Kapteinis Kārlis Seskis nu jau pāris gadus kā pārkāpis astoņdesmit gadu slieksni un joprojām ir stalts un pilns enerģijas. Saņemot atļauju no Anitas Freibergas, raksts par Kārli Seski, kas publicēts Latvijas Jūras administrācijas žurnālā Jūrnieks Nr. 3 (106) 2018 piepulcējies LJS stāstiem par jūrniecības personībām.
Pirms desmit gadiem, 2008. gada decembrī, kad komandkapteinim Hugo Legzdiņam pie viņa mājas atklāja piemiņas plāksni, tas iekritis tieši Gunāros, tāpēc kapteinis Gunārs Zakss pēc svinīgā brīža aicinājis draugus uz krogu, lai vārda dienā uzsauktu pa sotelim un visi kopā pieminētu savu skolotāju. Tā nu trīs vīri – kapteinis Andrejs Reinsons, kapteinis Gunārs Zakss un kapteinis Kārlis Seskis todien dibinājuši klubu – “Dzīvosim 194 gadus!”. “Nospriedām, ka mēs dzīvosim! Reinsona Andrejs nu jau ir miris, bet mēs ar Zaksu vēl turamies.” Katru gadu sarūk veco jūrnieku pulciņš, kas dodas uz Igates kapiem, lai godinātu Hugo Legzdiņa piemiņu, mazliet skumji secina kapteinis Seskis.
“Laimonis Sīlis, Kalpiņš Jānis, Jēgermans Valdis – nu viņi visi jau ir aizgājuši mūžībā. 1954. gadā mēs bijām divas stūrmaņu grupas – 34 vīri, kas beidzām Zālīša jūrskolu, bet nu dzīvi vairs esam palikuši tikai trīs – es Rīgā, Gundars Ģīlis Liepājā un Nikolajs Nahiļčonoks Murmanskā. Jūrskolā mēs bijām viens par visiem un visi par vienu, jo, paklau, savādāk jau nevar. Jūrskolas priekšnieks Zālītis mūs tīri labi audzināja pa to jūrniecības līniju. Neviens no mūsējiem jūrā nav noslīcis un neviens no mūsējiem kuģi uz akmeņiem nav uzsēdinājis. Visi bijuši kārtīgi jūrnieki, bet tajā pašā gultā vien visi ir nomiruši. Vienīgi Māris Vinovskis nomira jūrā, lai arī kapteinis Jēgermans ar kuģi skrēja uz Klaipēdu, lai nogādātu viņu slimnīcā, bet nepaspēja.”
Kārļa Seska tēvs kara laikā bija pazudis bez vēsts, arī materiālā puse bija visai knapa, un, kad 1950. gadā viņš pabeidza septiņgadīgo skolu, īsti nemaz nav zinājis, ko darīt tālāk, un arī tagad īsti nevar pateikt, kāpēc domas aizķērās pie jūrnieka aroda. Protams, toreiz visas lielās cerības saistījušās ar jūrskolu Kronvalda bulvārī 6/8, kur sagatavoja jūrniekus tirdzniecības flotei. Taču tajā gadā no viņa papīrus pretī neņēma: tu, čalīt, esi par jaunu. Tā arī bijis, jo vajadzīgie piecpadsmit gadi Kārlim Seskim palika tikai 21. septembrī. Otra lielā problēma bija krievu valoda – vienīgais priekšmets, kurā, skolu beidzot, bijis trijnieks. Kad pēc gada, kuru aizpildījis ar mācībām Tirdzniecības tehnikumā, jaunais censonis atkal mēroja ceļu uz Rīgas jūrskolu Kronvalda bulvārī, tur šoreiz problēmas radušās bezvēsts pazudušā tēva dēļ. Tad Kārlis devies uz jūrskolu Bezdelīgu ielā, neskatoties uz to, ka skolas prestižs nav bijis nekāds augstais, bet ko cilvēks nedarīs, ja ir nonācis uz sēkļa. Iesniedzot dokumentus uzņemšanas komisijā, savu vājo krievu valodas zināšanu dēļ uztraukumā pat īsti neko nav varējis pateikt, tāpēc kāda no uzņemšanas komisijas dāmām ieteikusi doties uz Lašu ielu 1, kur jūrskolā mācības notiek latviešu valodā. Togad Jungu skola bija likvidēta un tās vietā atvērta Zvejniecības jūrskola.
