(24. turpinājums)
Reiz ziemā Lielbritānijas ostā Invernesā noformējām kuģa ienākšanu un dabūjām brīvas prakses apliecību. Taču pēc divām stundām atbrauca angļu «melnā muita » un sāka kuģi pārbaudīt vēl trakāk nekā padomju ostās. Rezultātā pēc 2 stundām muitnieki nobēra man uz galda nelielu čupiņu cigarešu, tā esot kontrabanda, kas atrasta kaut kādā atvilktnē vai apģērba kabatās. Par to gan sodu neuzlika. Taču otrajam stūrmanim produktu noliktavā atrada deklarācijā nereģistrētu cigarešu kasti, bet trešajam stūrmanim kajītē – 10 liekas pudeles šņabja (atļauts ievest 1 litru spirtotā un 10 paciņas cigarešu.) Šņabis un cigaretes tika konfiscēti un piespriests naudassods 2300 sterliņu mārciņu. Nācās no rīta aģentam palūgt šo summu un samaksāt muitniekiem. Pēc atgriešanās Liepājā stūrmaņus nomainīja, un vīza viņiem bija ciet, tāpat arī jāstrādā krastā un jāatmaksā valstij naudassods.
Anglijā aizbraucām arī uz Lohnesa ezeru, bet to briesmoni gan redzējām tikai bildītēs.
Pēc mēneša vēlreiz bijām tai pašā Invernesas ostā un atkal «melnā muita» strādāja gandrīz trīs stundas, taču šoreiz neatrada neko. Muitas grupas priekšnieks arī manā kajītē pārbaudīja galdiņus un skapīšus un ieskatījās arī svārku kabatās. Es biju krietni pārskaities un tad pirmo reizi mūžā trīs reizes ielēju sev kafiju un pa glāzītei balzama, bet muitas vecākajam pat nepiedāvāju.
No Invernesas uz Liepājas zivju kombinātu vedām siļķes. Robežsargi un muita «Mangaļus» Liepājā labi pazina un ļoti gaidīja, jo tad katram tika iedots pa pudelītei, pāris aliņiem un košļenes. Turklāt komisijas beigās vienu otru uz mašīnu vajadzēja vest vai nest uz rokām.
Arī Liepājas restorānā «Banga» (kurš vēlāk nodega) mūs pazina, jo tur mēs parasti oficiantēm pārdevām parūkas par 150 rbļ. (tā tās tolaik maksāja). Bija atļauts ievest katram 3 parūkas. Ārzemēs tās bija lētas, bet savienībā maksāja no 100 līdz 200 rbļ., un tā toreiz bija liela nauda.
Vēl bija kāds nepatīkams gadījums Norvēģijā Kristiansundā. Aģents vakarā noformēja kuģa ienākšanu, bet aizbraukt ar savu mašīnu vairs nevarēja. Nācās izsaukt taksometru un aģentam palīdzēt aiziet. Otrā dienā no cita aģenta uzzinājām, ka šis aģents par dzeršanu esot atlaists no darba.
Tā mūsu riņķošana pa Eiropu uz «zelta» kuģa turpinājās līdz 1988. gada beigām bez izmaiņām. Bet tad saņēmu stingru pavēli no bāzes pārtraukt pašizkraušanu, jo kaut kāda Murmanskas kuģa komanda ārzemēs streika laikā esot izkrāvusi kādu citu ārzemju kuģi, un arodbiedrība, protams, sacēla pasaules traci.
Lēnā garā turpinājām strādāt tāpat kā visi līdz 1980. gadam, pēc tam janvārī mūsu kuģi nolika remontā Tallinas ostā.
1980. gada 16. jūlijā tiku norīkots par kapteini direktoru uz ražošanas refrižeratorkuģa «Salna». Pirmais reiss bija tepat Baltijas jūrā. Pieņēmām zivis no zvejniekiem un apstrādājām. Vispār jau Baltijas jūrā uz ražošanas kuģa strādāt bija pagrūti un nepatīkami. Zivju apstrādes matroži cehā tīrīja un saldēja zivis. Uz ražošanas klāja apakšsardze grieza mencām galvas, ķidāja un ar nazi grieza fileju. Bija brīži, kad cilvēki (kaut arī vētras tērpos) stāvēja mencu ķidās un galvās līdz dibenam. Tā tas notika vasarā, ziemā, lietū vai sniegā, taču nauda bija jāpelna. Ķidas uz klāja iekrājās, jo maļamā mašīna nespēja visu samalt. Apakšsardze strādāja no 8 līdz 24 trijās maiņās. Bija grūtības arī ar zivju pieņemšanu no zvejas kuģiem. Kādreiz pat vajadzēja zvejas kuģi pieņemt vētras laikā 6 – 8 ballu stiprā vējā, tad to parasti darījām, ejot mazā gaitā un no viļņiem aizklājot zvejas kuģīti ar savu korpusu.
Arī Centrālajā Āfrikā bija savas grūtības, jo kā peldošās bāzes, tā arī ražošanas refrižeratori paši tauvojās pie zvejas kuģiem, kuri atradās dreifā ar riņķa vadu. Riņķa vadā zivis parasti bija no 50 līdz 200 tonnām. Zvejas kuģis bija 40 – 50 m garš un līdz 600 – 700 bruto tonnām, bet bāzes kuģis 160 m garš un apmēram 22 000 bruto tonnas. Katram stūrmanim bija jāprot ar bāzes kuģi pietauvoties pie zvejas kuģīša. Kapteinis direktors tauvojās tikai ar lieltonnāžas kuģiem, kuri nāca klāt gatavās produkcijas pieņemšanai vai arī apgādes pārkraušanai. Kapteinis tauvojās parasti pie zvejas kuģiem tikai dienas laikā vai arī tādā gadījumā, kad kāds no stūrmaņiem vēl nebija apguvis pietauvošanās iemaņas.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Mangaļi