Ēriks Koržeņevskis – ieslēdziet domāšanu!

Mācīt citus uzkāpt uz augstākā pakāpiena

Latvijas Jūras akadēmijas pasniedzējs Ēriks Koržeņevskis 1976. gadā devās uz Ļeņingradu, tagad Sanktpēterburgu, lai stātos tolaik tik populārajā Makarovkā – Admirāļa S. Makarova Augstākajā inženieru jūrskolā un tieši tāpat kā daudzi citi jaunekļi, kuri sapņoja par jūras ceļojumiem un pasaules apskatīšanu, kļūtu par jūrnieku. Par jūrnieku viņš kļuva, bet karjera izvērtās pavisam savādāk.

Tolaik valstī bijusi izvērsta kampaņa, ka ar nacionālajiem kadriem ir jāpapildina “lielās dzimtenes” jūras spēki. “Man toreiz tā arī pateica: vai nu tu iesi dienēt armijā, vai iesi mācīties, bet tikai ne Makarovkā. Iestājos Frunzes vārdā nosauktajā augstākajā navigācijas jūrskolā, kas dibināta 1801. gadā, un biju 275. izlaiduma absolvents. Divdesmit sešus gadus dienēju uz PSRS karakuģiem, no tiem sešpadsmit gadus biju kuģa komandieris,” stāsta Ēriks Koržeņevskis.


Ievads

Jau militārās karjeras laikā kapteinim Koržeņevskim nācās pirmo reizi saskarties ar izglītības sistēmu, kad 1981. gadā viņš nonāca Bolderājā, kur tagadējās Latvijas Jūras akadēmijas telpās mācījās arābi, tā sauktie internacionālie kara jūrnieki. Skolā viņiem mācīja teoriju, bet kapteinis uz sava kuģa sniedza praktiskās zināšanas par manevrēšanu, pietauvošanos, attauvošanos un visu pārējo, kas jāprot ikvienam jūrniekam, protams, arī kara flotes jūrniekam. Jau tad, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un bija nodibināta Latvijas Jūras akadēmija, Ēriks Koržeņevskis šurp atkal atgriezās, nu jau lai kļūtu par akadēmijas pasniedzēju.

A.Freibergas intervija ar Ēriku Koržeņevski

“Manas attiecības ar nu jau svešās valsts jūras spēkiem un arī jūras gaitas beidzās Kronštatē. Toreiz vajadzēja pieņemt lēmumu – vai nu palikt dienēt Krievijas Jūras spēkos, vai atgriezties Latvijā. Esmu dzimis un audzis Latvijā, tāpēc mans lēmums atgriezties mājās bija likumsakarīgs. Divus gadus LJA rektors Bērziņš un arī pasniedzējs Gladkovs aicināja un pierunāja mani nākt stādāt uz akadēmiju. Savukārt Gaidis Zeibots izteica aicinājumu iet uz Latvijas Jūras spēkiem. Lai gan it kā bija divas izvēles, patiesībā izvēles nemaz nebija, jo tādu militāro pakāpi, kāda man bija, Latvijas Jūras spēki nevarēja piedāvāt un man vajadzēja kļūt par jaunāko virsnieku. Tas man nebija pieņemami, tas bija zem mana goda.

