novembrī laikrakstam „Kokneses Novada Vēstis” (KNV). Tuvojās Latvijas dzimšanas diena. Jautāts, vai Latvijas valsts svētki viņa ģimenē ir gaidīti, atbildēja: „Svētku svinēšana var būt divējāda – ar lielu skaļumu un patosu vai klusi un rimti. Es Latvijas svētkus svinu savā sirdī un domās.”
Šie pāris teikumi lieliski raksturo Zeiliņu, jo viņš nekad nav vēlējies un pratis būt ārišķīgs. Viņš vienmēr bija patiess.
No intervijas laikrakstam „Kokneses Novada Vēstis”
„Esmu dzimis Rīgā 1939. gadā un līdz pirmajam dzīves gadam ar vecākiem dzīvojām Daugavgrīvas ielā. Tas bija laiks, kad pēc Ribentropa – Molotova pakta noslēgšanas Iršos dzīvojošie vācu kolonisti atstāja Latviju, un mans tēvs Iršos nopirka zemi, no pilsētnieka kļūstot par zemnieku. Pēc Pērses septiņgadīgās skolas beigšanas devos uz Rīgu, lai mācītos Rīgas 9. arodskolā. Kļuvu par jaunāko stūrmani zvejas flotē un 1959. gadā sāku strādāt kolhozā „Enkurs” uz zvejas kuģa, tad iestājos Liepājas jūrskolā, kuru pabeidzu 1969. gadā. Es zināju, ko vēlos sasniegt, un mērķtiecīgi uz to gāju. Mūs, jaunos zēnus, jūras un kuģniecības zinībās apmācīja pieredzējuši skolotāji, kuri paši bija izbaudījuši jūras skarbos vējus. Man bija tā laime mācīties jūras astronomiju pie leģendārā virsnieka un Latvijas zemūdenes „Ronis” komadkapteiņa Hugo Legzdiņa, skolotāja ar lielo burtu. Viņš bija ļoti prasīgs, bet nekad nepazemoja. Atceros, ka uzdotos kontroldarbus nesām viņam uz mājām, pirmajam viņš ielika vienu balli augstāk nekā pēdējiem. Ar kapteiņa Hugo Legzdiņa iedotajām zināšanām studijas Kaļiņingradas augstākajā inženiertehniskajā jūrskolā nesagādāja nekādas grūtības.
1959. gadā sāku strādāt zvejnieku kolhozā „Banga”. Esmu braucis uz dažādiem ekspedīcijas zvejas kuģiem, iesākumā biju stūrmanis un vēlāk kļuvu par tālbraucēju kapteini. Pirmajos gados zvejojām ar tīkliem, pēc tam ar traļiem un riņķvadiem. Šajā darbā pavadīju divdesmit trīs gadus, tāpēc varu apgalvot, ka Atlantijas okeāna grunti pazīstu labāk nekā sauszemi. Viens reiss ilga simt piecdesmit piecas dienas, tik ilgi esot prom no mājām un ģimenes, bija vajadzīga izturība, stipra nervu sistēma un gara spēks. Uz kuģa vislabāk var iepazīt katra raksturu. Cilvēki, ar kuriem biju kopā dienu no dienas, kļuva par manu otro ģimeni. Vissmagākie bija februāra pārgājieni uz Ņūfaundlendas sēkli, kur vētras ilga pat divdesmit piecas diennaktis. Pēdējais zvejas kuģis, ko vadīju, bija vidējais zvejas traleris „Pērle”. Garajos gados biju izpētījis un atklājis labākās zvejas vietas Atlantijas okeānā. Ļoti bieži par labāko zvejas vietu cīnījās pat trīssimt kuģu. Esmu pabijis daudzās pasaules valstīs – Zviedrijā, Dānijā, Anglijā, Šetlandes salās, Kanādā, Argentīnā, Angolā, Marokā, Senegālā, daudzkārt strādājām Džordža sēklī netālu no Amerikas krastiem. Nekad nekur nedrīkstējām iet vieni, vajadzēja iet vismaz trijatā, bija gadījumi, kad, izejot krastā, kāds no vīriem uz kuģa vairs neatgriezās. Vīru drosmīgo rīcību labi sapratu, bet pats par tādu soli neizšķīros, jo nekad nespētu dzīvot svešā zemē.
