(30. turpinājums)
Taču, kad pēc psihoterapeita ieteikuma pārtraucu dzert ārstu parakstītās tabletes, beidzās arī stenokardijas lēkmes. Ja kādreiz sākās sāpes, lietoju tikai nitroglicerīnu. Pēc tam es vairs nebiju sanatorijā gulošais, bet jau staigāju. Pēc sanatorijas mani norīkoja par rezerves kapteini, un tad sākās dažādas komisijas. Protams, es centos atkal dabūt atļauju iet jūrā, taču Rīgas baseina slimnīcas priekšniece Inta Spilve man pēc lielām pūlēm ļāva iet jūrā tikai līdz pusgadam un arī tad katrreiz ar speciālu atļauju. Protams, es nebiju iemācījies dot kukuļus, nezināju arī kam, un pēc šīs slimošanas nebija arī naudiņas.
No 1985. gada vidus līdz 1986. gada janvārim strādāju īsos reisos Baltijas jūrā uz kuģiem TR «Burja», MTR «Mangaļi» un «Družba ». Šeit vienkārši bija vajadzīgs nomainīt kapteiņus atvaļinājuma laikā. Protams, no šiem īsajiem reisiem jau liela prieka nebija, jo zini, ka šeit esi tikai uz īsu laiku. Vienīgi uz MTR «Mangaļi» izskrējām uz ārzemju ostām Flekefjortu un Bridžingtonu. Ārzemju ostās reisa laikā bija svarīgi ieiet tāpēc, ka pie algas tad tika pierēķināta arī valūta.
No 1986. gada janvāra līdz maijam nostrādāju par kapteini – direktoru uz RR «Sarma» tepat Baltijas jūrā. Ņēmām zivis no Tallinas zvejas kolhoza kuģiem, saldējām reņģes un brētliņas kolhozam. Kolhoznieki zvejoja ļoti labi, un mēneša laikā tilpnes bija pilnas (apm. 2000 t). Tad gājām uz Tallinu, kur tās nodevām saldētājnoliktavā.
Otrās kravas nodošanas laikā kolhoza priekšsēdētāja vietnieks Allakjula ielūdza mani ar vecākiem kuģa virsniekiem uz kolhozu ekskursijā. No sākuma es domāju, vai tad nu mēs neesam redzējuši padomju zvejas kolhozus, vai arī neesam redzējuši, kā zvejnieki jūrmalā dzer alu no garā zvejnieku gumijas zābaka.
Taču atteikt bija neērti, un tad es ar vecāko palīgu, vecāko mehāniķi, tehnologu, radiostacijas priekšnieku un, protams, arī komisāru, nolēmām aizbraukt apciemot šo slaveno zvejas kolhozu.
Aizveda mūs, kā pienākas, ar melnu «Volgu», un pats Allakjula 3 stundu laikā mums izrādīja visu savu saimniecību. Tikai pēc tam mēs sapratām, ka šī saimniecība ir atsevišķa maza valstiņa visā lielajā Padomju Savienībā.
Viņi nodarbojās ne tikai ar zvejniecību, bet arī ar lauksaimniecību, zivju produkcijas ražošanu, zivsaimniecības mašīnbūvi un citām sīkām ražošanām. Kolhoza centrs atradās Piritā (Tallinas nomalē). Viņiem pašiem bija sava skola, sava poliklīnika ar stacionāru, pansionāts veciem cilvēkiem. Zivju cehā jaunākās japāņu mašīnas, kolhozā labākie Tallinas ārsti, skolotāji un citi speciālisti. Te bija sava frizētava un veikali, kuros viss bija lētāks nekā pilsētā, bet iepirkties varēja tikai saimniecības darbinieki, uzrādot apliecību. Viņiem arī maksāja daudz vairāk nekā citur. Ja kāds ieradās darbā iedzēris, kā tas bija redzams citur, to bez žēlastības no saimniecības izdzina. Protams, kaut ko tādu citur Padomju Savienībā redzēt nevarēja. Priekšsēdētājs (viņa uzvārdu neatceros) bija sociālistiskā darba varonis un PSRS Augstākās padomes deputāts. Kā mums stāstīja Allakjula, tad priekšsēdētājs viņiem bija cars, tiesnesis un pavēlnieks, viņa teikto neviens nedrīkstēja apstrīdēt. Arī Allakjula varēja būt viņa flotes daļas vietnieka amatā, kamēr ir zem viņa spārna. Izrādījās, ka Allakjula 2. pasaules kara laikā Vācijas armijā bijis gaisa spēku virsnieks – lidotājs. Arī jūrā viņiem gāja daži bijušie vācu armijas karotāji, bet tagad vīzēti kapteiņi.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – infarkts