(31. turpinājums)
Tamlīdzīgas lietas jau nekur padomijā nevarēja iedomāties. Līdzīgas saimniecības varēja ieraudzīt tikai kapitālistu zemēs.
Pēc šīs ekskursijas pārvaldes banketu zālē mūs gaidīja bagātīgi klāts galds un arī pats priekšsēdētājs veselu stundu mūs pagodināja ar savu klātbūtni.
Augustā mani aizsūtīja uz PB «Vilis Lācis» par kapteini-direktoru. Kuģis stāvēja Luandā (Angolā) starpreisu atpūtā un profilakses remontā. Nomainīju kapteini-direktoru Valentīnu Volodinu. Komisārs uz kuģa bija mans kaimiņš no Zolitūdes, bijušais komjaunatnes vadītājs Haritonovs, ļoti labs cilvēks un dikti rosīgs. Patika iedzert šņabi. Vispār jau sen biju sapratis, ka tie cilvēki, kuri nedzer pavisam, ir neprognozējami un var tevi pārdot kurā katrā brīdī, pat aci nemirkšķinot. Lai tautai uz kuģa nebūtu garlaicīgi, komisārs bieži organizēja dažādas ekskursijas, gan uz padomju kara kuģiem, gan uz pilsētu pie padomju skolotājiem, gan arī pāris reizes izbraucām pa Luandas apkārtni, kaut arī tas bija diezgan bīstami, jo Angolā taču turpinājās pilsoņu karš. Bija jau interesanti paskatīties, kā brīvā dabā aug milzīgie simtgadīgie baobabi, arī tas, ka zeme ir koši brūna, bija savādi, domāju, ka tas ir māls, taču izrādījās, ka šī sarkanā zeme ir daudz auglīgāka nekā Ukrainas melnzeme.
Bieži braucām uz okeāna pludmali peldēties. Luandas līča pusē nevarēja būt ne runas par peldēšanos, jo uz ūdens bija necaurredzama, bieza mazuta, eļļas un degvielas kārta. Stāvējām uz enkura ostas reidā. Katru nakti kuteri dažādās vietās spridzināja ūdenī granātas, lai apsargātu kuģus no zemūdens diversantiem. Liela daļa angoliešu neieredzēja padomju jūrniekus sakarā ar to, ka šeit atradās padomju karakuģi un arī krastā militārie, tā saucamie padomnieki, kuri aizstāvēja vietējo prokomunistisko varu. Pilsētā atrasties bija pietiekoši nepatīkami – milzīga netīrība un arī cilvēku neuzticība pret mums.
Vairākas reizes bijām ciemos pie padomju skolotājiem, tie dzīvoja centrā, 8-stāvu mājā. Dzīvokļos jau bija normāli, bet, lai tiktu līdz 3. stāvam, jāuzkāpj pa trepēm, kur visi stūri piegānīti un + 30 – 40 grādu temperatūrā stipri smako. Man šī lielā pilsēta ļoti nepatika.
Vispār jau Angolā ir auglīga zeme un cilvēki varētu bagāti dzīvot, ja viss nebūtu karā izpostīts un izlaupīts. Arī Luandas ostā un pilsētā redzējām milzīgas noliktavas zem klajas debess, kur no padomijas savestā tehnika stāvēja kaudzēs sarūsējusi un nevienam nevajadzīga.
Beidzot oktobrī atgriezās pastāvīgais kapteinis Volodins, bet es ar atvieglotu sirdi kāpu «boingā» un caur Budapeštu lidoju uz Maskavu, bet tālāk uz Rīgu braucu ar vilcienu.
Vēl gribēju piebilst, ka no Maskavas, lidojot uz Luandu, Parīzē stāvējām 5 stundas. Pasažieri, nēģeri, sēdēja lidostas restorānos ēda, dzēra, priecājās, taču mums, padomju jūrniekiem, naudiņas nebija un, ja gribējās padzerties, tad vajadzēja iet uz tualeti un iedzert ūdeni no krāna. Taču tas jau nekas, par to no augšas varējām apskatīt Eifeļa torni, izlidojot no Parīzes.
1986. gada 17. oktobrī beidzot biju Rīgā un varēju atvilkt elpu pēc karstās Āfrikas.
No 1986. gada novembra līdz 1987. gada aprīlim atkal strādāju uz RR «Sarma» par kapteini – direktoru tepat Baltijas jūrā. Bija ļoti barga ziema, un bieži gadījās, ka smagajos ledājos vajadzēja vilkt ārā uz tīru ūdeni mazos zvejas kuģīšus, ar kuriem kopā strādājām.
Tālāk no 1987. gada aprīļa līdz jūnijam strādāju uz RR «Sovetskaja Latvija» arī Baltijas jūrā. Pēc tam uz TR «Kuba», kurš jūrā vairs negāja, bet gaidīja, kad to norakstīs (kā mēs teicām) naglās.
Oktobrī mani norīkoja par flotes kapteini Rīgas refrižeratoru flotes bāzes daļā. Te nu strādāt bija nepierasti, jo jābrauc uz darbu no mājām katru dienu no rīta un vakarā atpakaļ. Arī sirdi mazliet skrubināja tas, ka kuģus pavadu jūrā, bet pats palieku krastā. Tāpēc visu laiku karoju ar ūdensceļu poliklīnikas ārstiem, kuri mani jūrā negribēja laist. Tā, strādājot un karojot, pienāca 1988. gada 5. maijs, kad dabūju otro infarktu. Sākumā gulēju mājās un veseļojos. Taču ārsts pieprasīja mani ievietot slimnīcā, protams, gribēja vest uz ūdensceļu slimnīcu, taču es kategoriski atteicos, un tad mani aizveda uz Paula Stradiņa klīniku.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – īsie reisi