1978. gadā kļuvu par Latvijas zvejnieku kolhozu savienības galveno kapteini, mūsu pārraudzībā bija visi zvejnieku kolhozi. Esmu strādājis dažādos amatos Zivsaimniecības ministrijā, pēc tam arī Jūras lietu ministrijā.”
Sākās Atmoda. Vajadzēja mainīt ne tikai valsts uzbūvi, bet arī cilvēku domāšanu. Un tas nebija viegli. Nevienam.
Atmodas karognesējs
(Saruna ar Bruno Zeiliņu žurnālā „Jūras Vēstis”)
Kā atcerējās kapteinis Bruno Zeiliņš, kurš bija Latvijas Jūras administrācijas direktors no tās dibināšanas līdz pat 2000. gadam, kad tika palaists pelnītā atpūtā, pirmais Latvijas karogs jūrniecībā, vispirms jau apziņas līmenī, tika pacelts tieši Zivsaimniecības ministrijā.
Šeit arī veidojās nacionālā jūrniecības pārvaldes sistēma ar zvejas ostu kapteiņdienestiem pirmajās rindās. Tirdzniecības ostā tolaik valdīja pavisam cits noskaņojums. Kad izveidoja Jūras lietu ministriju, tā, apvienojot kapteiņdienestus, izveidoja Ostu galvenā kapteiņa dienestu, un visi Tirdzniecības ostas kapteiņi krēslus zaudēja, bet daudzi citi šā dienesta darbinieki tomēr savas darba vietas saglabāja. Pēc Jūras lietu ministrijas likvidēšanas viens no galvenajiem uzdevumiem bija radīt Latvijas Jūras administrācijas sistēmu, un, kā apgalvoja Zeiliņš, tās izveidošanā nesavtīgu palīdzību sniedza Zviedrija, un šīs valsts administrācijas sistēma arī tika ņemta par pamatu.
Taču B. Zeiliņš bija viens no tiem, kurš negribēja, nevarēja un līdz savas dzīves beigām nesamierinājās ar lēmumu, kas pārvilka svītru jūras lietām Latvijā. Viņa skatījumā Jūrniecības departaments Satiksmes ministrijā bija un palika tikai formāls pārvaldes mehānisms, tikai kāda sīka un nenozīmīga skrūvīte, nevis svarīgas tautsaimniecības nozares pārvaldes sistēma, kā tam pēc loģikas vajadzētu būt.
Kā liecina arhīva materiāli, jūrniecības speciālisti, nevēlēdamies padoties Jūras lietu ministrijas likvidēšanai, nolēma palīdzību meklēt pie Valsts prezidenta, tolaik Gunta Ulmaņa. Tie paši arhīva materiāli arī vēsta, ka prezidents B. Zeiliņu kā Jūrniecības savienības priekšsēdētāja vietnieku (priekšsēdētāja G. Šteinerta veselības stāvoklis vēl neļāva viņam aktīvi darboties) pieņēma, bet pēc audiences Zeiliņš paziņoja, ka viņš no tālākās cīņas par Jūras lietu ministrijas saglabāšanu izstājas. Kad jautāju B. Zeiliņam, ko tādu toreiz prezidents pateica, kas bija tas spēcīgais arguments, lai cīnītājs noliktu ieroci, Zeiliņš atzīstas, ka tas īsti vairs nav palicis atmiņā. Vienīgais, ko viņš skaidri atceras, ir attieksme, kas pret Jūras lietu ministrijas pastāvēšanu bija noliedzoša. Taču bijis vēl kāds cits moments, kad varēja radīt jūras lietu ministra amatu Satiksmes ministrijā. Zeiliņam piezvanījis kāds no Ministru kabineta un teicis, lai steidzami iet pie Ministru prezidenta, kas tolaik bija Birkavs, jo viens ministra portfelis vēl esot brīvs. Nav bijis divu domu, ka tas jādara. Kad beigusies kabineta sēde, jūrniecības pārstāvji metušies Birkavam klāt, taču ar jautājumu „Uz kurieni jūs?” ceļu aizšķērsojis Edvīns Inkēns. Un lūdzis brīdi pagaidīt. Pēc krietnas pusstundas viņiem paziņots, ka jūrniecības pārstāvjiem tikšanās ar premjerministru nebūs. Tā tas arī beidzies.
