Saņemot laipnu atļauju no Ausekļa redaktores Unas Mednes intervija ar Sendiju Repeli par sajūtām kā ir strādāt kuģa kapteiņa palīga amatā ir atceļojusi uz LJS mājaslapu.
Līva Goba
Ainažniece Sendija REPELE savu profesiju izvēlējās visai spontāni un nevienu mirkli to nav nožēlojusi. Viņa zina, ka jūra ir skaista jebkuros apstākļos, bet jo īpaši pēc lietus. Arī tur krāšņi saulrieti mijas ar dzestriem saullēktiem, laistās košas varavīksnes un gar milzīgo tankkuģu bortiem mēdz sisties pat deviņmetrīgi viļņi. Sendija strādā par kuģa kapteiņa palīgu. Darbs ir atbildīgs un reizē arī ļoti dinamisks.
Spontāna izvēle un kāpiens pa karjeras kāpnēm
Vidusskolā sarunbiedre bija visnotaļ pārliecināta, ka studēs arhitektūru. Lai tiktu noskatītajā augstskolā, pat apmeklēja speciālus sagatavošanas kursus. Kad dokumenti jau bija iesniegti, sāka rasties šaubas. Mamma Egita ieteica pamēģināt Latvijas Jūras akadēmiju, kur var apgūt ostu un kuģošanas vadību. Pēdējā dokumentu iesniegšanas dienā jauniete pirmo reizi mūžā devās uz Bolderāju. Gaidot rindā, pētījusi, ko vēl tur var studēt. Uzmanību piesaistīja kuģu vadīšana. Divām programmām vienlaikus pieteikties nevarēja, tāpēc Sendija spontāni sacīja, lai dod aizpildīt kuģu vadītāju programmas anketu. Kad pēc pāris dienām viņa uzzināja, ka uzņemta abās augstskolās, sākās divu nedēļu nemiera posms. – Naktīs nespēju gulēt. Arī pa dienu nekādi nevarēju rast mieru. Vairs nezināju, ko gribu dzīvē tālāk darīt, – viņa atceras. Visvairāk izlemt traucēja nemitīgie un brīžam pat kaitinošie apkārtējo jautājumi par to, kur tad studēs. Tad kādu rītu viņa pamodās ar domu, ka mācīsies akadēmijā. Pārsteigta par tik pēkšņo mieru pēc divu nedēļu šaubām, viņa klusībā nogaidīja, lai jau nākamajā dienā visiem paziņotu: – Mācīšos Latvijas jūras akadēmijā par kuģa vadītāju! Jāpiebilst, ka ģimenē un pat ne tuvākajā draugu un paziņu lokā jūrnieku nav. Novadā, protams, ir. Arī vēsturiski, jo Ainažos taču atradās jūrasskola! Rīgas dzīvokļa biedrene (Sendija vidusskolā mācījās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā) pat vaicāja, vai viņa tagad izvāksies, lai dotos mācīties tur… Sendija nosmējusi, ka paliks Rīgā, jo Ainažos tagad ir tikai muzejs. Akadēmijā, ko absolvēja pirms pieciem gadiem, viņa pavadīja četrarpus gadu. Mācības bija saistošas, pat aizraujošas. Brīžiem bija vieglāk, citkārt grūtāk, bet kursabiedri turējās kopā, cits citam palīdzēja un pat stutēja, lai tikai visi, kas iesāka, reizē akadēmiju arī pabeigtu. Pēc pirmās studiju prakses Sendija par jūru sajūsmā nebija: – Atbraucu mājās ar pārliecību, ka vēl vienu praksi kaut kā izdzīvošu, akadēmiju spīta pēc pabeigšu, bet jūrā gan neiešu. Tur apgūtās teorētiskās zināšanas dzīvē varēja pielietot visai maz, jo strādāja par pavāra palīgu. Mizoja kartupeļus, grieza salātus, mazgāja traukus. – Ne jau uz to es gāju! – sarunbiedre raksturo tābrīža sajūtas. Otrā prakse viņas skatījumu uz jūras dzīvi mainīja. Nu viņas darba diena bija sadalīta – četras stundas darbs uz klāja ar matrožiem un bocmani, bet atlikušās četras – uz komandtiltiņa ar kapteiņa palīgiem. Sardze, navigācija, kravas operācijas ostās… Jūrniekiem ir tradīcija iesvētīt tos, kuri pirmo reizi uz kuģa šķērso ekvatoru. Sarunbiedrei šis pasākums Atlantijas okeānā ceļā uz Argentīnu gan bijis visai formāls – ar simbolisku jūras ūdens glāzes izdzeršanu un sertifikāta saņemšanu. Arī pēc akadēmijas absolvēšanas vēl pietrūka jūras cenza, tāpēc vēlreiz nācās doties jūrā kā praktikantei. Sendija uzsver: – No akadēmijas iznāk tikai topošie kapteiņi. Līdz tam ir jāuzdienējas!
Brauciens apkārt zemeslodei
Sarunbiedre strādā uz tankkuģiem, kas pārvadā naftas produktus pa visu pasauli. Pēdējais no tiem bija 277 m garš un vairāk nekā 40 m plats. Viņa teic, ka vairāk par divām trim reizēm uz viena kuģa cenšas nebraukt, jo jūras transportlīdzeklis ir iepazīts, rodas pieradums un nav vairs nekā jauna, ko atklāt. – Bet katrs kuģis ar kaut ko atšķiras! – viņa ir pārliecināta. Bieži vien nākamos galapunktus uzzina tikai kravas operāciju beigās, bet 2020. gadā Sendijai un kolēģiem neplānoti izdevās 110 dienās apbraukt apkārt zemeslodei. – Tā bija veiksmīga sagadīšanās! – viņa stāsta. Sendijas tētis Alvis mājās pie sienas esošajā kartē atzīmē visus meitas braucienus. Kur līnija biezāka, tur kuģots vairākkārt. Maršruts var sākties jebkur – Eiropā, Āzijā, Amerikā.