Tagad vērtējot, kas notika ar Lešinski, Pavloviču, Černovu, Zvaigzni un visiem pārējiem, kuri savulaik bija dienējuši padomju Jūras spēkos, varu būt apmierināts, ka tolaik pieņēmu pareizu lēmumu un kļuvu par pasniedzēju. Visi, kuri bija pabeiguši militārās augstskolas Krievijā, bija spiesti aiziet no Latvijas Jūras spēkiem. Kā saka, viņi savu bija padarījuši, kad vajadzēja likt pamatus Latvijas Jūras spēkiem, bet pēc tam jaunajā sistēmā vairs neiederējās un nebija vajadzīgi. Nevarētu teikt, ka viņi kļuva lieki, bet tikai laiki bija mainījušies: viņi bija mācījušies vienā sistēmā, bet tagad ir citi laiki, kas zina, kas viņiem aiz ādas.” Tā par savu karjeru un citu likteņiem pārdomās dalās Ēriks Koržeņevskis, kurš gandrīz kopš Latvijas Jūras akadēmijas dibināšanas strādā par pasniedzēju un ir izpelnījies studentu īpašu atzinību: vērtējot mācībspēkus, tie savās anketās ierakstīja viņa vārdu un ar vētrainiem aplausiem izlaidumā sveica savu pasniedzēju. Tas ir labākais novērtējums un gandarījuma brīdis pasniedzējam.

Kad jautāju, ar ko viņš izpelnījies šādu studentu mīlestību un atzinību, jo zinu, ka Koržeņevskim ir stingra, prasīga un principiāla pasniedzēja slava, viņš pasmaida un saka: “Varbūt tieši tāpēc, ka esmu stingrs, varbūt par disciplīnu, ko es no viņiem prasu. Ja studiju telpā ir karsti, studenti zina, ka viņi var atvērt logu, bet viņi zina arī to, ka, projām ejot, logs ir jāaizver. Pirms lekcijas es saku: lūdzu, kaut nofotografējiet, kā uz galda atrodas priekšmeti, lai pēc darba tos atkal varētu sakārtot pareizajā secībā, jo pēc jums šeit strādāt nāks nākamā grupa, un ir svarīgi, lai viss atrastos noteiktās vietās. Pakāpeniski viņi pie šādas kārtības pierod.”

Ļoti iespējams, ka studenti novērtē arī to brīvības garu, ko dod komunikācija ar pasniedzēju, jo, kā saka pats pasniedzējs, ir jāprot nošķirt sadzīve no darba un jāsaprot, kad var sadzīviski parunāt un pasmieties, bet kad jāstrādā ar pilnu jaudu.

– Nevienu dienu neesmu nožēlojis savu izvēli, tikai ar katru gadu kļūst mazāk gandarījuma par to, ko daru.

– Jo?

– Jo pēdējo astoņu gadu laikā studenti ir ļoti mainījušies, pie mums atnāk vidusskolas absolventi, kuriem ir vājas zināšanas, un ar katru gadu situācija arvien pasliktinās. Es teiktu, ka jaunieši nav pieraduši domāt un nespēj izmantot pat tās zināšanas, kas viņiem skolā ir ieliktas. Ja kārtīgi sāk viņus spīdzināt, izrādās, ka pamati tomēr ir, kurus diemžēl jaunieši mācību procesā nespēj izmantot.

Šo bēdīgo faktu lieliski atspoguļo kaut vai mūsu augstskolas statistika: ar katru gadu no iestāšanās augstskolā līdz izlaidumam nonāk arvien mazāks procents reflektantu, un to apliecināja arī šā gada izlaidums: mācības bija uzsākuši divi simti studentu, bet tikai astoņdesmit septiņi augstskolu pabeidza, kas ir mazāk par pusi. Jau gadus trīs šī tendence kļūst arvien satraucošāka, bet kādreiz tikai kuģu vadītājos vien bija četras grupas ar deviņdesmit studentiem.  Rudenī saņēmu trešā kursa studentus pēc pirmās jūras prakses, un situācija ir ļoti bēdīga, jo no četrām pirmajā kursā nokomplektētajām grupām līdz trešajam kursam ir palikušas vairs tikai divas – četrdesmit trīs studenti, jo pārējie pirmos divus kursus nav izturējuši, un galvenais klupšanas akmens, protams, ir fizika un matemātika, arī citi priekšmeti, bet salīdzinoši mazāk. Diemžēl jūrnieku kļūst mazāk.

– Lai arī mazāk, bet paliek labākie, no kuriem var sagaidīt labus rezultātus.

