Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Mangaļi

Kuģis «Mangaļi» Lamanšā 1975. g.

(23. turpinājums)

1975. gada 1. augustā mani beidzot atkal nozīmēja par kapteini uz transporta refrižeratorkuģa «Mangaļi».

Viens labums uz šī kuģa bija tas, ka to apkalpoja neliela komanda(20 civlēku) un nebija komisāra amata, kura pienākumus pildīt bija uzdots kapteinim.

Kuģi no flotes bija nofraktējusi zviedru firma «Joint Trawlers», kuras ofiss atradās Helsingborgā. Tā kā kuģis bija neliels un kravā varējām paņemt tikai līdz 220 tonnām saldēto zivju, mūs pastāvīgi dzenāja pa dažādām Eiropas mazajām ostiņām. Lielajās ostās kuģi iekrāva un izkrāva ostas dokeri, bet mazajās parasti zivis krāvām ārā paši. Pirms tam, protams, katru reizi caur aģentu lūdzām atļauju vietējai jūrnieku arodbiedrībai, lai kādreiz nekļūtu par štreikbekeriem. Kuģa izkraušanas laikā es parasti biju uz tiltiņa, vecākais mehāniķis mašīnā, pavāre kambīzē, bet visi pārējie 17 cilvēki kravas rūmēs. Parasti kuģi izkrāvām apmēram 8 stundās. Kad pēdējo paleti cēla ārā no rūmes, aģents ar naudiņu jau bija klāt. Naudu es parasti atdevu elektromehāniķim Sanderam (viņš bija kuģa arodbiedrības boss), un tas to sadalīja līdzīgās 20 daļās. Visiem ekipāžas locekļiem vienādi, Par katru izkraušanu iznāca no 100 līdz 120 dolāriem «uz deguna». Tas bija apmēram 4 reizes vairāk, nekā bāze maksāja valūtu, par visu reisu (apmēram par 3 mēnešiem). Zivis ņēmām no bāzes kuģiem Baltijā un Ziemeļjūrā, dažreiz arī kādā no Eiropas ostām un vedām galvenokārt uz Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, Franciju un Angliju (pēc firmas «Joint Trawlers» norādījumiem).

Mēnesī paspējām pieņemt un nodot apmēram 4 kravas, tātad katrs ekipāžas loceklis tikai par izkraušanu vien (bez algas) saņēma vairāk nekā 400 dolāru mēnesī.

Šī iemesla pēc bija viegli nodrošināt disciplīnu un kārtību uz kuģa, jo cilvēki pie šī kuģa turējās kā ar zobiem.

Pie manis pašā sākumā atnāca radiostacijas priekšnieks Serjoža Kļimovičs un teica, ka viņam no čekas esot likts sekot manai uzvedībai reisos un viņiem ziņot, ja gadoties kas aizdomīgs.

Šādi stukači nu mums derēja, jo biju pārliecināts, ka neviens kārtīgs cilvēks netiks nodots.

Ostās arī uz pilsētu droši gāju viens, kaut arī kapteinim tas nebija atļauts. Es arī ekipāžai atļāvu atrasties pilsētā ilgāk par noteikto laiku, lai cilvēki varētu aiziet uz kādu sekskino, jo tad jau mums tas bija aizliegts, bet aizliegumu vienmēr gribas pārkāpt. Ja uzzināju, ka ir uzradies kāds īstais stukačs, tad vienmēr atradām iemeslu tā padzīšanai no kuģa pirmajā padomju ostā. Diezgan bieži gadījās uz «firmaču» rēķina aiziet uz restorāniem un naktsklubiem. «Firmačiem» jau arī bija savs labums nākt man pretim, kur tik vien var, jo mēs ar kravas palīgu Čeblakovu vienmēr par dažām pudelēm ielādējām kādas 5-10 tonnas zivju vairāk, bet papīrus jau vienmēr parakstījām par noteikto kravas daudzumu. Apmēram par 1/3 daļu zivju pārpalikuma saņēmu naudu no «firmača», to ar Zeņu Čeblakovu dalījām uz pusēm.

Turklāt vēl par katru ieiešanu ārzemju ostā es varēju oficiāli iztērēt reprezentācijas nolūkam 10 valūtas rubļus pēc kursa un 30 rbļ. kuģa kioskā. Tādā veidā man vienmēr kajītē bija daudz alus, dažādi spirtotie dzērieni un delikateses uzkodai.

Bieži gadījās, ka Helsingborgā no firmas saņēmu uzdevumu noteiktas saldētas zivis zināmā daudzumā aizvest uz kādu ostu. Kad, izgājuši no ostas, vajadzīgajā vietā noenkurojāmies, tad aizsūtīju uz Rīgu radiogrammu ar pieprasījumu, un vismaz 24 stundas gaidījām «ātro» atlaidi, uz kurieni un pie kādas bāzes iet pēc zivīm. Tādā veidā sagādājām sev atpūtu un atslodzi. Tādās reizēs no saviem krājumiem izvilku pa pudelei stiprā un pāris pudelēm alus katram. Ar noteikumu, ka sardzes stūrmanim un matrozim, kā arī mehāniķim jābūt skaidrā, pārējie varēja iepilināt atspirdzinošo. Nākošajā dienā devāmies atkal pēc kārtējās kravas. Dažreiz no Helsingborgas ar prāmi pārbraucām pār līci uz Dānijas ostu Helsingēru apskatīt Hamleta pili un pārbaudīt, ko dāņi dzer savos krodziņos.

(Turpmāk vēl)

Iepriekšējais stāsts lasāms šeit - piedzīvojumi dokā