Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi

Sovgavaņā. 1956. g. septembris.

(5. turpinājums)

1955. g. augustā Korsakovas ostā (Sahalīnā) tika noformēta liela grupa desanta kuģu, kurus vajadzēja nogādāt Maidzuru ostā Japānā un nodot amerikāņiem. Šie kuģi bija saņemti kara laikā, to paredzēja lendlīzes līgums. Tie kuģi, kuri bija ierindā, tika stipri uzspodrināti, tāpat papildināti ar rezerves daļām. Mūsu kuģis tauvā paņēma divus desanta kuģus, tāpat vēl viens glābšanas kuģis. Tā kā šie četri kuģi skaitījās norakstīti, tad visiem dīzeļiem tika nolaista eļļa, tad tos iedarbināja, lai sadegtu visi gultņi. Tāpat lielgabalu un ložmetēju stobrus piebēra ar smiltīm un pielēja ar sērskābi, lai pēc tam amerikāņi nevarētu ar tiem šaut un lai mehānismi vairāk nestrādātu.

Kad nodevām kuģus amerikāņiem, tie viņus novietoja rūpnīcas piestātnē un tūlīt sāka visus griezt metāllūžņos – kā norakstītos, tā arī veselos, nokrāsotos un nokomplektētos desanta kuģus.

Pilsētā nekādus suvenīrus nopirkt neizdevās, jo apsolīto valūtu neiedeva un Vladivostokā izmaksāja rubļus. Vienīgi pēc kuģu nodošanas akta parakstīšanas piedalījāmies pusdienās uz liela amerikāņu desanta kuģa. Taču iedzert viskiju atklāti, cik gribējās, mēs nevarējām, jo mums bija līdzi daudz padzīvojušu leitnantu gan no Maskavas, gan no Vladivostokas. Mēs gan domājām, ka faktiski tie bija majori un pulkveži no VDK.

No 1957. gada februāra mani norīkoja par komandiera palīgu uz PS-25, tas bija trofejas japāņu eskadras mīnu kuģis, bet zemūdeņu brigādē Postovajas buhtā viņš skaitījās kā kuģis – mērķis. Bieži jūrā vilkām tauvā lielu pontonu ar mastiem, starp kuriem bija nostiepts brezents, un tad to apšaudīja krasta artilērija. Gadījās, ka lādiņi krita tuvāk mūsu kuģiem, nevis pontonam. Reiz, kad strādājām ar Sahalīnas torpēdnesēju brigādes lidmašīnām, viena no tām torpēdu nometa tuvu mūsu kuģa kreisajam bortam. Tā ar rikošetu izlēca no ūdens un cauri borta apšuvei kuģī iekšā, tā ka ārpusē palika tikai aste ar propelleri. Mācību torpēda trāpīja mazgātuvē, kurā pirms pusdienām mazgājās vairāk nekā 10 matrožu. Laimīgā kārtā neviens no cilvēkiem pat skrambiņu nedabūja. Ja torpēda būtu trāpījusi bortā par pusotru metru tālāk, tad būtu gājuši bojā cilvēki.

Toreiz, protams, mācības tūlīt pārtrauca un mēs atgriezāmies bāzē. Pirms iebraukšanas Sovgavaņas ostā kuģim piedzina peldošu krānu un torpēdu izņēma. Nevienam par šo notikumu nedrīkstēja stāstīt.

Pēc pusgada, 1957. gada augustā mani norīkoja uz hidrogrāfijas kuģa «Kamčadal ». Novembrī, taifūna laikā Ohotskas jūrā, kuģi izmeta krastā uz smilšaina sēkļa. Diennakti viļņi kuģi daudzīja pret jūras dibenu. Pēc tam visa komanda labi pastrādāja, un 2 nedēļu laikā ar lāpstām izmetām aiz borta apmēram 300 tonnas akmeņogļu. Kuģis pacēlās un uzplūdu laikā glābšanas velkoņi mūs noņēma no sēkļa un izveda uz Magadānu. Tur pa ziemu kuģi mazliet paremontēja.

Tā kā 1958. gadā sākās Hruščova trešā štatu samazināšana armijā un kara flotē, kopā ar savu draugu Žeņu Taranovu iesniedzām raportu par demobilizāciju. Pirms tam mums abiem bija solīta pārcelšana uz dienestu Melnajā jūrā. Taču to mums abiem atteica, jo Klusā okeāna flotē trūkstot virsnieku. Vecākā leitnanta pakāpe man tika piešķirta jau pēc 9 mēnešiem pēc atbraukšanas uz Sovgavaņu.

Uz glābšanas kuģa MB-8. 1956. g.

(Turpmāk vēl)

Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – dienests Tālajos Austrumos