– Viss nav tik vienkārši. Patiesībā studenti lekcijās nemaz negrib dzirdēt to, ko tu viņiem stāsti. Protams, tagad ir datori, tehnoloģijas un viss pārējais, bet topošajam speciālistam, teiksim, kuģu vadītājam, ir jāspēj saprast, kādi spēki, kādi fizikāli lielumi iedarbojas uz kuģi un kā praksē viss notiek. Bet students, piemēram, iegaumē, ja ir tāda un tāda dzenskrūve, tad kuģim jāpietauvojas ar kreiso bortu, bet viņš nesaprot, kāpēc tā jārīkojas. Iegaumē, bet nesaprot un negrib saprast. No visiem studentiem apmēram trīsdesmit procenti ir tādi, kas uzdod jautājumus un cenšas vairāk uzzināt un labāk saprast, bet pārējie ir priecīgi, ka lekcija beigusies. Varat pajautāt jebkuram pasniedzējam, un katrs jums pateiks, ka studenti praktiski neuzdod jautājumus, un tas nozīmē, ka vai nu viņi visu zina, vai neko negrib zināt.

– Vai arī nezina, ko pajautāt? Nezina, ko paši nezina.

– Jā, tā ir. Kad pienāk pēdējās piecas nedēļas pirms gala eksāmeniem, tad gan visi vēlas uzzināt visu, jo, kad pieslēdzas eksāmenu tematiem, tad rodas vesela virkne jautājumu. Ir lietas, ko ir dzirdējuši, bet ir jautājumi, par kuriem nekas pat dzirdēts nav, jo, iespējams, nav apmeklētas lekcijas.

– Cik spējīgi un sagatavoti, jūsuprāt, bija šā gada absolventi?

– Teiksim tā, izlaidums kopumā bija viduvējs, un varu teikt, ka šis bija pirmais gads, kad studenti savā starpā nebija draudzīgi, pat palikušajās divās grupās dalījās pa grupiņām, un pat nezinu, vai visi kopā rīkoja kādu izlaiduma ballīti. Bet arī tā laikam jau ir šodienas cilvēku komunikācijas problēma.

– Kuru gadu izlaidumus akadēmijā jūs vērtējat kā labu studentu un talantīgu jauno speciālistu gadus?

– Pirms 2008. gada un līdz 2010. gadam, kad vēl bija divu līmeņu izglītība: pirmais līmenis tika sasniegts trīsarpus gados, tad augstskolas beidzēji varēja strādāt par stūrmaņiem, bet, turpinot studijas, piecos gados ieguva otrā līmeņa augstāko izglītību. Arī eksāmenu komisija tagad atzīst, kā diena pret nakti ir tie studenti, kuri diplomdarbu aizstāvēja pēc piecu gadu studijām un kuri aizstāvas tagad. Pēc piektā kursa viņi visi jau bija jūras virsnieki, kapteiņa trešie palīgi, un tas bija pavisam cits līmenis. Tagad līmenis arvien slīd uz leju, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka neviens no akadēmijas pasniedzējiem nav gatavs pieļaut, ka students var pabeigt augstskolu ar pavisam vājām zināšanām. Godīgi sakot, reizēm neceļas roka ielikt pat zemāko sekmīgo vērtējumu četri, jo tu ļoti labi apzinies, ka akadēmijas produkts aizies strādāt uz kuģiem pasaules jūrās.

Jau tagad no mūsu akadēmiju beigušajiem kapteiņiem un vecākajiem palīgiem kadetu vērtējums nav glaimojošs, viņi stāsta, ka uz kuģiem notiekot brīnumu lietas. Negribas latiņu nolaist pārāk zemu, ar to arī izskaidrojams studējošo lielais atbirums. Kad rektors Bērziņš vēl bija starp mums, daudz runājām un spriedām, ka studijām laikam tomēr vajadzētu pielikt klāt pusgadu un neiet kopā ar Eiropas standartiem, kas nosaka, ka bakalauri sagatavojami četrarpus gados. Patiesībā no šiem četrarpus gadiem pusgads, tātad vesels semestris, tiek veltīts visiem obligātajiem kursiem – GMDSS, ECDIS un pārējiem, kas tagad iekļauti obligātajā minimumā, bet savulaik, kad studijas bija piecus gadus, šie kursi nāca plus pie šiem pieciem gadiem.