“Ar kuģīti aizbraucu līdz Vecmīlgrāvim. Skolas priekšnieks bija Edgars Zālītis, mācību pārzinis Krastiņš Kārlis, mans vecums bija derīgs un mani papīri bija kārtībā. Būtībā jau Zvejniecības jūrskola bija tāda nepilnvērtīga, jo gatavoja jaunos speciālistus tuvbraucēju stūrmaņu un trešo mehāniķu arodam,” stāsta kapteinis.
Lai nu kā, bet 1954. gadā izglītības dokuments bija kabatā un Kārlis Seskis kopā ar vēl trīspadsmit jūrskolas beidzējiem pēc sadales nonāca Murmanskas zvejas flotē, kur nostrādāja trīs obligātos gadus un vēl vienu pa virsu pieķēra klāt. No Latvijas pirmā ekspedīcija uz Atlantiju zvejot siļķes aizgāja 1954. gada pavasarī, bet Murmanskas flotei šajā darbā tolaik bija liela pieredze, jo tā jau 30. gados zvejoja ar traļiem, un arī kadru jautājums bija pamatīgāk atrisināts – cilvēki savu arodu zināja. Vēl kāds bonuss bija polārā piemaksa, lai arī tā nebija nekāda lielā, tomēr nosedza valsts obligāciju izmaksas, ko tolaik brīvprātīgi, bet obligāti vajadzēja pirkt. Arī no Latvijas zvejas kuģi gāja zvejot uz tiem pašiem rajoniem, bet Latvijas zvejniekiem nekādas polārās piemaksas nav pienākušās.
Divos gados reizi, iekrājis 96 atvaļinājuma dienas, Kārlis Seskis brauca uz mājām. Viņu, īstu latviešu puiku, ļoti vilka uz mājām. “Atgriezos Latvijā un meklēju darbu Ekspedīcijas zvejas pārvaldē, sauktā par UELu. 1958. gadā aizgāju pirmajā reisā par kapteini uz Ziemeļjūru. Patiesībā biju vēl pavisam jauns puišelis, divdesmit trīs gadi, bet tolaik mēs tādi kapteiņi bijām – jauni un nepieredzējuši. Tā tev ir atbildība, ko jāspēj panest. Kamēr vēl strādāju Murmanskā, biju tuvbraucēja stūrmaņa diplomu nomainījis pret tuvbraucēja kapteiņa diplomu, un 1961. gadā pabeidzu tālbraucēju stūrmaņu kursus. Iestājos arī Liepājas jūrskolas neklātienē, lai iegūtu vidējo izglītību. Tolaik skolotājs Hugo Legzdiņš nemitīgi atkārtoja: “Seski, kaut uz trijniekiem, bet Liepāju tu pabeidz, lai tev vidējā ir!” 1965. gada pavasarī ar sarkano diplomu pabeidzu Liepājas jūrskolu.”
Tu atbildi par cilvēkiem
Tagad, kad tik populāri piesaukt cilvēktiesības un runāt par cilvēka cienīgu dzīvi, ir grūti pat iedomāties, kādos apstākļos strādāja zvejnieki, kuri uz vairākiem mēnešiem ar nelieliem zvejas kuģīšiem devās Atlantijas zvejā. Oficiāli skaitījās, ka reisa ilgums ir 105 dienas, bet reāli gadījās visādi. “Ja bija kaut cik labs kuģis, tad pat pa pusgadam bija jāpaliek zvejā. Priekšniecība saka: nu, jums ir ļoti labs reiss, zivis nāk, vajag palikt vēl. Tad sasaucu sapulci, lai apspriestos ar vīriem, kā teiks, tā būs. Ja teiks nē, tad iesim mājās. Bija visādi, kā kuru reizi – gan palikām, gan gājām mājās. Tie sadzīves apstākļi uz mazajiem zvejas kuģiem jau tomēr bija briesmīgi. Divdesmit pieci vīri strādāja smagos un netīros apstākļos, bet labi ja tikai reizi mēnesī iznāca pirtī nomazgāties. Tā arī dzīvojām. Ļoti skaudri.”
