Ir aizgājis cilvēks un viņa nebūs vairs. Tomēr stāsts par cilvēku paliks un dzīvos… Šis ir stāsts par Ģertrūdi Aniņu – ar sauli sirdī un dzintaru dvēselē!
Ģertrūde Aniņa dzimusi 1944. gada 8. aprīlī Daugavpilī. 1968. gadā beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. No 1968. gada līdz 1973. gadam bija Kaļiņingradas Zivrūpniecības un zivsaimniecības institūta Rīgas filiāles docētāja, no 1989. gada līdz 1990. gadam Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas fakultātes docētāja. Viņa ir piedalījusies Latvijas Jūras akadēmijas dibināšanā, ilgus gadus bijusi LJA prorektore un vēl tagad ir pasniedzēja Latvijas Jūras akadēmijā, sniedzot studentiem fundamentālas zināšanas svarīgu jūras vides aizsardzības jautājumu apgūšanā un risināšanā.
Trīspadsmit gadus Ģetrūde Aniņa nostrādāja Latvijas Jūras administrācijā par vecāko eksperti vides aizsardzības jautājumos un visaugstākajā profesionālajā līmenī pārstāvējusi Latviju Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (IMO) un HELCOM.
Ar jūras vides aizsardzības jautājumiem ir saistīts viss Ģertrūdes Aniņas darba mūžs, tāpēc viņu droši var uzskatīt par vienu no zinošākajām šīs jomas speciālistēm Latvijā, kas ieguvusi autoritāti un atzinību arī starptautiskā līmenī.
Par ilggadēju kvalitatīvu darbu Latvijas Jūras administrācijā un ieguldījumu jūrniecības nozarē 2013. gada 31. jūlijā Ģertrūde Aniņa saņēma Latvijas Jūras administrācijas augstāko apbalvojumu – Zelta Goda zīmi, bet 2014. gadā “Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā” – Satiksmes ministrijas Atzinības rakstu.
Ģertrūde Aniņa ir piedalījusies arī Latvijas Jūrniecības savienības dibināšanā un ar savu harizmu, profesionālajām zināšanām, aktīvo darbību, augstajiem morāles principiem un patiesi cilvēcisko sirsnību ir iemantojusi jūrniecības nozares ļaužu cieņu un mīlestību. Daudzi izcili Latvijas Jūras akadēmijas absolventi, tagad kapteiņi, jūras virsnieki un vecākie mehāniķi ir pateicīgi viņai ne tikai par studiju gados iegūtajām profesionālajām zināšanām, bet arī par nenovērtējamo dzīves skolu, ko saviem studentiem ir devusi Ģertrūde Aniņa.
Ģertrūdes lolojums – Latvijas Jūras akadēmija
Atmodas laikā cīnīties par Latvijas jūrniecības un jūrniecības izglītības atdzimšanu bija patriotiski, to uztvēra kā misiju – kas cits, ja ne mēs, kad vēl, ja ne tagad! Cilvēki nežēloja savu laiku, zināšanas un pat veselību cēlā mērķa sasniegšanai. Kad pirmie uzdevumi bija paveikti, to vietā nāca arvien jauni, un tas kādreiz attiecās un arī tagad attiecas uz jūrniecības izglītību un jūrniecības izglītības mācību iestādēm.
Žurnālists Gints Šīmanis, kurš vēl kā students piedalījās visos Latvijas Jūras akadēmijas dibināšanas procesos, reiz rakstīja: “Par spīti visam, Latvijas Jūras akadēmija dzīvoja. Te parādījās personības spēks, ar kuru uz šo mērķi gāja Ģertrūde Aniņa – akadēmijas dvēsele, cilvēks, kam „jūra patiesi bija tā visauglīgākā druva, ko vajadzēja art un ecēt ar drošiem ieročiem”. Vēstures krustpunktos, un tas ir pierādījies vairākkārt, tieši daiļais dzimums izved kuģus skaidros ūdeņos.”