Otrs moments, kas negatīvi ietekmē zināšanu līmeni, ir kontaktstundu skaits speciālajos priekšmetos. Kādreiz kredītpunktiem no četrdesmit stundām trīsdesmit divas bija kontaktstundas, bet tagad palikušas vairs tikai divdesmit četras, kas nozīmē, ka sešpadsmit stundas studenti strādā patstāvīgi. Viena lieta patstāvīgi strādāt humanitārajos priekšmetos, kuros var uzdot, lai lasa un meklē atbildes, bet pavisam cita lieta ir speciālie priekšmeti – navigācija, kuģu vadīšana, manevrēšana, ko nevar apgūt neklātienē.

– Jūrniecības nozares analītiķi, pamatojoties uz pietiekami lielu datu bāzi, izsaka viedokli, ka nelaimes jūrā visbiežāk notiek tāpēc, ka uz tiltiņa stāv vāji sagatavoti speciālisti, kuri pārlieku paļaujas uz elektroniku: ECDIS, GMDSS, AIS un citu.

– Savulaik, vēl pagājušā gadsimta beigās, mēs ar pasniedzēju Gladkovu bieži apspriedām STCW prasības, prātojot, kam tās īsti ir domātas. Tolaik nonācām pie atziņas, ka šīs ļoti vienkāršotās standartizētās prasības pamatā ir domātas trešās, pat ceturtās pasaules valstīm, kuras saviem jauniešiem neiedod pat kārtīgu vidusskolas izglītību, lai viņi spētu izpildīt minimālās jūrniecības izglītības prasības. Tagad, kad pagājuši jau kādi piecpadsmit gadi, es beidzot īsti aptveru un man nākas atzīt, ka minimālās prasības nav domātas tikai filipīniešiem vai malaiziešiem, bet arī Latvijas studentiem, kuru līmenis ar katru gadu arvien vairāk tuvojas šim zemākajam prasību līmenim. Ar nožēlu jāatzīst, ka ir daudzas profesionālas lietas, kuras mēs saviem studentiem varam iestāstīt tikai ar milzīgu piepūli.

Kādu izglītību jaunieši saņem vispārizglītojošajās skolās un ar kādām zināšanām viņi saņem vidusskolas atestātu – lūk, šis ir ļoti aktuāls, sāpīgs un svarīgs valsts līmeņa jautājums. Loģiskās domāšanas nav, ar informāciju neprot strādāt un secinājumus nespēj izdarīt. Vēl Bērziņa laikā akadēmijā ieviesa tādu priekšmetu kā elementārā matemātika, un tas daudz ko pasaka par jauniešu zināšanu līmeni. Tu mēģini nolaisties līdz studenta līmenim un saprast, kāpēc viņi to vai citu nesaprot. Divus gadus naktis negulēju, jo nevarēju saprast, kāpēc mani manevrēšanas un cirkulācijas aprēķini atšķiras no studentu aprēķiniem. Izrādījās, ka viņi rēķina, pieņemot par trīs, nevis 3,14, jo, lai matemātikas centralizētā eksāmena darbus būtu vieglāk labot, ir noteikts, ka tiek pieņemts par trīs. Kā mēs varam cīnīties pret ministriju, kura šādas aplamības pieņem bez liekiem kompleksiem?

– Vai jūs gribat teikt, ka Latvijas izglītības sistēma jau ir nonākusi bezdibenī?

