Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – uz Pārslas Zviedrijas ostās

Vestervīka Avots: https://www.agoda.com/city/vastervik-se.html?cid=1844104

(26. turpinājums)

Šī paša 1981. gada oktobrī «Pārslu» norīkoja nākošajā reisā uz Zviedrijas ostu Vestervīku un vēlāk uz Vallhamnu. Šajās ostās stāvējām pie moliņa pašā pilsētas centrā, un zivis no zviedru zvejas kuģiem mums pieveda ar automašīnām. Pieņēmām reņģes un lielās brētliņas un tās saldējām. Šeit apakšsardzes bija jārīko retāk, jo lielāko daļu produkcijas saldējām.

Vestervīkā vairākas reizes aģents ielūdza uz restorānu. Līdzi vajadzēja ņemt komisāru Sosņicki un vecāko palīgu Valeriju Čigrinovu. Komisāram dikti patika iedzert, bet, kad «iesila», tad mēģināja palikt krastā ar kādu restorāna «meiteni». Tad nu mēs ar Valēriju viņu gandrīz ar varu vilkām uz mašīnu, lai dabūtu uz kuģi.

Es jau viņu uz kuģa arī šad tad iedzirdīju, lai viņam būtu bailes mani pēc reisa nodot par to, ka pie manis kajītē dzīvo Nataša.

No Vestervīkas pēc pusotra mēneša pārgājām uz Vallhamnu. Šī bija liela skaista Ro-Ro osta, taču tuvākā pilsēta bija 15 km attālumā. Veikali jau šeit bija, bet cilvēkiem pavadīt brīvo laiku bija iespēja tikai mežā, pludmales akmeņos vai pastaigāt pa ceļiem apkārt tuvākajām fermu teritorijām. Mēs ar flagtehnologu Miku, vecāko palīgu Valēriju, manu Natašu un pāris viņas draudzenēm ik pa 2-3 dienām reizi aizstaigājām uz tuvo mežiņu, iekūrām mazu ugunskuru, cepām desas un iedzērām viskiju. Vispār jau bija jauki pabūt svaigā gaisā ziemas laikā un mazliet atrauties no kuģa ikdienas, esot pie dabas krūts.

Zivis mums piegādāja ar automašīnām no tuvējās zvejas ostiņas Ronnengas, kur bija neliela zivju fabrika. Tur es pirmo reizi mūžā redzēju, kā automāti no mazajām brētliņām griež fileju un kā tā tālāk automātiski nonāk kārbiņās. Fabrikas direktors (miljonārs) pats personīgi mums visu izrādīja. Viņa divi dēli ar augstāko izglītību strādāja pie tēva par vienkāršiem strādniekiem, par šoferiem, uz autokāriem un arī kā mehāniķi. Tas viss salīdzinot ar Padomju Savienības inženieriem un viņu morāli bija pilnīgi diametrālā pretstatā.

Vienreiz restorānā, kur mūs aģents aizveda, bijām aizgājuši mazliet izklaidēties. Tur redzējām, kā zviedri svin kaut kādus ģimenes svētkus. Galdi bija klāti diezgan pieticīgi, salīdzinot ar to, kādus tādās reizēs bijām pieraduši klāt mēs. Dzēra šampanieti un vīnu, daudz dejoja un arī dziedāja. Mūsu komisārs Sosņickis gandrīz nebija atraujams no zviedru dāmām un dikti lūdza, lai viņu atstāj šeit līdz rītam. Vajadzēja atkal gandrīz pielietot spēku, lai dabūtu viņu mājās. Pēc tam, kad sāku dzīvot kopā ar Natašu, es sev vairs nepieļāvu «pagriezienus» pa kreisi. Liekas, šoreiz biju stipri iemīlējies. Viens otrs klusībā gan par mani smējās, jo Nataša ir 25 gadus jaunāka par mani, un vai tad tur varot būt kāda mīlestība. Taču mani no sliedēm izsist bija neiespējami. Kaut gan pēc horoskopa esmu Vēzis, taču vienmēr eju pretī aizvērtiem vārtiem kā auns. Un rezultātā es nebiju kļūdījies. Rakstot šīs rindiņas, ir jau pagājuši 18 gadi mūsu kopdzīvē, un es katrā ģimenē gribētu redzēt tādu saticību. Ja tā būtu, tad laikam šķirtu ģimeņu vispār nebūtu.

(Turpmāk vēl)

Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – uz Pārslas Frītaunā un Kanāriju salās