Kādā sarunā Ģertrūdei jautāju: Kā pie tevis nonāca pedagoģija? “Patiesībā es nonācu pie pedagoģijas, un tas notika pavisam nejauši. Savulaik strādāju Jelgavā, pienāca laiks dzīvē ko mainīt, un mūsu ģimenes draugs, kurš strādāja kādā jūrniecības iestādē, ieteica mani darbam Kaļiņingradas tehniskajā institūtā,” teica Ģertrūde Aniņa. “Nebija viegli tur iekļūt, jo rūpīgi tika pārbaudīti mani radu raksti, vārdu sakot, tiku vētīta no galvas līdz kājām, jo ar jūrniekiem varēja stādāt tikai īpaši uzticami padomju pilsoņi. Tolaik čeka strādāja labi, arī uz institūtu itin bieži nāca tās darboņi, tā bija pavisam cita pasaule, kurā notika daudzas absurdas lietas. Piemēram, veselu studentu grupu no Rostovas pie Donas atsūtīja uz Rīgu, viņiem bija jānokārto eksāmeni šeit, savukārt pasniedzēji tika instruēti, kā pareizi sekmīgi novērtēt eksāmenus. Tā tika veidota lielā politika. Bet es ticēju, ka pienāks laiks, un viss būs savādāk, šī pārliecība dzīvoja manā sirdī, tāpēc nebiju pārsteigta, kad atnāca Atmoda, jo es šo sajūtu biju izsapņojusi, es biju to modelējusi, ja var tā teikt. Reizēm pati brīnījos, kā var būt tik spēcīgas priekšnojautas?”
– Ko priekšnojautas tagad saka par Latvijas Jūras akadēmiju?
– Akadēmija eksistē!
– Eksistē?
– Nē, nav tā, kā tu to saprati! Kad saku „eksistē”, es to domāju labā nozīmē. Akadēmija nav panīkusi vai aizklapēta, viss attīstās, iet uz priekšu, bet jāsaprot, ka vērtīgākās atziņas iegūstam dzīves laikā un visu iepazīstam salīdzinājumā. Kad salīdzinu, kā mēs dzīvojām Kronvalda bulvārī un kā mēs dzīvojam tagad… It kā Bolderājā arī ir tikai mācību telpas, bet studenti tās ir apdzīvojuši un šeit jūtams jūrniecības gars. Tagad studenti valkā formas, un arī tas piedod īpašu noskaņu un veido to īpašo vidi, kur viss notiek.
Ļoti daudz izdarīts, lai pasniedzējs varētu normālāk strādāt. Pavisam labi vēl nav, bet, ja salīdzina, ir daudz labāk. Arī studenti ir ļoti mainījušies. Protams, grupa no grupas atšķiras, bet tagad akadēmijā ienāk domājoša jaunatne, īpaši vecākajos kursos jūtams, ka auditorijā sēž nākamais jūrnieks, pašapzinīgs jauns cilvēks, ar kuru jau notiek profesionāla saruna. Esmu dzīvojusi līdzi viņa attīstībai un izaugsmei, kas personiski man dod lielu gandarījumu un patiesi priecē.
Vienu dienu paskaitīju, iznāk, ka jūrniecības izglītībā strādāju gandrīz piecdesmit gadu. Varbūt nevajadzētu lepoties, ka savā dzīvē neesmu pratusi neko mainīt. Saka jau, ka ar gadiem iestājas tāda kā rutīna. Tad sev jautāju: vai tu spēj analizēt un kritiski vērtēt savu darbu? Ja cilvēks to spēj, tad viņa radošais potenciāls vēl nav izsmelts. Es ļoti nopietni to daru, analizēju katru lekciju, lai izvērtētu, ko esmu devusi studentiem, kāds bijis kontakts ar viņiem. Pasniedzējam ir jābūt līmenī, jo students lieliski atšķir, kad pasniedzējs patiesi viņam var ko dot. Varu godīgi atzīties, ka manai profesionālajai izaugsmei ļoti daudz ir devuši tie daudzie cilvēki, kurus nācies satikt, un tās jūrniecības organizācijas, kas bijušas saistītas ar jūrniecības izglītību.
Jūras akadēmijai Ģertrūde Aniņa novēlēja augt kvalitātē: „Akadēmijai vēlu augt, augt, augt (kvalitātē), vēlu jaunu, labi izglītotu mācību spēku ienākšanu, zināt gribošus studentus, nebaidīties pieņemt jaunus izaicinājumus. Veiksmi svētīgajā pedagoga darbā visai akadēmijas saimei.”