– Bezdibenī vēl nav, bet būs. Tagad jaunie cilvēki ir pieraduši strādāt tādā kā testu režīmā – ir doti atbilžu varianti, atzīmē šķietami pareizo. Ja tu studentam pateiksi vienu variantu, kā attiecīgo jautājumu risināt, tad viņš citus variantus nemaz nemeklēs un nedomās. Man piegājiens ir cits – es zinu piecus variantus, kā jautājumu risināt, bet tu domā un meklē! Domā! Pasniedzējam līdz pēdējam jāstāv malā un jāļauj kursantam darboties pašam, un tikai tad, kad skaidri redzi, ka cilvēks netiks galā, tu drīksti iejaukties. Tā ir tā šaurā un praktiski neredzamā līnija, kuru tu drīksti pārkāpt tikai galējas nepieciešamības gadījumā, un es ar saviem studentiem tieši tā arī strādāju.

Vispār jau ar jūrniecības izglītību ir lielas problēmas. Piemēram, jūrskolas nozīme šodien ir tikai tā, ka pēc jūras prakses jūrskolnieks saprot – ir vai nav šī profesija viņam domāta. Viss pārējais ir nulles vērts! Viņš atnāk uz akadēmiju pēc jūrskolas beigšanas un sāk mācīties kopā ar parasto vidusskolu beigušajiem. Divus gadus viņš dzīvo, cepuri kuldams, un visu, ko jūrskolā zināja, ātri pazaudē un trešajā kursā vairs neprot mācīties.

Visai satraucošo situāciju lieliski parāda arī valsts eksāmeni, kur notiek gan kuriozi, gan bēdīgi atgadījumi. Piemēram, studiju beidzējam ir jānosauc galvenie kuģu dzinēju tipi, un viņš citu starpā nosauc arī gaisa turbīnas. Komisija neizpratnē – kas tās tādas? Ak, jā, gāzes turbīnas, bet kāda tur starpība. Es pārstāvu akadēmiju valsts eksāmenu komisijā, un man tur ir ļoti grūti sēdēt.

– Kāda ziņā?

– Grūti to visu klausīties, kad Ikaunieks, Brokovskis un visi pārējie neizpratnē uz tevi skatās – ko tu visus šos gadus esi darījis, ko esi viņiem mācījis? Saprotu, ka eksāmenā uztraukums dara savu un, lai arī esmu komisijā, mēs tomēr esam no vienas komandas. Man vajadzētu viņam palīdzēt, lai cilvēks izietu no strupceļa un sāktu runāt, bet es baidos uzdot jelkādu jautājumu, jo ar to varu iedzīt viņu vēl vairāk stūrī un lielākā strupceļā. Jokojot studentiem saku, ka valsts eksāmenā uzdošu jautājumu tikai tad, ja students ar savu parakstu būs apstiprinājis, ka to var viņam prasīt.

Godīgi sakot, man ir ļoti lielas bažas, ka vēl pēc kāda laika jūrniecības izglītība Latvijā vispār izzudīs.

– Nebūs, kas vēlēsies mācīties?

– Nē, nebūs pašas augstskolas, jo nevienam tā nav vajadzīga.

– Jūrniecības sabiedrība gan pauž atbalstu jūrniecības izglītībai un viedokli, ka tā ir ļoti svarīga gan Latvijas ekonomikai, gan Latvijas nākotnei.

– Saka, bet es nezinu, kam ir jānotiek, lai tiešām tā tas arī būtu. Tad ir jānotiek tādiem procesiem, kādi bija 1989. gadā, kad Gunārs Šteinerts un pārējie dibināja Latvijas Jūras akadēmiju, jo bija liela nepieciešamība, lai Latvijā mācītu jūrniekus. Tagad valstī nav neviena cilvēka, kam tas būtu svarīgi, jo īpaši Izglītības un zinātnes ministrijā tas visiem ir vienaldzīgi. Ja paskatās Jūrnieku reģistra statistiku, tad Latvijā it kā ir daudz jūrnieku, bet pretī tai ir cita statistika – 2017. gada rudenī jaunajam mācību gadam vispār neizdevās nokomplektēt elektromehāniķu grupu, un viens no iemesliem ir ārkārtīgi grūtais mācību process, kas sagaida studentus. Ja kuģu vadītāji jau krīt cīņās ar fiziku un matemātiku, tad tās cīņas, kas jāiztur elektromehāniķiem, ir nesalīdzināmi sīvākas.

