(16. turpinājums)
Otrs zvejas kuģis (SRT «Kavača», uz tā par kapteini bija mans draugs Iļja), kurš bija braucis pret vēju no Klusā okeāna puses, lai paglābtos pie Kamčatkas krastiem, arī bija tik stipri apledojis, ka 3 jūdzes pirms krasta apgāzās un nogrima. Pēc mēneša kuģi atrada, bet ūdenslīdēji mašīntelpā uzgāja tikai 2 cilvēkus. Pārējā apkalpe bija pazudusi. Arī Severokuriļskas ostā tajā naktī bija apledojuši un nogrimuši trīs zvejas kuģi. Tur gan bojā bija gājuši tikai 2 cilvēki.
Pirms pāris gadiem arī Bristoles līcī, Bēringa jūrā, apledošanas dēļ taifūna laikā apgāzās un aizgāja bojā trīs zvejas kuģi. Izglāba tikai vienu cilvēku, kurš kaut kādā veidā bija noturējies uz apgāztā kuģa ķīļa. Kuģis kādu laiku ar ķīli uz augšu bija turējies virs ūdens.
Bet tagad pietiks stāstīt par kuģiem, atcerēsimies labāk kaut ko citu. Vienreiz, sēžot restorānā «Vulkāns» Petropavlovskā, es iepazinos ar kara lidotāju, vecāko leitnantu, kuram bija stipri sakropļota seja. Viņš izstāstīja, ka pirms gada divatā ar savu draugu, citu vecāko leitnantu, esot nolēmuši aiziet lāču medībās. Paņēmuši «paiku» un divas karabīnes, katram bijusi līdzi arī pistole. Kad taigas brikšņos beidzot satikuši lielu pekaini, abi divi stipri nobijušies, jo lācis nav bēdzis, bet rūkdams ātri nācis virsū un uzbrucis. Savainotais vecākais leitnants uz viņu izšāvis, taču otro šāvienu nepaspējis izdarīt, kad dabūjis pa galvu ar lāča ķepu un nokritis zemē. Otrs draugs nav vairs varējis šaut, jo lācis kopā ar viņa biedru vēlies pa zemi, un tas baidījies draugam trāpīt. Nometis šauteni un izrāvis pistoli, viņš beidzot iešāvis lācim ausī, pēc tam lācis nokritis uz sāniem, palaižot cilvēku vaļā. Tad viņš zvēra galvā iešāvis visu aptveri. Rezultātā nabaga medniekam ar lāča nagiem bijis noņemts pusskalps un ielauztas divas ribas. Veselais biedrs, cik varējis, pārsējis ievainoto, vispirms pēc iespējas uzvelkot noplēsto skalpu. Pēc tam par abiem no kakliņa izdzēruši pusstopu šņabja un lēnā gaitā atgriezušies mājās. Tad nelaimīgais mednieks mēnesi pavadījis slimnīcā. Tās tad viņiem esot bijušas pirmās un pēdējās lāču medības. Arī medījuma liktenis, kurš atstāts taigā, viņiem nebija zināms.
1965. gada vasarā es kopā ar draugu Jomtovu (kurš dzimis un audzis Kamčatkā) ar kuģi aizbraucām uz Ustjkamčatsku, no turienes ar zvejas kuteri pa upi uz augšu līdz pussalas vidienei un tad pa taigu devāmies uz dienvidiem, uz Geizeru ieleju. Man līdzi bija mazkalibra šautene, bet draugam divstobrene. Līdzi bija arī «paika» un mazā telts pārnakšņošanai. Viens pats jau es taigā būtu pazudis, taču Jomtovs tur jutās kā mājās. Pēc trijām diennaktīm nonācām Geizeru ielejā. Pēc prospektiem sameklējām būdiņu, kurā dzīvoja feldšeris Aļoša. Viņš bija valsts algots Geizeru ielejas pārvaldnieks un ekskursiju vadītājs. No Aļošas paņēmām precīzu sarakstu par geizeravotu darbības sākumu un beigām. Tā tiešām sākās un beidzās minūte minūtē. Geizeru izvirdumi notiek vertikāli, apmēram 15-20 metru augstumā, kā arī paralēli no pakalniem vai arī zem 30-50 grādu leņķa. Prospektiņā bija uzrādītas arī geizeru atrašanās vietas. Pa Geizeru ieleju divas dienas ceļojām kopā ar Aļošu, jo vienam tas ir bīstami, turklāt mēs jau tik labi neorientējāmies. Izvirduma laikā tur ir ļoti skaisti. Apakšzemes ūdeņiem izvirstot, saulainā laikā redzams tik varavīkšņu, cik ir izvirdumu. Arī pa zemi ir jāstaigā ļoti uzmanīgi, taustot sev priekšā zāli (zemi) ar koku, lai nejauši neiekāptu kādā karstā avotā. Aļoša stāstīja, ka pavasarī viņš lasot putnu olas un tīkliņā saliktas tās vārot karstajā avotā. Putnu un dažādu zvēru šeit ir ļoti daudz. Pēc nostāstiem zināms, ka ievainotie vai slimie zvēri ārstējas, vāļājoties karstajos geizeru dubļos. Aptuveni tādi paši geizeri esot vēl Jaunzēlandē, tātad tikai divās vietās pasaulē.
Atpakaļ uz Jeļizovo atgriezāmies ar helikopteru, kurš šeit ieradās 2 reizes mēnesī, atvedot un aizvedot retos tūristus.
Šo geizeru apciemošana, manuprāt, jau bija visskaistākais brīvdienu pavadīšanas laiks. Vispār, atrodoties brīvdienās, mēs ar ģimeni, sievu un bērniem, praktizējām pastaigas pa taigu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Starp citu, taigā katru reizi var ieraudzīt kaut ko jaunu un skaistu. Vienīgi, ejot taigā, vienmēr bija jāņem līdzi dokumenti, jo varēja uzrauties uz robežsargu patruļām un, ja nav dokumentu, tad noteikti arestēs un nogādās pilsētā, lai noskaidrotu personību. 1966. gada februārī mani nosūtīja par kapteini uz transporta refrižeratoru kuģi «Tiļičiki». Par šo darbu neko jaunu nevaru pastāstīt, jo viss atkārtojas kā agrāk.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Ziemas vētra Ohotskas jūrā (2. daļa)