Profesionalitātes apliecinājums – darba Latvijas Jūras administrācijā
Patiesībā ar jūras vides aizsardzības jautājumiem ir bijis saistīts viss Ģertrūdes Aniņas darba mūžs, tāpēc viņu droši var dēvēt par vienu no zinošākajām šīs jomas speciālistēm Latvijā, kura ieguvusi autoritāti arī starptautiskajā līmenī. Par Honkongas konvenciju, par kaitīgiem ūdens organismiem kuģu balasta ūdeņos, par prasībām sēra oksīdu emisiju mazināšanai no kuģiem, par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu Ģertrūde lasīja lekcijas saviem akadēmijas studentiem, un par šīm tēmām viņa piedalījās diskusijās, darba grupās un sesijās gan IMO Vides komitejā, gan HELCOM. Reiz pēc kāda šķietama vides piesārņojuma incidenta, kad uz kapteiņa Imanta Nartiša kuģa atnāca inspektori, bija jāskaidro situācija. “Mēs paskaidrojām, kāda mums bija krava, kā un ar ko tankus mazgājām, ka tas viss notika saskaņā ar MARPOL konvenciju, tāpēc viss bija kārtībā un nebija kur piesieties. Godīgi runājot, uz jautājumiem, kas attiecas uz vides standartu ievērošanu, mēs patiešām ļoti stingri raugāmies, lai nebūtu nekādu pārkāpumu vai atkāpju no normām. Jāteic liels paldies Jūras akadēmijas pasniedzējai Ģertrūdei Aniņai, kura man, un ne tikai man, bet visiem, kuri pie viņas ir mācījušies, tiešām ir ielikusi visu, kas attiecas uz MARPOL prasībām.”
Šādus un līdzīgus vārdus nācies dzirdēt no daudziem jūras virsniekiem, kuri vides standartu lietas apguvuši pie pasniedzējas Ģertrūdes Aniņas. Vai gan var būt vēl labāks novērtējums pasniedzēja darbam, kā bijušo studentu, tagad profesionālu jūrnieku, atzinība un pateicība? Un arī Latvijas Jūras administrācijas kolektīvs novērtēja Ģertrūdes ilggadēju kvalitatīvu darbu, profesionalitāti un mūža ieguldījumu jūrniecības nozarē, piešķirot Latvijas jūras administrācijas augstāko apbalvojumu – zelta Goda zīmi.
2013. gada 31. jūlijā Ģ. Aniņa pēc trīspadsmit kopīgi nostrādātiem gadiem atvadījās no saviem kolēģiem Jūras administrācijā. Ģertrūde bija pieņēmusi lēmumu turpmāk strādāt par pasniedzēju Jūras akadēmijā un solīja neliegt padomu un konsultācijas svarīgu jūras vides aizsardzības jautājumu risināšanā.
Ģertrūde Aniņa: „Visus trīspadsmit gadus katru dienu uz darbu Jūras administrācijā gāju ar milzīgu prieku, un to nekādā gadījumā nesaku pieklājības pēc. Jūras administrācijā ne tikai strādā zinoši speciālisti, bet tas patiešām ir lielisks kolektīvs, kur ikviens ir Cilvēks ar lielo burtu. Lai gan svinīgajā pasākumā, ko kolēģi bija sarīkojuši man par godu, biju samulsusi un apjukusi. Paldies visiem maniem mīļajiem kolēģiem.”
– Darbs Jūras administrācijā ir bijis saistīts ar biežiem komandējumiem uz starptautiskām institūcijām Londonā un Briselē.