Skatoties uz visiem procesiem, jau toreiz un ar laika distanci vēl jo vairāk nostiprinājusies pārliecība, ka pastāvējusi kāda direktīva, rīkojums vai lēmums, vienalga, kā to nosaukt, kas izkārtojis procesus jūrniecībā un ievirzījis tos kādam vajadzīgā gultnē.
B.Zeiliņš: „Citādi tas nevarēja būt. Arī vēlākā attieksme pret jūrniecību tikai apliecināja, ka netiek pieņemti valstij izdevīgi lēmumi, bet kaut kas kādam par labu tiek izkārtots. Iespējams, bija arī kāds spiediens no ārpuses. Ja tā padomājam, tad, saglabājot Latvijas milzīgo kuģu floti, Latvija kļūtu dižvalsts jūrniecības ziņā. Valsts līmenī sakārtojot „Latvijas kuģniecības” darbu, un vispirms jau nodokļu sistēmu, Latvijai šajā biznesā īsti konkurentu nebūtu. Tāpēc floti vajadzēja iznīcināt, cik vien var, un aizbildniecība jūras lietu ministra izskatā bija neērta, nevajadzīga un nepieļaujama. Nu kas gan var izskaidrot, kāpēc tik ļoti, varētu pat teikt – noziedzīgi, tika kavēta jaunās Jūrniecības politikas pieņemšana? Tā vietā, lai radītu labvēlīgus apstākļus kuģošanai, viss notika pavisam citādi. Joprojām nav atbildes, kāpēc Latvijas kuģus savulaik vajadzēja padzīt no mājām? Tā taču bija mūsu bagātība, kas varēja dot bagātu ražu valstij!”
Bet arī godīgu cilvēku nekad nav trūcis. Pirmais Jūras administrācijas vadītājs ar gandarījumu atcerējās tos laikus, kad darba bijis vairāk nekā saprašanas, kad visu vajadzēja sākt no nulles. Cilvēki centās, jo tolaik tiešām cilvēkos dega ne tikai patriotisma liesma, bet pat milzīgs patriotisma ugunskurs.
B.Zeiliņš: „Lielu darbu paveicām vēl pirms Jūras administrācijas izveidošanas. Domāju, ka, veidojot tādu struktūru kā Jūras administrācija, nevajadzēja un arī tagad nevajag neko izdomāt no jauna. Ir civilizētu valstu pieredze, no tās var paņemt labāko. Bet tas, ka Jūras administrācijā viena reorganizācija sekoja otrai, arī liecina par valsts attieksmi pret jūras lietām. Jūras administrācija jau nav ražošanas uzņēmums, bet struktūra ar lielām starptautiskām tiesībām, kuras darbs pamatu pamatos balstās tieši uz starptautiskām konvencijām un ir internacionāls.