Tos, kas nav bijuši jūrā, kur nu vēl Atlantijas ūdeņos siļķu zvejā, vienmēr interesē, kā tad tur īsti ir, kāda ir zvejnieka darba diena, kad tā sākas un kad beidzas? Un vai vispār tā sākas un beidzas? “Tas ir interesants jautājums,” smejot nosaka kapteinis Seskis. “Ja kuģis nav zvejas rajonā, bet pārgājienā, tad ik pa četrām stundām mainās vaktis, izdara, kas jādara, un miers. Bet, ja ir zvejas rajonā, tad neko nevar darīt – vakarā tīklus met laukā un no rīta ceļ augšā. Tad stundas neskaita. Vienīgi jāskatās uz laika apstākļiem, ja liela viļņošanās, cilvēkus uz klāja ārā nesūtīs un tīklus iekšā nevilks, tad lēkā uz to saucamo važaku, ar mašīnu piestrādā klāt. Darbs ir vai, vai, vai… Un kur tad kapteinim tā atbildība. Mīļie cilvēki, galu galā katrs gāja nopelnīt ar domu, ka atnāks atpakaļ. Ja tev pēc reisa ienāks kajītē tēvs un teiks: ar tevi jūrā aizgāja mans dēls, atdod tagad manu dēlu! Tā ir.”
– Vai jums tā ir gadījies?
– Man negadījās, paldies Dievam, man tas nebija. Jo redzi, var jau nelaimes gadījumi notikt gan šā, gan tā, jo katra ražotne tam ir pakļauta, bet nāves gadījumi, tā ir bēdīga lieta.
– Kādam kapteinim no jūsu draugiem ir nācies ar to saskarties?
– Bija, ka noskalo no borta tajos trakajos viļņos un vairs neatrod cilvēku. Viļņi kā nu kurā jūrā, bet Ziemeļjūrā pie Atlantijas okeāna trīs stāvu mājas augstumā. Tādos viļņos kuģi jānotur pret vilni, bet vilnis var arī plīst un uz klāja visu atsist vaļā. Kā ar to visu tikt galā, tā jau ir jūras prakse. Vētra visur ir draņķīga padarīšana, arī Rīgas jūras līcī. Reiz ziemā atgriezāmies no Atlantijas zvejas un tepat Baltijas jūrā, gandrīz jau mājās, stūres mājai vētrā izsita logu, un tad nu nemaz nav patīkami vīriem tur stāvēt līdz viduklim ūdenī. Tā tik liekas – esam Baltijas jūrā, cik nu palicis un kas te var notikt, bet še tev!
– Kur tālākais ir zvejots?
– Džordža baņķī ir bijis tālākais. Pāri Atlantijai pie Amerikas krastiem, un arī tur bija krievu zvejas bāzes un tā pati krievu sistēma – pa vienu bortu iekšā, pa otru bortu ārā, ja neviena bāze zivi neņem, tad nozvejoto pār bortu ārā! Paskrien mazliet tālāk, zvejo atkal, varbūt palaimēsies nodot. Paklau, tā taču ir izniekota zivs, kas paliek uz grunts un pūst. Labas zvejas vietas bija Dienvidatlantijā pie Āfrikas, pie Gvinejas līča, un arī tur zivis nodeva bāzei. Tolaik zveju rajoni bija stingri noteikti, un, protams, nedrīkstēja taču zvejot citas valsts ūdeņos. 1955. gadā bija milzīgs starptautisks skandāls. Es ar savu kuģi ziemā biju Murmanskā remontā, kad norvēģi aizturēja veselu baru krievu zvejas flotes kuģu. Murmanskiešiem arestēja pat bāzes kuģi, uz kura virsū bija ekspedīcijas bāzes priekšnieks. Siļķe bija piegājusi tuvāk pie krasta, un kuģi, protams, tai pakaļ. Ar domu, vai tad mēs nevaram? Ar trali aizmukšana būtu vienkāršāka, pacel trali un laidies, bet ar tīklu tā neiet, tīkls jāceļ ārā, un, ja nu vēl tas pilns ar zivīm, tad tas pavisam viegli neiet. Arī kādi Latvijas kuģi toreiz bija aizturēti, bet samaksāja sodu, un visus palaida vaļā.
– Noteikti ir kāds notikums, ka īpaši iespiedies atmiņā.