– Daudzi domā, ka Eiropa mūs regulē un visu nosaka, bet viņi maldās. Sev un arī studentiem saku – viss ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu intelekta, gribēšanas un mugurkaula. Protams, arī Eiropā jāmeklē domubiedri, jo vieni paši mēs neko neiespēsim. Katra braukšana, iepazīšanās un darbs ar ārvalstu kolēģiem sniedz jaunas atziņas, ļauj uz daudzām problēmām paskatīties no cita skatu punkta. Visbiežāk tieši Latvijas ierēdņi nespēj pietiekami kompetenti analizēt situāciju un risināt jautājumus, tāpēc arī parādās vienkāršākais un primitīvākais viedoklis un tiek kultivēta doma: Eiropa mums to liek ieviest, Eiropa mums to liek darīt. Tā nav taisnība, mēs paši varam izvēties, kā viena vai otra prasība interpretējama un ieviešama Latvijā. Bet pie visa ir ļoti sirsnīgi jāstrādā, ko mūsu ierēdniecība reizēm nevēlas, reizēm nav spējīga darīt, bet dažkārt pietrūkst spēcīga mugurkaula. Pamatā, protams, jābūt profesionālām zināšanām un savas jomas perfektai pārzināšanai, un tas nepieciešams ikvienā jomā.
– Bet vai Eiropa mūs saprot?
– Par Latvijai svarīgām lietām ar lielajām valstīm parasti ir tikai virspusējas sarunas, bet somi, dāņi, zviedri, lūk, tie ir mūsu īstie sarunu un sadarbības partneri, jo viņi lieliski saprot mūsu problēmas. Patiesībā Baltijas jūras reģiona valstīm ir kopīgas problēmas, līdzīga izpratne un tuva vēsture.
Tieši tagad viss notiek
Tā optimistiski mēdza teikt Ģertrūde. Aktīva un darbīga. Viņa paguva nolasīt lekcijas akadēmijā un aizskriet līdz Briselei uz vides dokumentu apspriešanu. Ģertrūde nūjoja, brauca ar riteni un vasarās gāja gar jūras krastu. No Nidas, kas ir Latvijas tālākais punkts Kurzemes jūrmalā, kopā ar vīru vasarā ceļoja pa jūras krastu, jo bija mērķis – jātiek taču līdz Igaunijas robežai Vidzemes jūrmalā. Jūra. Tā dod spēku un apskaidrību, tā ar savu varenību piepilda sirdi un dvēseli. „Jūra ir kaut kas vārdos nepasakāms, es bez tās nevarētu dzīvot,” teica Ģertrūde. Katru brīvo brīdi, kas īpaši bieži nav iegadījies, viņa ciemojās Jūrkalnē. Savukārt pie Ģertrūdes ciemos brauca bijušie studenti, īpaši, kad viņas dārzā ziedēja dālijas. Viņa savas puķes kopa tikpat cītīgi kā attiecības ar cilvēkiem. Pie Ģertrūdes ciemoties bija viegli, tur nebija nekādas liekulības, uz galda linu galdauts un kafiju viņa pasniedza māla krūzēs. Ja tautiskas lietas ir tuvas sirdij, tad pilnīgi vienalga, vai tās ir vai nav modē.
Ģertrūde prata stāstīt un klausīties. Viņu piepildīja emocijas un prieks par dzīvi. Viss notiek! Tikai nedrīkst apstāties un pārstāt mācīties. Viņa nevēlējās skatīties pagātnē, jo ar prieku tvēra katru mirkli. Ģertrūdes acis smaidīja. Nav laika, jāgatavojas lekcijām. „Nekādā ziņā negribu teikt, ka esmu ideāla, bez grēciņiem,” teica Ģertrūde. „Bet to gan varu apliecināt, ka esmu centusies vienmēr būt godīga visās lietās – ģimenes attiecībās, attiecībās ar draugiem, kolēģiem un studentiem. Un vēl, lai cik tas būtu grūti, esmu mācījusies atzīt savas kļūdas.”
– Ģertrūde, vai tev ir nācies piedzīvot īstus gandarījuma mirkļus?
– Visu mūžu uz darbu esmu gājusi ar prieku. Lai gan pēc studijām varēju izvēlēties labi atalgotu darbu, es izvēlējos sirdij tuvo, bet finansiāli neizdevīgo pasniedzējas darbu. Liekuļotu, ja teiktu, ka naudai dzīvē nav nekādas nozīmes, ir, un materiālā ziņā es, protams, esmu zaudētāja, bet to allaž ir kompensējis prieks, ko sniedz darbs. Pa īstam man ir bijušas tikai divas darba vietas: Kaļiņingradas tehniskais institūts un Latvijas Jūras akadēmija. Jūras administrācija ir mana trešā darba vieta. Gan akadēmijā, gan Jūras administrācijā viss notiek ļoti dinamiski, nemitīgi nāk kas jauns, visam nopietni jāseko, jāapgūst jaunas zināšanas, jāspēj reaģēt, un tas no cilvēka prasa lielu koncentrēšanos un enerģiju.
