(29. turpinājums)
Reisa beigās mūs aizsūtīja uz Itāliju, kur Monopoli ostā bija jāiekrauj eļļa mucās Tallinas ostai. Tā kā Monopoli bija jāpienāk svētdien, tad Vidusjūrā apturējām kuģi, nolaidām laivu un visu dienu peldējāmies, lai atnāktu uz ostu pirmdien no rīta. Brīvdienās ostu nodevas ir divreiz lielākas.
Reisa vidū pabijām arī Barselonā (Spānijā), tur, manuprāt, bija visievērojamākā vieta pie Kolumba pieminekļa, iespaidīgs bija brauciens pāri līcim uz centru ar funikulieri. Šeit vienā kafejnīcā mani ar Natašu nez kāpēc noturēja par amerikāņiem un apkalpoja ar sevišķu rūpību.
Atgriezāmies Tallinā, pēc tam uz Rīgu. Tā būtu viss kārtībā, tikai komisārs tomēr mani bija nosūdzējis partkomā un priekšniekiem, ka es visu reisu esot dzīvojis ar Natāliju. Mani izsauca bāzes priekšnieka vietnieks Konstantīns Gailišs. Es viņam izstāstīju, ka ar Natāliju oficiāli neprecējos tikai tāpēc, lai varētu strādāt kopā uz viena kuģa. Tad Konstantīns man paziņoja, ka ir runājis ar bāzes priekšnieku un partijas komitejas sekretāru un viņi esot nolēmuši, ka atļaus mums strādāt uz viena kuģa, ja mēs oficiāli sarakstīsimies.
Nu un tad mēs nekavējoties organizējām oficiālas kāzas un 1983. gada oktobrī sarakstījāmies. 1984. gada janvārī mani norīkoja uz kuģa «Pārsla» par kapteini – direktoru, taču Natašu paņemt līdzi uz mana kuģa tomēr neatļāva.
Aizgāju pie Gailiša un bāzes priekšnieka Builova. Tie pateica, ka viņi nav pret to, lai mēs strādātu uz viena kuģa, bet «Latribproma» ģenerāldirektors Kirejevs esot pret to. Aizgāju pie Kirejeva, izstāstīju savas bēdas, bet viņš sita dūri galdā un apsaukāja mani ar visriebīgākajiem krievu vārdiem un teica: «Kamēr es būšu dzīvs, jūs nekad kopā uz viena kuģa nestrādāsiet!». Nekas cits neatlika, kā iet jūrā katram uz sava kuģa.
No 1984. gada janvāra līdz maijam strādājām Baltijas jūrā. Nataša bija uz kuģa «Ledus», arī Baltijas jūrā, apmēram reizi mēnesī bija iespējams satikties. No reisa Rīgā atgriezāmies 1. maija svētkos.
15. maijā pēc dispečeru sapulces man pēkšņi palika slikti, un mani ar ātro palīdzību nogādāja slimnīcā Patversmes ielā. Ārsti paziņoja, ja esot infarkts, jāatmet pīpēšana, šņabošana un godīgi jādzer parakstītās zāles, ja es gribot dzīvot. Taču cilvēks grib dzīvot vienmēr. Arī Nataša atstāja darbu jūrā un sāka strādāt uz kuģiem, kuri stāvēja remontā Rīgā. Mežciemā mēs īrējām vienistabas dzīvoklīti. Slimnīcā mani noturēja 3 mēnešus, pēc tam gulošā stāvoklī aizveda uz Jaunķemeriem, vispār jau slimnīcas personāls bija pārliecināts, ka manas dienas ir skaitītas, ik pa 2-3 dienām bija stipras stenokardijas lēkmes.
Nataša mani divas reizes nozaga no slimnīcas un veda pie tautas dziednieka, un tas tiešām man palīdzēja. Pēc tam sanatorijā psihoterapeits ieteica mazāk ticēt dakteriem, bet vairāk paļauties pašam uz sevi. Visu laiku slimnīcā 3 reizes dienā dzēru 6-8 tabletes dažādu zāļu.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Libērija un Āfrikas meitenes