(8. turpinājums)
Es nospiedu trauksmes signālu un pa translāciju izsaucu uz klāja komandu. Pēc 15 minūtēm vienā no dušas telpām mums bija 22 zosis. Visas zosis pēc saduršanās ar kuģa virsbūvi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Mūsu pavārs izrādījās meistars un 40 minūšu laikā puse no zosīm bija apstrādātas, novilkta āda ar visām spalvām. Otru pusi atdevām uz otru kuģi, jo viņu prožektoru gaismā neviena zoss nebija ielidojusi. Nolēmām, ka tā ir Neptūna dāvana mums Jaunajā gadā. 24.00 piecas zosis jau bija izšmorētas un kūpēja uz svētku galda. Iedzeršanai, protams, vajadzēja lietot tējas glāzes ar platiem dibeniem, jo, braucot cauri ledus laukiem, svētku galds diezgan stipri kratījās.
No rīta ap 10.00 tikām ārā no Korfa līča lediem un, novēlējuši viens otram 7 pēdas zem ķīļa, aizgājām katrs pa savu maršrutu. Mēnesi vēlāk Lavrova buhtā vajadzēja nodot 10 tonnas dažādu piegādes kravu. Tikām līcī tikai līdz pusei, apmēram divas jūdzes līdz kuģa piestātnei. Stipri sniga, un vējš bija no jūras puses. Ledu vēl var lauzt, bet, kad virs ūdens apmēram 2 metru bieza sniega kārta, tad ne uz priekšu, ne atpakaļ, tas ir līdzīgi kā mīklas bļodā. Vēlāk pārstāja snigt un sniega virsma sasala. Ledū iestrēguši stāvēja kādi 8 kuģi, zvejnieki un transportnieki. Vīri staigāja no kuģa uz kuģi, apmainījās ar kinofilmām. Tās nelaimīgās 10 tonnas kravas kombināts aizveda uz krastu ar ragavām suņu pajūgos.
Tieši pēc 7 dienām no krasta puses uzpūta stiprs vējš un burtiski pēc stundas viss ledus bija sašķēlies lielos gabalos un sāka iziet jūrā. Nu arī visi kuģi brīvi varēja iziet jūrā, tikai dažiem vajadzēja no peldošā ledus gabala noņemt savus vīrus, kurus vēja virziena izmaiņa bija pārsteigusi ceļā, pa ledus virsu ejot uz vai arī no kuģa. Taču, paldies Dievam, neviens izpeldējies ledainajā ūdenī netika un viss beidzās labi.
Šī paša gada februārī Ustjkamčatskā izlādējām kravu un bija jāiekrauj zivju produkcija. Viens no stividoriem, korejietis pēc tautības, mani un vecāko mehāniķi ielūdza pie sevis uz mājām atzīmēt viņa dzimšanas dienu. Galds bija klāts bagātīgi un dzeramais arī netika žēlots. Tikai, kad gājām atpakaļ uz kuģi, saimnieks pajautāja, kā esot garšojusi šmorētā gaļa (tā tiešām bija ļoti garšīga). Taču, kad viņš pateica, ka tas bijis viņu nacionālais ēdiens, t.i., suņa gaļas cepetis, mans biedrs uzreiz kļuva pavisam skaidrs un visus labumus, ko bija ēdis un dzēris, atstāja turpat pie saimnieka mājas stūra sniegā. Pēc tam kādu nedēļu viņš tikpat kā neko neēda, jo ļoti pārdzīvoja par to cepeti, kaut arī pats bija Kamčatkā dzimis, audzis un viņā ritēja krieva un korjaka asinis. Man, paldies Dievam, tādu kompleksu nebija, tāpēc labprāt baudīju visus neparastos Austrumu ēdienus, kādus agrāk nebiju garšojis.
1962. gada aprīlī no atvaļinājuma atgriezās «Oriona » pastāvīgais kapteinis. Sarīkojām mazu kuģa nodošanas ballīti un mani norīkoja par kapteini uz TRS «Soboļevo». Arī tas bija transporta refrižeratoru kuģis, tikai krietni jaunāks un modernāks par «Orionu» . Iepazinos ar savu vecāko palīgu, kuru pirms tam zināju tikai pēc iesaukas A. D. Viņu sauca Anatolijs Daņilovičs Ščerbins. Iesaukts par A. D. bija tāpēc, ka, vēl būdams trešais stūrmanis, ieradies uz jauna kuģa, krietni iedzēris un bravurīgi paziņojis: es neesmu nekāds puika, bet gan A. D. Ščerbins.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – čūska autobusā un paaugstinājums amatā