Atceros, ka diezgan problemātiski Jūras administrācijas struktūrā iekļāvās Hidrogrāfijas un Glābšanas un meklēšanas dienests. Notika visai spēcīga berzēšanās, jo viņi cīnījās par savu autonomiju. Salīdzinājumā ar reālo darba apjomu Hidrogrāfijas dienestā strādāja neaptverami daudz darbinieku, tāpēc viens no pirmajiem uzdevumiem bija štatu samazināšana. Tas, protams, nevienam nepatika un neviens to neuzņēma ar sajūsmu. Ko darīt, man vajadzēja pieņemt nepopulārus lēmumus. Vēlāk gan viss norimās un iegāja normālās sliedēs. Visi samierinājās, jo saprata, ka atpakaļceļa nav. Ar Kuģu un Jūrnieku reģistru problēmu nebija, šie dienesti rāmi ieplūda lielajā upē un turpināja tecējumu.”
Ja nu ir kāda problēma, kas neļauj atvēzēties normālam darbam, tad kā pirmais allaž tiek minēts naudas trūkums. Izrādās, Jūras administrāciju naudas bads īpaši nav mocījis.
B.Zeiliņš: „Kad braucu uz šo sarunu, tieši atcerējos, kā tad mums bija ar naudiņu. Varu teikt, ka finansējuma mehānisms, kad mūsu rīcībā palika bāku un loču nodevas, bija ļoti veiksmīgs, pateicoties tam mēs paguvām daudz ko izdarīt. Rīga iztika ar saviem līdzekļiem un saimniekojot izgāja pa nullēm, mazās ostas un Liepāja varēja justies apmierinātas, jo tās saņēma finansējumu, par ko savukārt neapmierināta varēja būt un arī bija Ventspils, jo tieši šīs ostas nodevas pamatos veidoja tām finansējumu. Un summa nebija nekāda mazā. Ja atmiņa neviļ, tad pārdalīti tika kādi deviņsimt tūkstoši latu, ko tērēja algām, ostu padziļināšanai, bākām. Manā skatījumā šī naudiņa deva labu impulsu mazajām ostām.”
Uz patriotisma un nacionālā pacēluma viļņa esot, tolaik Jūras administrācijas naudiņas pietika vēl daudz kam citam – izglītībai, kultūrai un presei.
Savulaik Latvijas Jūras akadēmijas prorektore, tagad JA eksperte vides aizsardzības jautājumos Ģertrūde Aniņa atceras: „Brunis bija ļoti mierīgs un izturēts, arī nopietnās situācijās, kad nevarēja saprast – nu kur viņam tāds miers rodas? Viņš nekad nezaudēja savaldību. Viņam ir milzīgs nopelns Latvijas Jūras akadēmijas dibināšanā. Protams, nebija jau viņš viens, bija komanda, kur katrs cilvēks bija ļoti nozīmīgs, un Brunis bija viens no tiem. Būdams praktiķis, jūrnieks un tolaik jau arī funkcionārs, viņš saprata izglītības būtību un nozīmi. Un ticēja, ka Latvijas Jūras akadēmija attīstīsies un kļūs par modernu pasaules līmeņa profesionālās jūrniecības izglītības augstskolu. Brunim bija autoritāte jūrnieku vidū, ja viņš teica savu „jā”, tad visi zināja, ka tā jābūt un tā būs! Kad sākās Jūrniecības savienības periods, viņš atbalstīja studentu iesaistīšanu savienībā un tās valdē – jaunajiem jānāk un jādara!”
Nesaprastais un nenovērtētais
Intensīvā darbā aizskrēja vairāki gadi. Deviņdesmito beigās sāka pūst jaunas vēsmas.
