(7. turpinājums)
1959. gadā pirms maija svētkiem iznāca kuriozs gadījums kapteinim Poļkam. Viņš savā portfelī bija ielicis trīs lielus zušus un veda mājās no Vecmīlgrāvja uz centru. Autobuss bija pārpildīts, pēkšņi kāda sieviete šausmās iekliegusies: „Glābiet, čūska!». Šoferis autobusu apturējis, atvēris durvis, un uzreiz autobuss bijis tukšs. Kapteinis piecēlies, ieraudzījis, ka pa grīdu lokās viens viņa zutis, taču nav to ņēmis, bet arī steidzīgi izkāpis no autobusa un ar pārpalikušajiem diviem zušiem gājis atpakaļ uz iepriekšējo pieturu. Citādi varēja gadīties, ka viņu iekausta par šādu cilvēku izāzēšanu. Gada beigās kapteinis devās atvaļinājumā, bet mani nozīmēja viņa vietā. Tā es pirmo reizi mūžā kļuvu par kuģa kapteini. Ar pienākumiem tiku galā normāli. Arī priekšniecība bija ar mani apmierināta. Pēc draugu ieteikuma iestājos kompartijā, jo citādi mani brīdināja, ka kapteiņa amatu ieņemt nevarēšu un būšu mūžīgais vecākais stūrmanis.
Tā kā man ļoti patika Tālie Austrumi, tad 1961. gada janvārī noslēdzu līgumu ar Kamčatkas traleru refrežiratoru floti un ziemā aizbraucu uz turieni, ar mani kopā devās arī 2. mehāniķis Ojārs Vabulis.
Brauciens divatā uz Kamčatku caur Vladivostoku arī bija ļoti jautrs, 11 diennaktis vilcienā un trīs uz pasažieru kuģa «Sovetskij Sojuz» no Vladivostokas līdz Petropavlovskai Kamčatkā.
1961. gada aprīlī bijām jau Kamčatkā, un mani norīkoja uz transporta refrežiratora par vecāko kapteiņa palīgu. Es gan gribēju tikt uz zvejas kuģiem, jo uz tiem varēja vairāk nopelnīt, taču flotes daļā man teica, ka vispirms gadus 2-3 jāpabrauc uz transporta kuģiem.
Tā es iesāku savu darbu uz kuģa «Orion». Mūsu darbs bija apgādāt zivju kombinātus un zvejas rajonus, bet no turienes atvest zivju produkciju. Septembrī mani uz šī paša «Oriona» norīkoja par kapteini, jo pastāvīgais kapteinis, iekrājis atvaļinājumu un brīvdienas, uz veselu gadu aizbrauca uz tā saucamo Lielo zemi.
Vasaras laikā kuģošana bija tāda pati kā visās jūrās un okeānos. Dažreiz jūras virsma kā spogulis, taifūnu vai lielu vētru laikā lēnāk brauksi, tālāk tiksi, tāpat ari biezā miglā. Jūra kā jau jūra, tomēr dažādu pārsteigumu un negaidītu situāciju vienmēr pietiek.
Vēlā rudeni un ziemā jūrā gan bija daudz grūtu situāciju, kad burtiski vajadzēja «sisties» cauri ledus laukiem, lai tiktu uz vajadzīgo vietu un izpildītu reisa uzdevumu. Bija gadījumi, kad Bēringa jūrā, lai tiktu cauri 10 jūdžu platam ledus sastrēgumam, bija jāvelta aptuveni diennakts. Lai tiktu uz priekšu, kuģiem jāieskrienas, tad svaigā ledū tikām uz priekšu 2-3 kuģa korpusu garumā. Pēc tam atkal atpakaļgaitā un atkal pilnā gaitā uz priekšu utt. Pie tādas kuģošanas arī kuģa mehāniķi rāvās melnās miesās.
1961. gada decembra beigās izlādējām kuģi Korfa zivju kombinātā, pēc tam uzņēmām zivju konservus vešanai uz Petropavlovsku. Reidā stāvēja liels tirdzniecības flotes kuģis, ar kura kapteini sarunājām doties atpakaļ 31. decembrī. Divatā braukt bija drošāk, jo, ja viens kuģis iestrēgst ledū, otrs tam riņķī var ledu aplauzt.
Tā kā tas otrs kuģis bija krietni lielāks un platāks, gāja pa priekšu, bet mēs aiz viņa ķīļūdenī. Naktī uz tiltiņa mums bija ieslēgti divi prožektori, lai labāk redzētu kuģa ceļu, ledus stāvokli un attālumu līdz pa priekšu ejošajam kuģim. 22.00 pēc vietējā laika, t.i., tieši divas stundas pirms Jaunā gada, gadījās, ka pretī lidoja liels zosu bars, tās iekļuva mūsu kuģa prožektoru staros un sāka sisties pret kuģa mastiem, vantīm, komandtiltiņu un krist uz klāja.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – dienests Tālajos Austrumos