– Redz, kas par lietu, ar laiku cilvēks notrulinās. Kad tu pirmo reizi atnāc uz vakti – pūš, viļņi gāž, tad sajūtas ir trakas, bet, kad tu jau ceturto reizi atnāc uz vakti, tad – āhā, pūš, lai pūš! Bet vienaldzīgs nu gan nekad nevar būt! Ir gan kāds notikums, kas palicis atmiņā. Zivju meistaram krastā bija nomiris dēls, un man nebija iespējas viņu uz mājām aizsūtīt. Sieva atsūtīja radiogrammu, radists to man iedod un saka: nevaru šo ziņu viņam pateikt. Izvilkām tīklus, un saku stūrmanim, lai zivju meistaru atsūta pie manis uz kajīti. Bez liekiem vārdiem iedevu viņam telegrammu, un vienīgais, ko teicu: izsaku tev līdzjūtību, bet viņš tikai noteica – mņe ņevezjot (man neveicas). Tā arī zivju meistars palika līdz reisa beigām, atnāca krastā, bet dēla vairs nav. Nāve, tas ir nepatīkams moments, bet pieder pie dzīves. Bija jau arī priecīgi brīži, piemēram, ja kādam bija piedzimis bērniņš.
Ja tikai papurina maisus
– Jūs piedzīvojāt tos laikus, kad visam pāri bija padomju ideoloģija un čekas visu redzošā acs. Kā jūs to visu pārdzīvojāt un izturējāt?
– Redz, kas par lietu. It kā jau viņi bija lieli malači uz to slepenību un tā tālāk, bet šis un tas jau līda kā īlens no maisa laukā. Nu, labi (kapteinis Seskis krietnu brīdi domīgi klusē). Viņš jau ir miris, tāpēc par to tagad var stāstīt. Manā izlaidumā bija tāds Voldemārs Maculevičs, viņš strādāja ar čeku un darīja to diezgan atklāti.
– Bijāt viņu atkoduši?
– Jā. 1961. gadā mēs kopā ar viņu beidzām tālbraucēju stūrmaņu kursus. Iestājāmies Liepājas jūrskolā, lai iegūtu vidējo izglītību. Izrādījās, un viņš pats man to vēlāk pateica, ka viņš tiešām iestājies neklātienē, bet tikai čekas skolā Maskavā. Reiz viņš man jautā: “Kārli, ko man darīt, man piedāvā manu dzimto rajonu?” Katrā rajonā jau bija čekas nodaļas. Es savukārt viņam jautāju: Voldemār, kāda tev dienesta pakāpe? Viņš atbild: staršij ļeitenant (vecākais leitnants). Es atkal jautāju, vai viņš ar šito švako pakāpi tagad taisīs sev karjeru? Viņam tolaik jau bija 48 gadi un vajadzēja būt vismaz majoram. Tā savas jūras gaitas viņš pabeidza uz Liepājas bāzes kuģiem un visu laiku bija kopā ar čeku.
Bija jau visādi. Pienāk brīdis, kad komanda jau nokomplektēta un kuģim jāiet jūrā, bet tev kā kapteinim pasaka – raksti ko gribi no kuģa nost, bet tev jāņem līdzi šo. Tas ir netīrs darbs. Tādās reizēs kapteiņi teica robežsargiem – svītro kādu ārā, es nesvītrošu. Ja šādā veidā kādu atsūta un liek ierakstīt komandā, tad skaidrs, kas tas bija. No čekistiem. Un tu nekad īsti nevarēji būt drošs, par ko var sanākt ziepes. Šitā bija nelaiķim Jēgermaņa Valdim. Viņš Vecmīlgrāvī pie Baltās baznīcas sēdīsies autobusā, kad pienāk džeks privātā un saka: nāciet, mēs jūs aizvedīsim. Un aizveda uz Stūra māju. Nu, kas tad viņam tajā reisā bija, nekas vairāk kā parasti. Radists visus reisus līdzi vadāja mazkalibra šauteni, ar kuru pluikšķināja pa kaijām. Līdz šim par to neviens nezināja, un tagad pēkšņi saceļas trobele. Skaidrs, uz kuģa vienīgais jaunais bija motorists, saprotams, no kurienes dūmi nāk. Tas pats motorists gan Valdim taisnojies, ka neko par tādām lietām nezina. Kā tad! Valdis stāstīja, ka Stūra mājā viņam esot teikuši: mums ir savas ausis. Redz, kas par lietu, tie stukači taču par to nekādu atlīdzību nesaņēma, ja nu varbūt kādu krūšu nozīmīti piesprauda. Kas to zina, vai aiz pārliecības viņi to darīja, varbūt cilvēks kādreiz kaut ko bija pastrādājis, viņu pasauca un teica, vai nu tu strādāsi mums, vai arī kāpsi no kuģa nost. Cilvēks glāba savu ādu.