Kā liecina LJA un Satiksmes ministrijas dokumenti, 1997. gada decembra beigās satiksmes ministrs Vils Krištopans ierosinājis izveidot darba grupu valsts akciju sabiedrības „Latvijas Jūras administrācija” restrukturizācijai, un šāds lēmums bija pieņemts pēc Ventspils brīvostas valdes 14. novembra sēdes, kurā kā viens no ostas valdes locekļiem piedalījās arī satiksmes ministrs. Administrācijas pārveidi un gandrīz visu administrācijas funkciju nodošanu ostām ierosinājis Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs, Ventspils mērs Aivars Lembergs. Bija paredzēts likvidēt arī Ostu attīstības fondu, no kura naudu saņēma galvenokārt mazās ostas. Administrācijas direktors Bruno Zeiliņš toreiz uzskatīja, ka no V. Krištopana kā valdības pārstāvja puses tā ir valsts interesēm nelojāla rīcība. „Nevar vienas brīvostas valde apsēsties pie galda, izlemt par valsts uzraudzības un kontroles institūcijas restrukturizāciju, pagriezt visu par simt astoņdesmit grādiem, kārtējo reizi nojaukt to, kas ir iestrādāts, neņemot vērā pašas Jūras administrācijas viedokli. Tā jau nav vēršanās tikai pret vienu konkrētu iestādi, kas realizē valsts intereses. Šie plāni vērsti uz valsts kontroles un uzraudzības samazināšanu ostās. Restrukturizējot jeb decentralizējot šo sistēmu, kontroles un uzraudzības funkcijas sadalot pa ostām, skaidrs, ka katra osta agrāk vai vēlāk nostāsies uz sava ceļa un šos jautājumus risinās dažādi,” intervijā laikrakstam „Diena” toreiz teica B. Zeiliņš.
B.Zeiliņš: „Ventspils tik ilgi bija neapmierināta, kamēr savu panāca. Administrācijā notika kārtējā reorganizācija, kopā ar naudu ostās atgriezās kapteiņdienests un loči. Patiesībā situācija ir muļķīga, jo kapteiņa dienests pēc būtības ir virskontrole kuģošanas drošības un navigācijas jautājumos. Pirmajā vietā ir drošība, un tikai tad var runāt par biznesu. Bet kurš tad šīsdienas situācijā pieļaus, ka ostas kapteinis nostājas kuģošanas drošības pozīcijās, ja svarīgs ir bizness? Neievest kuģi taču nozīmē ciest zaudējumus. Un vai tad tas ir pareizi, ka ostu pārvaldnieki sēž Jūras administrācijas padomē un lemj nopietnas lietas, protams, vispirms prātā paturot savu ostu intereses? Nav jau teikts, ka nebūtu pieņemti un arī tagad netiek pieņemti saprātīgi lēmumi, bet var taču gadīties, ka kāds ietiepjas.”
Bija lietas, kuras kapteinis Zeiliņš atcerēties negribēja un par kurām arī runāt nevēlējās, taču varēja just, ka tās viņam sagādājušas rūgtus brīžus un likušas ciest. Par to liecināja tāds dīvains spīdums acīs. Viņš tikai noteica: „Lai paliek. Tagad nav vērts vicināt dūres par to, ko neizdevās izdarīt. Bet objektivitātes tomēr pietrūka, dominēja politika.”
Taču par paveikto bija gandarījums un jākaunas nebija. Īpašs prieks viņam bija par mazajām ostām, kam tika iedota sēklas nauda, un saprātīgākie saimniekotāji to ir pratuši novērtēt un izmantot.
Zeiliņš savulaik strādājis pie sešiem ministriem – Zaksa, Jankovska, Dandzberga, Gūtmaņa, Krištopana un Gorbunova. No viņiem jūrlietām visatvērtākais, protams, bija Dandzbergs, bet visgrūtāk gājis ar Gūtmani. „Mums abiem nekādi nesapasēja,” teica Zeiliņš. Esot bijusi nesaprotama un nevajadzīga rīvēšanās. Bet kā lielāko murgu bijušais JA direktors atcerējās Ostu attīstības fondu, kas personiski viņam sagādājis visvairāk nepatikšanu. „Fondam kā tādam jau nebija nekādas vainas, bet tā administrēšana sagādāja galvassāpes,” teica Bruno Zeiliņš. „Mums viss bija uzkrauts un par visu bija jāatbild. Atceros, ka reiz grāmatvede neuzmanības dēļ Finanšu ministrijā bija iesniegusi nepareizus ciparus, par kuriem pēc tam vēl ilgi nespējām izskaidroties. Tie bija lieki kreņķi administrācijai, vislielākās nepatikšanas sagādāja nemitīgās aizdomas par naudas nepareizu izmantošanu. Uz ostām brauca komisijas, mērīja un pārmērīja. Es gan domāju, ka apzināti mēs naudu lieki netērējām.”
