(13. turpinājums)
1964. gada februārī mūsu kuģim Petropavlovskas kuģu remonta rūpnīcā uz pāris mēnešiem sākās remonts. Dzīvoju ar ģimeni privātā mājiņā pie vecenītes Duņas Kuro, viņas vīrs bijis igaunis, boļševiki to nošāvuši 1930. gadā. Dzīvojām 6 m2istabiņā četratā. Ja naktī vajadzēja iziet priekšistabā spainī pačurāt, tad vajadzēja kāpt pāri saliekamajai gultiņai, kurā gulēja dēls. Iziet ārā uz tualeti nevarēja, jo no februāra vidus un visu martu dikti sniga un plosījās viesuļi.
No rīta bija jāceļas agrāk un pirms brokastīm jāizrok 2-3 metrus biezā sniegā eja uz ielu, tualeti un malkas šķūnīti. Ārējās durvis visās mājās vērās vaļā uz iekšu, jo citādi no rīta durvis nevarētu attaisīt. Uz logiem arī bija jāatrok slīpa eja no augšas, lai istabās ienāktu gaisma. Uz darbu braucot bija jābalso visurgājējs, jo autobusiem šajā laikā ceļa nebija. Tie kursēja tikai pa vienu pilsētas centrālo ielu – apmēram 20 km garumā. Tāda ir Petropavlovska – šaura un gara pa visu Avačinskas buhtas krastu. Pēc ūdens bija jāiet apmēram 200 metru uz avotiņu, kurš ziemā nekad neaizsala. Pašā pilsētā ziemā lielu salu nav, bet debesis lielākoties ir nomākušās. Toties 40 km aiz pilsētas ciemā Paratunka ir sanatoriju rajons. Tur spīd saulīte un temperatūra līdz – 20 grādiem. Citi cilvēki slēpo pa dziļo sniegu, citi peldas karstajos geizeros. Pie malas ūdens ir apmēram + 20 grādu, bet jau 20 metrus tālāk uz dziļumu vairs nevar peldēt, jo ir ļoti karsts. Virs ūdens vienmēr ir silta migla, tāpēc jau arī peldēšanās ir iespējama ziemas laikā. Pavasaris šeit sākas maijā, bet ziema jau septembra sākumā, tā ka vasara ir krietni īsāka nekā pie mums Latvijā. Ļoti bieži plauktos šķind trauki, jo arī nelielas zemestrīces nav retums.
Dzīvojot Petropavlovskā, netiku dzirdējis, ka kāds cilvēks būtu aplaupīts vai apzagts kāds dzīvoklis. Vietējie iedzīvotāji bija ļoti laipni un vajadzības gadījumā izpalīdzīgi. Salīdzinājumā ar pārējo Padomju Savienību, šeit strādnieki dzīvoja ļoti pārticīgi, darba samaksa bija ļoti laba. Vēl gribētu atzīmēt to, kā šeit pret cilvēkiem izturējās milicija. Ja kāds kabakā bija stipri «piesūcies» un nokritis grāvmalā aukstā laikā, milicija viņu pievāca un aizveda uz mājām, viesnīcu vai kuģi, ja tikai viņš vēl varēja parunāt un nosaukt savu adresi. Ja nevarēja parunāt, tad gan veda uz atskurbtuvi.
Petropavlovskā bijām savā starpā pazīstami un bieži satikāmies apmēram 13 latviešu ģimenes. Viens no labākajiem draugiem – Kārlis Neimanis – arī kapteinis, pēc infarkta nomira aptuveni 1970. gadā. Aivars Ruseckis brauca uz ģeologu pētniecības kuģiem un, paldies Dievam, šodien ir sveiks un vesels Rīgā. Bija šeit arī daži igauņi. Visi baltieši pēc iespējas centāmies svētkus atzīmēt kopā un patrenēt balsis, dziedot latviešu dziesmas.
1964. gada pavasarī mani pēkšņi «nometa» no kapteiņa amata un norīkoja par 1. klases matrozi uz remonta kuģiem. Izrādījās, ka dzērumā biju draugam parakstījis fiktīvu izziņu par braukšanu jūrā uz mana kuģa. Nu un kad tas bija sācis formēt dokumentu apmaiņu, viss nāca gaismā. Ostas kapteinim nodevu glabāšanā arī savu diplomu. Taču pēc 2 mēnešiem mani izsauca uz pilsētas prokuratūru un izmeklētāja paziņoja, ka diplomu es varot saņemt atpakaļ, bet mana lieta tikšot izskatīta kā kriminālnoziegums.
Viss tomēr beidzās labi, jo mēs ar izmeklētāju Annu Fjodorovnu paēdām labas vakariņas restorānā un vairākas reizes sasildījām viņas gultu. Pēc divām nedēļām jau diploms bija kabatā un maijā mani norīkoja par vecāko palīgu uz sausās kravas kuģa «Pojarkov».
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – darbs, svēki un brieži