Arī ar jūras praksēm problēmas kā bijušas, tā arī paliek. Izlaidumā darba devēju pārstāvji saka – mēs jūs gaidām, nāciet strādāt, bet ar praksēs vietām studiju laikā viņu palīdzība ir visai ierobežota. Taču nevajadzētu aizmirst, ka neviens par jūras virsnieku bez prakses nevar kļūt. Saprotams, ka divās praksēs īsti nav iespējams iziet nepieciešamo jūras cenzu, tāpēc, ja nebūs kādas izmaiņas pašā akadēmijas izglītības procesā, mēs savus studentus noliekam zem sitiena.

– Ja runājam par praksēm, tad kādi studenti atgriežas pēc pirmās un otrās prakses?

– Grūti kopumā raksturot, bet, pārbaudot prakses atskaites, varu izdarīt secinājumu, ka problēmas ar praksēm ir, pamatā tas ir sistēmas trūkums, lai prakse būtu pilnvērtīga. Parasti uz kuģa ir viens vai divi kadeti, un dažādās kompānijās attieksme pret kadetiem ir atšķirīga. Ir kompānijas, kuru virsnieki saprot, ka viņu pienākums un uzdevums ir apmācīt topošos jūras virsniekus, nevis tikai likt tiem dauzīt rūsu un krāsot. Kam paveicas vai kas pats vēlas iespējami vairāk uzzināt, tam prakse dod tādu iespēju, bet tie, kam pašiem nav šādas tieksmes, pēc matroža darba dienas vairāk neko arī nevēlas kā tikai atpūtu.

Prakses atskaitēs ļoti labi var redzēt, kuri ir motivēti. Uzsākot prakses pārbaudi, parasti studentam jautāju: tas ir tavs darbs, vai vienkārši esi sakopējis un salicis mapē? Ja saka, ka paša darbs, tad es jebkurā vietā atveru un uzdodu jautājumu, jo tev par savu darbu viss ir jāzina. Reizēm viņi domā – jo vairāk makulatūras, jo labāk. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vislabāk, protams, ir tad, ja mācību iestādei ir savs mācību kuģis, kaut neliels. Tādi bija, kad es mācījos, un mums vajadzēja nodarboties uz kuģa pat tad, ja mēs to negribējām.

– Parasti izlaidumā, skatoties, kā akadēmijas absolventi – jaunie jūras virsnieki – dodas saņemt diplomus, pie sevis vērtēju, kurš no viņiem nākotnē būs kuģa kapteinis, un man ir savs viedoklis. Vai jūs jau studiju laikā varat pateikt – jā, šis būs kapteinis?

– To noteikti var redzēt. Kapteiņa pienākumu pildīšanai ir vajadzīgs raksturs. Jābūt īpašai psiholoģiskajai sagatavotībai. Joka pēc saku, ka pirms stāšanās akadēmijā vajadzētu veikt psiholoģisko testu – kuri ir un kuri nav piemēroti. Savulaik, kad mācīju arābus, viņiem bija skaidrs, ka tur, augšā, ir Allahs un tagad arī kapteinis, bet pārējie ir lejā. Starp citu, kādreiz uz kuģiem tā arī bija, nevis kā tagad – visi kopā kopkajītē dzīvo uz viena klāja. Senāk bija cita hierarhija – augšā bija kapteinis, kapteiņa tiltiņš un viņa salons. Ne katrs virsnieks bija priecīgs kāpt uz kapteiņa salonu, jo tad, visticamāk, kaut kas nebija kārtībā. Tagad viss ir unificēts, bet joprojām nekas nemainās tajā ziņā, ka uz kuģa demokrātija nevar būt. Tur ir jābūt vienam, kas komandē, un visi pārējie pilda. Tiltiņa darbs ir nervu darbs, tāpēc arī ar studentiem es apejos līdzīgi – līdz pēdējam ļauju mēģināt pašiem.

