Sveiks lasītāj!
Mani sauc Ginta. Esmu absolvējusi Latvijas Jūras akadēmiju.Esmu jūrnieks-pattreiz ieņemu otrā stūrmaņa amatu uz kuģa.
Pašai neticās, bet maijā diplomam aprit jau pieci gadi – laiks nomaiņai! Šajā blogā pastāstīšu par dzīvi uz kuģa no mana skatupunkta, no paša sākuma, ar piedzīvojumiem – pārdzīvojumiem.
Savu karjeru sāku uz kuģa kā klāja kadets.
Mans pirmais kuģis bija “Sichem Osprey” ķīmiskais tankkuģis. Kur sāku , tur ar turpināju, līdz 2018. gadam. Kad izlēmu, ka kaut kas ir jāmaina, vēlos patstāvīgu darba vietu un ar labiem nosacījumiem.
Pirmo reiz praksē devos 2011. gada 2. februāri. Mans kuģis atradās Singapūrā.
Tika veikts 12 stundu ilgs lidojums Rīga – Amsterdama – Singapūra. Kā šobrīd atceros, lidostā Rīga ierados ar ziemas apģērbu ,ko pēcāk nomainīju uz kaut ko pavasarīgāku. Savu apģērbu atdodot vecākiem, kas mani pavadīja.
Nolaižoties Singapūras lidostā, mūs sagaidīja aģents, kas rokā turēja personu vārdus, kas ieradušies uz kuģa “Sichem Osprey”.
Tā ir ierasta prakse, ka Tevi lidostā sagaida aģents. Bet ir ar gadījumi, kā tas gadījās man, ka aģents nesagaidīja. Tāpat kā , no kompānijas puses, parasti kadetus vienus nesūta uz kuģa. Bet es atkal biju izņēmums. Bet par to vēlāk…
Vēl tagad atceros, kā, atveroties Singapūras lidostas durvīm, sejā iesitās pamatīga tveice un spiedīgs gaiss, kas dīvaini oda. Kā sacīja viens no Kapteiņiem, ar ko kopā strādāju – “sasvīdušo zandaļu smarža”
Pēc tam no aģenta uzzinājām, ka kuģis ir aizkavējies. Tas nozīmēja, ka mēs 2 dienas dzīvosim viesnīcā. Ko vairāk var vēlēties. Bija iemesls atklāt tūrista prasmes, ko ar darījām!
Praktiski naudas izklaidei man nebija. Toties bija labs vecākais stūrmanis, kas deva labu mācību, sakot: „Kad kļūsi oficieris sapratīsi atšķirību! ”.
Kā ierasts, nakts mītni un pārtiku nodrošina kompānija. Singapūra tika izbaudīta 2 dienu garumā.
Tagad no tā atceros, diezgan maz, jo uztraukums bija ņēmis virsroku. Nebija ne mazākās nojausmas , par tālāko.
Pārvietojoties pa Singapūru, pēc sarunas ar taksistu , pamanīju , ka viņa kreisās rokas mazajam pirkstiņam ir ļoti garš nags. Pēcāk noskaidroju, ka tas nozīmē to, ka persona strādā tīru darbu.
Tā diena beidzot bija klāt. Mūsu kuģis bija ieradies. Nostājies uz enkura, gaidīja ieeju ostā. Uz kuģa mūs nogādāja ar kuteri.
Ar kuģiem esmu uz tu, jo mans tētis bija mehāniķis kuģu remonta cehā, tā kā ne mazums kuģus biju staigājusi un pētījusi. Bet kad ieraudzīju šo…..tik milzīgs 170 m garš un 26 m plats.
Tika nolaists parādes traps, pa kuru viens pēc otra uzkāpām uz kuģa.
Kā ierasts, pirmā vieta, kur visi tiekas, ir kravas telpa – ofiss. Vieta no kurienes tiek vadītas kravas operācijas. Pirmais iespaids – datori, dažādi ekrāni, lampiņas, podziņas, skaņas, signalizācijas – kā kosmoskuģī. Pirmā mana doma – un to visu man būs jāzina.
Ieejot iekša, norit sapazīšanās. Komandas locekļi satiek savu maiņas personu un sākas lietu nodošana. Kadetam ir mazliet vieglāk, jo nav ko mainīt.
Vēl viens svarīgs jautājums, kas tiek jautāts – kāds ir Kapteinis?!
Man tika iedalīta kajīte, kas atradās 3. stāvā, skaitot no pamatklāja- 2 stāvus pirms tiltiņa. Parasti ir navigācijas tiltiņš, stāvu zemāk dzīvo Kapteinis un vecākais mehāniķis, tad stūrmaņi , tad visi pārējie.
Manas kajītes iluminators bija uz kuģa aizmuguri – tieši priekšā kuģa dūmenim. Kaimiņos – pāri koridoram dzīvoja “Pum men” – sūkņu vīrs ( 50 gadus vecs) , ļoti jautrs, kam pēc darba patika skaļi klausīties ACDC, Metalica
Uz šī kuģa apkalpe bija multi nacionāla – krievu tautības, latvieši ( latviešu krievi, kā to dēvēju es) , ukraiņi, filipīnieši. Kopumā, ja 21 komandas loceklis.
Pirmo reiz redzēju tādus mazus cilvēciņus ;D – filipīnieši, izņemot pavāru un bocmani, kas bija augumā padevušies gari. Lai cik nebūtu interesanti, noteikt viņu vecumu ir ļoti grūti. Iegaumēt viņu vārdus vēl grūtāk. Citiem tie pat ir 3. Piemēram : Rendy Almazar Rendes Malagia. Lai es iegaumētu filipīniešu vārdus, man bija nepieciešams aptuveni viens mēnesis.
Filipīnieši parasti uz kuģa ierodas strādāt 9 -12 mēnešus. Tas viņiem ir normāli.
Pirmie starptautiskie vārds , ko man iemācīja filipīnieši bija “chop chop” , kas nozīmēja ēst.
Kapteinis bija no Krievijas – stingrs. Tiltiņu varēju apmeklēt tikai , tad kad viņa tur nebija vai arī tad, kad viņam bija labs garastāvoklis.
Uzkāpjot uz kuģa, manas krievu valodas, zināšanas bija ļoti minimālas. Bet tiltiņš savā starpā sazinājās krievu valodā, kā arī sūkņu vīrs runāja krieviski. Labi, ka vecākais stūrmanis bija īsts latvietis ;D.
Parastais dienas grafiks bija tāds…
Brokastis 07.30
07.50 satikos kravas telpā ar Pumpman- ( sūkņu vīru), padzērām kafiju, sagaidījām vecāko stūrmani no sardzes, uzzinājām, kāds ir garastāvoklis Kapteinim. Ja labs, gāju strādāt, mācīties uz tiltiņa. Ja slikts, gāju strādāt laukā uz klāja. Kopā ar filipīniešiem krāsoju, dauzīju rūsu, tīrīju kravas tankus…
Tālākais dienas grafiks bija tāds:
10.00 kafijas pauze, 15 min, bet citu reizi izstiepās līdz 30 min.
12.00 Pusdienas
12.00 -13.00 pusdienlaiks
13.00 turpiam strādāt
15.00 kafijas pauze
17.00 darba dienas beigas
17.45 vakariņas
Turpinājums sekos…..