Zemnieks ar jūrnieka sirdi
Kopš 2000. gada kapteinis un jūrnieks Bruno Zeiliņš pilnībā izkāpa krastā un kļuva par zemnieku – ar zemnieka priekiem, bēdām un rūpēm. Vaļaspriekiem, kā pats atzina, pietrūkstot laika.
No intervijas „KNV” 2011. gada 11. novembrī: „Mans tēvs pēdējos dzīves gadus pavadīja manā mājā Rīgā. Pārceļoties no Iršiem, viņš pārdeva zemi un „Līdumus”, tas viņam nenācās viegli, jo te, Iršos, tēvam palika viss, ko viņš bija izlolojis un savām darba rokām izveidojis. Esmu turējis viņam doto solījumu atgriezties Iršos un turpināt viņa iesākto. 1993. gadā Iršos iegādājos zemi un izveidoju zemnieku saimniecību, ko nosaucu tāpat kā savu vecāku mājas – „Līdumi”, un mana zeme tagad ir netālu no vecajām mājām. Pamazām uzcēlām kokzāģētavu un liellopu kūti. Mājas gan vēl man nav, mitinos treilerī, bet neatmetu domu par mājas celtniecību. Pirmajos gados kokzāģētavā notika liela rosība, un vietējiem cilvēkiem bija darbs. Pašreiz nodarbojos tikai ar lopkopību, pienu nododu Rīgas piena kombinātā. Manā saimniecībā strādā pieci vietējie ir šēnieši, un es esmu ļoti apmierināts ar viņu veikumu. Lai arī sākumā ar strādāt gribētājiem gāja raibi, tagad varu teikt, ka man ir paveicies ar krietniem darba darītājiem.”
Bruno Zeiliņš kā lielu svētumu turēja darba tikumu un prata to novērtēt.
„Esmu zvejnieks un ar to lepojos, bet vienmēr esmu izjutis, ka ir pastāvējis un arī tagad pastāv uzskats, ka tirdzniecības flotes jūrnieki ir inteliģentāki un zinošāki. Lieliski zinādams zvejnieku dzīvi, es tam negribētu piekrist, jo zvejnieki ir pratuši atrast savu vietu starptautiskajā darba tirgū, arī uz ārvalstu kuģiem. Īpaši augstas klases speciālisti ir izrādījušies zvejas flotes mehāniķi, kuri spējuši veikt tādus remonta darbus, par kuriem pat rūpnīcā groza galvu un brīnās. Tāpēc ļoti gribētos, lai netiek noniecināts neviena cilvēka godīgi padarīts darbs,” savulaik teica kapteinis Zeiliņš.
Iršu saimniecība atrodas tālu no jūras un jūrniecības procesiem, bet tas gan neliedza atcerēties aizgājušo un pārdzīvoto, tas jau nekur nepazuda. Lai arī pats apgalvoja, ka jūras lietas noliktas malā, jūra tomēr joprojām bija sirdī. „Arī vecie kolēģi nekur nepazūd, ar viņiem vienmēr prieks satikties un ir ko pārrunāt. Uzskatu, ka tie draugi, kas iemantoti jaunībā, plecu pie pleca ejot jūrā, paliek draugi uz mūžu, un nav svarīgi, cik gadu pagājis, kad satiekamies, viss ir kā senāk, dzirkstī joki un raisās atmiņas. Vēl pavisam nesen (2011. gada Miķeļos – red.), mēs, kas reiz strādājuši zvejnieku kolhozā „Banga”, satikāmies Rojā, kur apbedīts „Bangas” dibinātājs, priekšsēdētājs un kapteinis Miķelis Lisments.”