Rūgti maldās tie, kuri domā, ka pietiek ar iegūto izglītību! Visu mūžu ir jāmācās! Šo atziņu guvu no sava papiņa, kurš visu mūžu mācījās. Arī studentiem to nebeidzu atkārtot, ka mācīšanās jau nenozīmē iekalšanu, tas ir process, kas cilvēkam neļauj apstāties un ieslīgt pašapmierinātībā par savu viszinību. Re, man uz galda malas stāv „MARPOL”, tā ir grāmata, ko esmu lasījusi un pārlasījusi, un kā atšķiru, tā atkal atrodu sev līdz šim ko nezināmu. Gadiem ejot, atšķiras mūsu uztveršanas un sapratnes līmenis, mūsu attieksme pret izlasīto un nepieciešamība to pielietot. Katru reizi tu šķietami vienas un tās pašas lietas ieraugi pavisam no cita redzespunkta, un apvāršņi vienmēr ir jāpaplašina. Tagad man reizēm šķiet, ka vairs neko nezinu un nesaprotu, jo rodas tik daudz jautājumu, uz kuriem jārod atbildes. Iespējams, vieglāk ir dzīvot ar pārliecību, ka tu visu zini. Bet, paldies Dievam, ne pasniedzējas darbs, ne Jūras administrācijā ieņemamais amats man nav ļāvis apstāties. Vienmēr esmu bijusi dzīves virpulī, un kas var būt vēl labāk?
Dzīve man dāvinājusi lielu laimi satikt fantastiskus cilvēkus. Man ir laimējies, jo katrā dzīves posmā, ja tā var teikt, liktenis man ir piespēlējis cilvēkus, no kuriem esmu mācījusies un guvusi jaunas atziņas savai dzīvei. Ikvienam vajadzētu apzināties, ka cilvēks viens neko nevarētu paveikt, ir komandas darbs. Ja kopā nesagadītos cilvēki, kas konkrētajā brīdī tomēr kopā sagadījās, daudz no tā, kas ir šodien, varēja nebūt, arī Jūras akadēmija. Bet viens ir būt uz viļņa, otrs dzīvot tālāk tad, kad vilnis jau izskrējis krastā. Nesūdzēties un neraudāt, bet darboties un rīkoties. Un atcerēties, ka kāds vēsturi rakstījis arī pirms tevis.
Dodot gūtais neatņemams
Cilvēciskās īpašības, profesionālās zināšanas un kompetence ir augstu novērtēta Latvijas jūrniecības sabiedrībā, tāpēc, ņemot vērā viņas ieguldījumu Latvijas jūrnieku profesionālās izglītības pilnveidošanā, kā arī aktīvu darbību nozares sabiedriskajā dzīvē, LJS uzskata, ka Ģertrūde Aniņa ir cienīga saņemt apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Diemžēl viņa šo ordeni nepaguva saņemt, un kāpēc, lai tas paliek uz Ordeņu kapitula sirdsapziņas, taču Ģertrūde pār pārēm ir saņēmusi ko citu – cilvēku mīlestību. Patiesu un no sirds. Jūras akadēmijas 30 gadu jubilejas svinīgajā brīdī, kad uz skatuves tika aicināta viena no LJA dibinātājām, bijusī prorektore, pasniedzēja, akadēmijas sirdsapziņa un dvēsele Ģertrūde Aniņa, zālē valdīja saviļņojums, visi stāvot aplaudēja, vārdos neizsakāma mīlestība un cieņa nāca no ikviena klātesošā. Latvijas Jūras akadēmija un ikviens students bija Ģertrūdes Aniņas mūža darbs, mūžs mīlestība un mūža piepildījums. Tā bija emociju sinerģija, kad dodot gūtais ir neatņemams.
Anita Freiberga