(12. turpinājums)
Kad no rīta uz kuģa atgriezās mūsu vīri, tad sākās atmiņu stāsti, kuru pietika ilgam laikam. Taču ar šo humāno operāciju kombināts bija glābts un valstij neradās ekonomiskie zaudējumi. Balles vakarā kopā ar kombināta vīriem un jūrniekiem sanācis aptuveni 70 vīru uz 500 sievietēm. Bijis pat grupu sekss, bijuši arī kautiņi starp sievietēm, kuras nav varējušas godīgi sadalīt Ādama dēlus. Visu to ir grūti atstāstīt, jo normāls cilvēks diezin vai ticēs, ka kaut kas tāds dzīvē vispār var notikt. Taču tas viss tomēr tā bija, jo citos kombinātos esmu līdzīgas lietas redzējis pats savām acīm un bijis teltīs un barakās, kur tevi cenšas nopirkt par šņabi vai brāgu, vai vienkārši par apaļām krūtīm un dibenu.
Visos kombinātos «verbota» pērk cukuru un taisa brāgu, jo spirtoto viņām visur ierobežo. Kādreiz, kad jūrā tauvojāmies bāzes kuģiem, lai atdotu «sagādi» un paņemtu produkciju, tad arī, dodoties pie bāzes kapteiņa, vienmēr bija jāiet divatā. Ejot cauri koridoriem, bija jāuzmanās, lai neierauj kādā kajītē un neizvaro. Bāzes kuģi parasti atradās jūrā 8 mēnešus, komandā ap 600 cilvēkiem, no kuriem vismaz divas trešdaļas sieviešu – zivju pārstrādātāju. Tā ka tur stāvoklis mīlas laukā bija saspringts. Lai arī kā komisāri, tā saucamie pirmie kapteiņu palīgi, necentās ierobežot kontaktus starp abām dzimtām, taču tas viņiem nekad neizdevās. Arī paši viņi nebija svētie. Svētku dienās, kā tas bija pieņemts visā padomju valstī, uz kuģiem notika oficiāli banketi, neskatoties uz to, vai kuģis bija jūrā vai krastā. Protams, ja notika nelaimes gadījums vai kas cits negatīvi nopietns, tad bija jāatbild pirmajam vainīgajam – kapteinim.
1963. gada novembrī mūs aizsūtīja uz ciemu Oļutorskijas līcī. Ar grūtībām izlauzušies cauri ledus laukiem un taifūniem, pēc nedēļas bijām pie mērķa. Pietauvoties līcī vajadzēja pie ledus malas, iepriekš ar kuģa ieskriešanos atskaldot plānāko ledu. Pēc tam 100 metrus no kuģa izcirtām āliņģus, aizvilkām tur enkuru, vienu tā ķepu ieāķējām ledū. Kuģa pakaļgalu tāpat nostiprinājām ar āliņģos ieāķētiem lieliem metāla āķiem.
Šai laikā minētajā ciemā pilnā gaitā gāja vaļā briežu apstrāde, kurus mums bija jāved uz Petropavlovsku. Briežu gaļu (sasaldētu) mums pie borta pieveda ar lielām ragavām, kuras vilka maziņš traktors. Citreiz arī ar smagajām mašīnām. Ledus bija tik biezs, ka izturēja. Gājām uz ciematu paskatīties, kā tas viss notiek. Ciemata malā neliels kāršu aploks, tālāk liels aploks, apmēram divus kilometrus garš un kilometru plats. No lielā aploka korjaki (briežu gani) sadzen mazajā aplokā apmēram 50 briežu, pēc tam visus apšauj, tālāk velk briežus pie baļķu stabiem ar šķērsbaļķiem. Pie katra brieža strādā divi korjaki. Skatījāmies pēc pulksteņa – no brieža piekāršanas brīža pēc 3-5 minūtēm tā kautķermeni aizvelk uz citiem rāmjiem bez galvas, ādas, iekšām un kājām. Tad novāc nocirstos ragus un pārējo citā kaudzē, ko pēc tam izmantojot suņu barošanai. Uzkārtie kautķermeņi pēc pāris stundām sasalst, un tad tos ved uz kuģi – pēc skaita, nevis pēc svara. Dažs briedis ir kā teliņš, bet cits kā zirgs. Mēs skatījāmies un brīnījāmies, cik virtuozi un vienkārši noritēja šo nabaga lopiņu apstrāde. Gaisa temperatūra tanī laikā bija no -20 līdz -30 grādiem. Paldies Dievam, katru dienu pūta rietumu vējš, kurš dzina projām no krasta plānāko ledu. Dikti baidījāmies, lai kuģis stipri neiesalst, jo citādi paši varētu nokļūt ledus gūstā uz nezināmu laiku. Uz briežu apstrādes laiku ciematā bija aizliegts pārdot pat maziņās «odiera» pudelītes. Šīs ziemeļu tautiņas dzēra visu, kas deg, un, ja ir ko dzert, tad tik ilgi, kamēr vēl var nostāvēt kājās.
Trijās dienās kuģi pielādējām un laimīgi izsitāmies cauri ledus laukiem. Braucot dienā, uz ledus satikām lielus barus jūras lauvu, tur viņus sauca par sivučiem. Tagad katru dienu ēdienkartē bija brieža gaļa, jo matroži kādus piecus briežus pie iekraušanas bija nozaguši. Briedi mūsu pavārs prata labi apstrādāt un izšmorēt, jo citādi tā gaļa ir dikti sīksta.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Vladivostoka