Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – mācības jūrniekos

O.Stimbāns 1949. gada janvārī
Ojārs Stimbāns 1949. gada janvārī

(1. turpinājums)

Uzskatu, ka ar šo vakaru arī sākās manas tālbraucēja kapteiņa gaitas, kaut gan pagaidām tepat Krustpilī un Jēkabpilī.

Vēlāk uzzinājām, ka tajā gadā vairs nevienā jūrskolā nevar tikt iekšā un jāgaida līdz nākošajam rudenim.

Vecākiem par savu lēmumu mēs nolēmām pagaidām nestāstīt.

1946. gada pavasarī skolā izņēmām savus dokumentus, sagādājām vajadzīgās izziņas un gaidījām, kamēr sāksies uzņemšana Rīgas jūrskolās. Tajā laikā, sevišķi laukos, notika laupīšanas un slepkavošanas pa naktīm. Kuri bija vairāk vainīgi – meža brāļi, iznīcinātāji vai miliči, to toreiz bija grūti aptvert. Mēs gan vairāk simpatizējām mežabrāļiem. Lielie un vecie vairāk klusēja vai sarunājās tikai divatā, jo visi no kaut kā baidījās. Mūsu mājās arī vienu nakti uzlauza pagrabu un šo to aiznesa, bet tēvs caur logu vairākus bija pazinis, tie bija vietējie miliči.

Tirdzniecības flotes jungu skola

O.Stimbāns ar kursa biedriem Rīgas jungu skolas durvju priekšā 1948. gadā
1948. gadā Rīgas jungu skolas durvju priekšā.

1946. gada rudenī mēs trijatā aizbraucām uz Rīgu, divi pārējie bija pārdomājuši un negribēja braukt jūrā. Rīgas jūrskolā mūs neuzņēma. Iestājāmies zivsaimniecības tehnikumā, kuģu vadītāju nodaļā.

Tur tad nomācījāmies divas nedēļas, bet te pašiem sevi bija jāuztur. Un jau pirmajā nedēļā mūsu «paika» bija cauri, naudas arī nebija. Kukulis maizes maksāja 200 rbļ, tikpat paciņa cigarešu (100 gab.). Otru nedēļu ēdām sausu maizi un no krāna piedzērām klāt ūdeni.

Tad pēkšņi uzzinājām, ka tirdzniecības flotes jungu skolā mūs var uzņemt 2. kursā, no kurienes daudzi esot izmesti un esot brīvas vietas. Pie tam baro par brīvu, dod formastērpu un ir karavīru disciplīna. Mēs tikām mašīnistu grupā, bet toreiz bija vienalga, ka tikai jūrniekos. Skolas priekšnieks bija kapteiņleitnants Hermanis Endzelīns, pārējie priekšnieki civilisti. No skolas iziet uz pilsētu drīkstējām tikai ar atvaļinājuma zīmi kabatā.

Vienmēr bijām mazliet izsalkuši un, kurš aizgāja atvaļinājumā pirms vakariņām, biedri viņam atstāja melnu maizi ar uzsmērētu biezputru, tā bija ļoti garšīga.

Visu skolas laiku (2 gadus), vienu vai divas reizes nedēļā, notika masu kautiņi ar arodskolu audzēkņiem un vienu reizi pat ar Rīgas jūrskolas audzēkņiem. Toreiz jūrskolai tika izsisti logi, daudzi tika nopietni ievainoti un daudzus arestēja, tika izsaukti pat armijas spēki (milicija netika gadā). Vispār jau jungu skolā nebija iespējams kādam rīkoties citādi kā darīja lielākā daļa. Tā mums tas jungu skolas laiks aizgāja vienos piedzīvojumos, protams, galvenokārt negatīvos.

Taču tad, kad atbraucām atvaļinājumā uz mājām matroža formastērpā, ar platām kļošu biksēm, varējām tēlot džentlmeņus un baigos jūrniekus skaisto meiteņu priekšā. Pēc otrā kursa pastrādājām uz kuģa par «trimeriem» (ogļu piegādātājiem kurinātājiem). Bija jau jāpaslimo arī ar jūras slimību un klusībā, lai neviens neredz, jānobirdina arī kāda asara ogļu bunkurā.

Beidzot 1948. gada pavasarī mēs, atlikušie 12 jungas, nolikām valsts eksāmenus (pirms diviem gadiem, grupā bijām 32) un es ieguvu 1. klases kuģa mašīnista diplomu. Pa skolas laiku 20 jungas tika vai nu no skolas izslēgti, vai arī iesēdināti cietumā.

Mācības Rīgas jūrskolā

Rīgas Jūrskolas ēka - Kronvalda bulvārī 6
Ēka Kronvalda bulvārī 6, kur atradās Rīgas jūrskola . Ēka Kronvalda bulvārī 6 celta 1900. gadā pēc arhitekta R. Donberga projekta, Rīgas Jaunavu biedrības īpašums līdz 30. gadu beigām. Līdz 1. pasaules karam ēkā darbojās Rīgas meiteņu ģimnāzija, 20., 30. gados – pilsētas vācu 14. pamatskola. Vācu okupācijas laikā 2. pasaules kara gados tur darbojās Rīgas komercskola un Rīgas pilsētas tirdzniecības skola. Padomju okupācijas laikā no 1944. gada rudens šajā un līdzās esošajā ēkā nr. 8 izvietojās Rīgas jūrskola. [avots: Zalcmanis R. “Nezināmā Rīga”].

Lai nebūtu vairāk jālien ogļu bunkurā, mēs, lielākā daļa, nolēmām iet uz Rīgas jūrskolas kuģu vadītāju nodaļu, jo mūs uzņēma bez iestājeksāmeniem.

Tā 1948. gada 1. septembrī es kļuvu par Rīgas jūrskolas kuģu vadītāju 1. kursa kursantu. Visus speciālos priekšmetus pasniedza krievu valodā, bet krievu valodu zināju jau labi.

Rīgas jūrskolā bija stingra disciplīna un kazarmu režīms (rotas un vadi). Es biju nodaļas komandieris. Katrai rotai bija savs komandieris no jūras virsniekiem. Skolā bija jāiestājas komjaunatnē, izvairīties nemaz nebija iespējams.

Ja kāds no kursantiem dabūja mācībās negatīvu atzīmi, tad brīvdienās atvaļinājumā netika tik ilgi, kamēr atzīmi neizlaboja uz apmierinošu.

Dienas kārtība bija šāda: no rīta fizkultūra pagalmā, mācības klasē, vakarā pašsagatavošanās klasēs, vakara pastaiga ierindā apmēram 1 km, pēc tam pie miera.

Pirmajā kursā mēs jutāmies jau kā veci jūrnieki, jo no kuģu lietām daudz ko sapratām. Iemācījāmies, vismaz ārēji, būt disciplinēti. Arī ēdiena tagad pietika un nebijām vairs tik izsalkuši kā jungu skolā.

Pirmo kursu pabeidzām 1949. gada pavasarī un maijā mūsu grupu nosūtīja uz Baku praksē. Tās vadītājs bija vecs tālbraucējs kapteinis Straupmanis. Viņš bija ļoti labs cilvēks un īsts jūrnieks, tikai uz ārzemēm viņu nelaida, jo pirms kara bija kapteinis uz ārzemju kuģiem.

(Turpmāk vēl)

Iepriekšējais stāsts lasāms šeit: Par sevi

2.turpinājums lasāms šeit: Prakse