Vairāk nekā 50 gadus Ojārs Stimbāns ir saistīts ar jūru. Dažādos amatos strādājot uz refrežeratoru bāzes kuģiem, apbraucis lielāko daļu ostu Klusajā, Atlantijas un Indijas okeānā un daudzās pasaules jūrās. Kopš 80. gadu beigām strādājis par flotes kapteini Rīgas refrežeratoru bāzē, par vecāko speciālistu Zivsaimniecības ministrijā u.c. Pašlaik ir Latvijas Jūras administrācijas Rīgas ostas kontroldienesta inspektors. «Tālbraucēja kapteiņa atmiņas», kuru fragmenti «Brīvajā Daugavā» būs lasāmi sestdienās, kopā ar to autoru lasītājam ļaus izjust gan piedzīvojumu romantiku un tālu zemju vilinājumu, gan arī jūrnieka dzīves skarbo ikdienu.
Priekšvārds- Tālbraucēja Kapteiņa atmiņām!
Bērnība – Krustpilī
Vispirms sākšu ar īsu savu autobiogrāfiju. Esmu dzimis 1929. gada 9. jūlijā Krustpils pagasta Daugavsalā – tā ir kādreizējā barona Korfa Salas muiža, kuru mans vectēvs nomāja no barona Korfa gadsimta sākumā.
Triju gadu vecumā sāku iet ganos kā izpalīgs savai māsiņai Ausmai, kura bija 4 gadus vecāka par mani. 1936. gadā sāku mācīties Krustpils pilsētas pamatskolā. Skolas grāmatas un pusdienas valsts deva par brīvu.
1937. gada vasarā, savā dzimšanas dienā, māsiņa, glābjot mani, Daugavā noslīka, un tad gana gaitas es uzsāku patstāvīgi. Katru vasaru tēvs man deva tikai vienu brīvdienu manā dzimšanas dienā. Otrajā klasē iestājos mazpulku organizācijā, tēvs nopirka man formas tērpu, un es, protams, biju par to ļoti lepns.
Dikti bagāti mēs nedzīvojām, taču nabadzīgi arī nebijām. Pagrūtāk vecākiem bija ar lauksaimniecības produkcijas pārdošanu, produkti bija ļoti lēti un to Latvijā bija pārpilnība.
Skolas gadi
Man drīzāk gribējās beigt skolu un mācīties tālāk, lai kļūtu par agronomu, tas bija mans dzīves sapnis.
1940. gadā, sākoties padomju varai, tauta, pēc manām domām, bija saskaldījusies trīs daļās. Vieni boļševiki, otri – viņu pretinieki un trešie – kas par sevi varēja teikt: «lieciet mani mierā un arī es nevienu neaiztikšu».
Sākās baigais, nesaprotamais gads. Aresti, izsūtīšana uz Sibīriju. 1941. gada 22. jūnijā ieraudzījām pirmos vācu «stukasus», sākās bombardēšana, dega dzelzceļa stacija, cukurfabrika, dzīvojamie nami. Bumbošana turpinājās katru dienu, Līgo svinības izjuka, bet pēc nedēļas Jēkabpilī un Krustpilī ienāca vācu karaspēks. Atkal sākās represijas, žīdu un komunistu vajāšana, šaušana.
Tā kā skolā jau agrāk mācīja vācu valodu, tad ar vāciešiem sarunāties bija diezgan viegli. Vācu kareivji un virsnieki bija pret iedzīvotājiem labvēlīgi. Pie mums mājās nāca vācieši no hospitāļa, pirka speķi, olas, sviestu un ar vietējiem vīriem dzēra atnesto konjaku vai vietējo «dzimteni», kuru tēvs dzina bēniņos. Kara beigās, frontei ejot pāri, mēs, puikas, bijām savākuši un noslēpuši dažādus ieročus, ar kuriem brīvajos brīžos mežos šaudījāmies. Šad tad gadījās, ka milicija mūs noķēra, ieročus atņēma un arī krietni iekaustīja, taču nākošo reizi turpinājām visu tādā pašā garā.
1945. gada rudenī mēs, pieci draugi, bijām zaļumballē. Taču šoreiz mums visiem slikti veicās, jo ballītē bija kara jūrnieku grupa. Matrožiem krūtis medaļās, zili krādziņi, baltas cepures un piekrišana no visām meitenēm. Apstākļu spiesti, aizgājām no balles un stingri nolēmām mest pie malas ģimnāziju un iet mācīties par jūrniekiem, lai pēc tam mums būtu pie kājām viss daiļais dzimums. Uzskatu, ka ar šo vakaru arī sākās manas tālbraucēja kapteiņa gaitas, kaut gan pagaidām tepat Krustpilī un Jēkabpilī.
Vēlāk uzzinājām, ka tajā gadā vairs nevienā jūrskolā nevar tik iekšā un jāgaida līdz nākošajam rudenim.
(Turpmāk vēl)