Koržeņevskis ir noraizējies, ka nekas spožs jūrniecības izglītībā nav sagaidāms. “Latvijas vēsturē zinu divus vīrus, kas ir cīnījušies par jūrniecības izglītību: Krišjānis Valdemārs, kurš iedibināja jūrskolas, un Jānis Bērziņš, kurš radīja Jūras akadēmiju, un es nezinu, kā viņam tas kopā ar Ģertrūdi Aniņu, Oļģertu Saksu un Gunāru Šteinertu izdevās. Tagad it kā visi par to runā, bet valstij jūrniecības izglītība nav vajadzīga.”

Varbūt mūsu valstij tā īsti nekas nav vajadzīgs? Bet pasniedzējs uzdod pretjautājumu: “Kāpēc igauņiem ir vajadzīgs? Kāpēc par jūrniecības studijām Igaunijā nav jāmaksā un valsts studentiem dod formas un viņus ēdina? Laikam jau jūrniecības izglītību Igaunijas valsts uzskata par svarīgu, lai būtu jūrnieki un turpinātos jūrniecības tradīcijas. Tomēr es uzskatu, ka Latvija ir Baltijas jūrniecības izglītības centrs, jo tieši Latvijā jūrniecības izglītībai ir vissenākās tradīcijas un stiprākie pamati. Savulaik Krievijas impērijā vairāk nekā puse no kapteiņiem bija latvieši.”

 

Lai gan pasniedzējs Koržeņevskis nenoliedz, ka jaunieši tagad ir patstāvīgāki, un arī saprot, ka sabiedrībā ir ienākusi tā sauktā Z paaudze, kas esot īpaši apdāvināta tehnoloģiju jomā, viņš tomēr ir spiests atzīt, ka akadēmijā tādus nav sastapis, kā arī neredz īpaši lielu degsmi un alkas pēc zināšanām. Šo savu atziņu viņš ilustrē ar piemēru no studiju ikdienas un saka: “Piemēram, pēc lekcijas no 23 studentiem paliek trīs, kuriem ir jautājumi un neskaidrības, kuri vēlas izzināt un uzzināt. Pārējie? Priecājas, ka lekcija beigusies.”

Ē. Koržeņevskis, sveicot akadēmijas beidzējus, uzdeva viņiem jautājumu: “Vai atceraties, ko es jums teicu mūsu pirmajā tikšanās reizē mācību auditorijā?” Absolventu koris vienbalsīgi noskandēja: “Ieslēdziet domāšanu!” Arī izlaidumā pasniedzējs saviem nu jau bijušajiem audzēkņiem novēlēja nekad neizslēgt domāšanu, savukārt ne tikai pasniedzējam Koržeņevskim, bet arī visiem akadēmijas un citu augstskolu pasniedzējiem var novēlēt tikai vienu – gudrus un zināt gribošus studentus.

Kad visbeidzot Ērikam Koržeņevskim jautāju, kas, viņaprāt, ir kapteinis – tituls vai amats, atbilde skan: “Slimība! Jo kapteinim nokāpt lejā no tiltiņa ir tāpat kā valsts prezidentam beigt savu pilnvaru termiņu – nekā līdzvērtīga nav. Vai nu tu soļo uz priekšu, vai arī ej tādu ceļu, kādu izvēlējos es, – mācīt citus uzkāpt uz augstākā pakāpiena.”

 

Anita Freiberga


Citi stāsti par jūrniecības personībām ir atrodami LJS mājaslapā pie sadaļas “Jūrniecības personības“!