Sarunbiedre pauž, ka agrāk varbūt jūrā iešanu varēja uzskatīt par sava veida ceļošanu, bet pēdējos divus gadus vairs noteikti ne. Iespējas nokāpt krastā Covid-19 izplatības dēļ ir ļoti ierobežotas. Tomēr viņa spilgti atceras, kā Austrālijas plašo meža ugunsgrēku dūmu smaku jutuši pat 180 km attālumā no krasta. – Jūrā piedzīvojumus neviens neiet meklēt! – viņa ir pārliecināta. Turklāt stāsti par pirātiem un zagļiem, kas nelikumīgi nokļūst uz kuģa, arī nav mīts. Par laimi, viņai ar to nav nācies saskarties. Ekipāžā parasti ir 20-22 cilvēki, viņu vidū arī citas sievietes. Sarunbiedrei bijuši kolēģi, kuri uz šo faktu skatās šķībi, bet, viņasprāt, nav starpības – darbu izdara vīrietis vai sieviete. Viņa vērtē: – Jāizlaužas un jāparāda sevi no labākās puses. Tad arī tie, kam, iespējams, ir galvā kādi mīti un aizspriedumi, savu viedokli maina. Jūrā Sendiju saista kustība, jo nemitīgi jāmācās, jāapgūst jaunas tehnoloģijas un darāmā netrūkst nekad. Tur viņa sevi 100% atdod darbam, kas ir vidēji 10 stundas dienā. Jārēķinās, ka var izsaukt arī brīvajā laikā, tādēļ šajā ritmā vienkārši jāieiet. Jūrniece spriež, ka vairāk par sešām stundām uz kuģa gan gulēt nesanāk. Šūpošanu jūt arī uz lielajiem tankeriem, sevišķi, ja tie ir bez kravas, tomēr viņai tas raizes nesagādā. Sendija smej, ka dažkārt pat mājās pirmajās dienās nevar aizmigt, jo nav šīs vieglās ieaijāšanas. Sarunbiedre ļoti novērtē, ka uz kuģa katram ir sava kajīte: – Ja trīs četrus mēnešus visu laiku esi kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, tad kādā brīdī kļūst grūti, gribas pavadīt vienu pēcpusdienu savās četrās sienās un ne ar vienu nerunāt. Uz kuģa ir arī sporta zāle, iespējas spēlēt galda un datorspēles. Sendija spriež – ja ir domubiedri, nodarbošanos var atrast. Tāpat ir iespēja arī nodoties individuālajiem vaļaspriekiem.
medus kūka uz klāja un māju sajūta
Jau kādus divus gadus sarunbiedre aizraujas ar kūku un smalkmaizīšu gatavošanu. Tā ir viņas atpūta un meditācija un lielisks laika pavadīšanas veids: – No rīta pamostos ar domu par šokolādes kūku. Un – “voilà!” – vakarā tā ir gatava! Tam pat nav vajadzīgi svētki! Interesantākais moments ir tajā, ka nevis gribu kūku ēst, bet tieši pagatavot! Savā dzimšanas dienā, ja tā jāpavada uz kuģa, viņa kolēģus cienā ar medus kūku.
Tās gatavošanai nepieciešamie produkti uz kuģa atrodami vienmēr. Arī ikdienas ēdienkarte nemaz nav vienveidīga, jo pavārs profesionāli prot visu izrēķināt un izdomāt. Uz kuģa okeāna vidū ir gan sagaidīts Jaungads, gan laika zonu maiņas dēļ viens datums izdzīvots divreiz. Sendija arī atceras saviļņojumu, ar kādu, 2017. gada 18. novembrī, esot Ķīnas jūrā, kuģa mastā uzvilka Latvijas karogu. Tomēr māju visvairāk pietrūkst tieši Ziemassvētku laikā. Viņa apzinās, ka jūrā pavadītie mēneši atņem laiku ar mīļajiem, ko diez vai sanāk atgūt. Pat ne tajos mājās pavadītajos četros mēnešos starp reisiem. Tad viņa var izbaudīt brīvību, bet pārējiem, kuri nav jūrnieki, tomēr jāstrādā. Kad ilgāku laiku iets jūrā, viņa arvien vairāk novērtē katru kopābūšanu un vairs neuztver to kā pašsaprotamu. Saimnieci mājās allaž sirsnīgi sagaida un Rīgas lidostā skumīgi pavada arī bīgls Frīdis. – Man nav tāda uzstādījuma, ka visu dzīvi iešu jūrā. Jānonāk līdz kādam punktam vai konkrētam amatam, kad sev varētu pateikt, ka man pietiek. Varbūt jāiziet cauri kādam dzīves posmam, un tikai tad var meklēt ko citu. Pagaidām turpinu darīt to, kas patīk, – viņa pauž sarunas noslēgumā.
Ieva OZOLA
Sendijas REPELES albuma foto
Šis raksts ir publicēts laikrakstā “Auseklis” – 21.01.2022. numurā un pēc atļaujas saņemšanas pārpublicēts šeit LJS mājaslapā.