Bruno Zeiliņš līdz pēdējai dzīves dienai bija Jūrniecības savienības biedrs un, lai gan uzskatīja, ka nav tiesīgs spriest par lietām, ko īsti vairs nepārzina, jo aktīvi nav jūrniecības procesos iekšā, par vienu joprojām bija dzelžaini pārliecināts – Jūras lietu ministrija un flote bija jāsaglabā!
Savējo atmiņās
Brunis bija šarmants vīrietis, stalts, viņam piestāvēja forma, un nav noslēpums, ka viņš ļoti patika sievietēm. Taču galvenais jau nebija viņa ārējais tēls, bet gan viņa iekšējais spēks, savaldība, pārliecība par sevi un spēja pārliecināt citus. Visi, kas pazina Bruno Zeiliņu, viņu raksturo īsi un kodolīgi – goda vīrs. Bijušie kolēģi atzīst, ka Zeiliņš bija stingrs priekšnieks, bet arī labsirdīgs un saprotošs. Taču reizēm pārlieku uzticējās cilvēkiem, par ko pašam arī nācās ciest.
No JA izdevuma „Jūrnieks”
Kapteinis Ludis Kārlis Kalvišķis: „Bruni pazinu jau tad, kad viņš bija Zvejnieku kolhozu savienības flotes kapteinis un es biju kolhoza kapteinis. Viņš bija ļoti stingrs un prasīgs, taču es nekad neesmu dzirdējis, ka Brunis būtu pacēlis balsi. Viņš bija īsts jūrnieks un goda vīrs, cepuri nost. Vienmēr ļoti mierīgs, vienmēr visus uzklausīja. Ļoti principiāls – ja kaut kas bija jāizdara, lai būtu kuģošanas drošība, viņš nekad nepiekāpās, līdz panāca savu. Viņš nekad neliecās un nekad nepadevās. Un nekad ne par ko nesūdzējās, gāja un darīja līdz pēdējam.”
Latvijas Jūrniecības savienības valdes priekšsēdētājs Antons Vajters: „Domāju, ka tiem, kuri pazina Bruni, ir stipri līdzīgs viedoklis: viņš bija kārtīgs vecis, vīrs kā ozols un īsts darbarūķis. Es Bruni pazinu jau no septiņdesmito gadu vidus, kad viņš vēl gāja jūrā. Mēs dzīvojām kaimiņos, kopā strādājām un kopā dzērām šņabi!
Brunis bija ļoti patriotiski un nacionāli noskaņots vīrs, kuram nepiemita kompromisu māksla. Kad vēl tikai gaisā virmoja Jūras administrācijas reorganizācijas ideja, visiem bija skaidrs, kas šajā procesā ir ieinteresēti, tāpēc aizvedu uz Jūras administrāciju dažus sev ļoti labi pazīstamus cilvēkus, kuri varēja ietekmēt tālākos procesus. Lai viņi iepazīstas ar administrāciju un cenšas izprast tās būtību, lai apzinās un saprot, ka nevajag visu sagraut. Toreiz Brunis bija tiešs un teica visu, ko domāja. Viņš bija pārāk godīgs cilvēks, kurš tā arī neapguva politiskos un diplomātiskos smalkumus. Bet tādi nelokāmi cilvēki reizēm tiek uzskatīti par traucējošiem.”