Dzīvē gāja visādi, arī pats nonācu slikto puiku sarakstā, jo toreiz bija ceka un čeka. Ceka bīdīja pa darba līniju, bet čekai bija citas intereses. Un man aizklapēja vīzu ciet.
Lai gan kapteinis par to runā nelabprāt, noprotu, ka vīzas aizvēršana ir bijis viens no sāpīgākajiem brīžiem viņa karjerā. “Jā, jā, biju sliktais puika, visādi gadās,” tā kapteinis it kā pie sevis nosaka vairākas reizes. “Izšķīros ar sievu, Rudīte ir mana otrā sieva.” Bet kapteiņa kundze pa to laiku jau paguvusi ieliet kafiju un cienā ar lašmaizītēm. Arī bilžu albumā vajadzīgajās vietās ieliktas atzīmes. Nē, šīs ir sadzīviskās, tās jums nederēs, un atšķir lapu, kur Engures zvejnieku kolhozs “Padomju zvejnieks” svin Zvejnieku svētkus un Jūras māte ir pati dižā aktrise Elza Radziņa.
Kad aizvēra vīzu un bija skaidrs, ka tāljūras karjerai strīpa pāri, Kārlis Seskis nonāca Engurē un tur nostrādāja vairāk nekā trīsdesmit gadus, tai skaitā bijusi zvejošana Baltijas jūrā un arī krasta darbs.
“Kad vīzu atkal atvēra, tad kolhozā vairs nebija kuģu, ar kuriem iet Atlantijā, tos ekspluatēt bija grūti, lika ļoti lielus plānus, un kolhoza priekšsēdētājs tāljūras kuģus sāka izpārdot, palika tikai Baltijas flote. Pavisam jūrā esmu nogājis 45 gadus. Engures jūrskolas direktors Kārlis Ēdelnieks 1988. gadā uzaicināja mani strādāt jūrskolā par pasniedzēju. Abi ar kapteini Viktoru Kleinu tīri labi strādājām un topošajiem stūrmaņiem mācījām jūras navigāciju, astronomiju un citas zinības. Visu to, ko man savulaik bija mācījis Hugo Legzdiņš, tagad puišiem mācīju es, bet Legzdiņš brauca uz Enguri valsts eksāmenu komisijas sastāvā. Engures jūrskolā mācījās puiši no visas Latvijas. Tā parēķināju, kamēr tur strādāju, jūrskolai cauri izgāja 236 puiši.”
Sirmie kapteiņi ar lielu sāpi spriež par to, ka Latvijai nav savu kuģu, ka “Latvijas kuģniecības” privatizācija nav bijusi īsti riktīga un diemžēl Latvijas karogs neplīvo uz mūsu kuģiem. Patiesībā tieši ar Latvijas kuģu jautājumu arī aizsākās mūsu saruna ar kapteini Kārli Seski. Un to var saprast, jo Atmodas laikā šie bija jautājumi, par kuriem sprieda, diskutēja un arī sapņoja vispirms jau tie jūrnieki, kuri savus labākos jaunības un pilnbrieda gadus bija dzīvojuši ar Damokla zobenu virs galvas. Vīzu varēja atvērt, bet tikpat ātri to atkal varēja aizklapēt ciet. Jūrnieku varēja noņemt no trases tāpēc vien, ka viņam nebija pareizie raduraksti vai kāds ziņotājs par viņu uzrakstīja tā saukto kļauzu. Tolaik, kad kapteinis Seskis zvejoja Atlantijā, pat ārzemju ostā drīkstēja ieiet tikai tad, ja bija kāds nopietns iemesls, piemēram, kādam bija nepieciešama ārsta palīdzība. “Ziemeļu jūrā nāk vētra, mēs uz klāja visu nostiprinām un turam kuģi ar degunu pret vilni, bet mums blakus zvejojošie poļi saka: mēs ejam uz Aberdīnu, tā ir osta Šotlandē, alu dzert. Dieva dēļ, mēs nedrīkstējām iet ostā! Liecies mierā, tu esi sovetskij morjak (padomju jūrnieks) un tev ostā nav ko meklēt! Tagad, par laimi, ir citi laiki, un mūsu puišiem rokas brīvas, ja nu vienīgi būtu vēl arī pašiem savi kuģi…”
Anita Freiberga