Kapteinis Alberts Evertovskis atceras: „Brunis bija goda vīrs, ar stingru stāju, viņš nelocījās kā niedre vējā. Kad viņam bija jāaiziet no Jūras administrācijas un bija citi darba piedāvājumi, viņš bija par lepnu, lai tos pieņemtu, tāpēc nepazemojās un labāk aizgāja uz savu lauku saimniecību. Atceros, viņam bija kārtīga spēkavīra rokas! Spartakiādēs roku laušanās cīņās viņš vienmēr visus nolauza! Lai arī Brunis bija kļuvis par zemnieku, sirdī kā bijis, tā palika īsts jūrnieks!”
Kapteinis Artūrs Brokovskis: „Mēs satikāmies 1996. gadā, kad Jūras pasažieru stacijā tika svinēti Jūras svētki. Tolaik jūrnieku un zvejnieku svētki jau bija apvienoti un tika atzīmēti vienā dienā. Zeiliņu interesēja profesionāļi ar starptautiskās kuģošanas pieredzi un svešvalodu zināšanām. Todien mans kuģis „Akadēmiķis Hohlovs” stāvēja turpat tuvumā – remonta bāzes piestātnē. Es viņu ielūdzu paciemoties uz kuģa, lai parunātu par jūrniecības lietām, un mūsu sarunas rezultāts bija tāds, ka Zeiliņš mani, tā teikt, noņēma no kuģa komandtiltiņa. Jūras administrācijā piekritu pastrādāt neilgu laiku, kas izvērtās vairāk nekā desmit gadu garumā. Jūrniecības jautājumos B. Zeiliņam nebija vienas dienas skatījuma, viņš prata raudzīties nākotnē. Tieši Zeiliņa laikā Engurē, Mērsragā un Pāvilostā uzbūvēja ostu kapteiņdienestu ēkas, pilnīgi no jauna tika izveidota un ieviesta Kuģu satiksmes vadības sistēma (VTS) Rīgas un Liepājas ostās, modernizēta Ventspils VTS, uzsākts darbs pie Globālās jūras avāriju sakaru sistēmas (GMDSS) izveidošanas. Kad kļuva aktuāls jautājums par Latvijas jūrnieku kompetences atbilstību IMO noteiktajiem standartiem, Zeiliņš darīja visu, lai sakārtotu ar jūrnieku sertificēšanas sistēmas ieviešanu saistītos jautājumus. Ar Bruno Zeiliņu bija viegli runāt par profesionālajām jūrniecības nozares lietām, jo viņš pats bija jūrniecības nozares profesionālis un patriots. Tagad var tikai patiesi nožēlot, ka viņa ieguldījums netika pienācīgi novērtēts. Bruno Zeiliņam bija tālejoši plāni, kuriem diemžēl nebija lemts īstenoties, tomēr jāatzīst, ka daudz no viņa iecerētā vēlākajos gados Jūras administrācija tomēr paveica.”
Paldies!
Bruno Zeiliņš ir teicis: „Es ļoti vēlētos, lai bērni turpinātu manu darbu, jo viss, ko es daru, ir domāts viņiem. Man ir pieci bērni, pirmajā laulībā piedzima dēls un meita, otrajā – divi dēli un meita, esmu sagaidījis divus mazbērnus. Jaukākie brīži ir tad, kad visi atbrauc uz Iršiem – brāļi, māsas un bērni ar ģimenēm. Visbiežāk satiekamies kapusvētkos, jo Iršu kapsētā atdusas mani vecāki.”
Nu Iršu kapsētā saviem vecākiem blakus ir arī viņu dēls – kapteinis, jūrnieks, zvejnieks un zemnieks Bruno Zeiliņš, kuram Latvijas jūrniecības sabiedrība ir palikusi parādā „Paldies!”.
Par darbu, par cilvēciskumu, par stipro raksturu, par stingro rokas spiedienu un patiesajiem vārdiem. Par gaišumu, ko Bruno Zeiliņš ir atstājis ikvienam, kurš kaut reizi viņu ir saticis.
Paldies tev, kapteini Zeiliņ, par ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā!
Anita Freiberga