Kuivižnieks Gints Šīmanis pagājušās nedēļas beigās (12.07.2019) aicināja draugus un atbalstītājus uz savas jaunākās grāmatas Vidzemes jūrnieku stāsti. No Daugavgrīvas līdz Ainažiem atvēršanas svētkiem.
Kā allaž viņš visus sagaidīja smaidīgs un viesmīlīgs. Uz galda goda vietā cienastam bija arī kāda zivtele. G. Šīmanis sēdināja pie tā sanākušos vecos zvejniekus un jūrābraucējus vai viņu radiniekus, jo uz grāmatas atvēršanu ieradās arī tie piekrastes ļaudis, par kuriem stāsti vēsta. Klātesošie sprieda, ka grāmata ir nozīmīga ne tikai viņiem personīgi, bet arī nākamībai. Jo kas gan mēs būtu bez savas vēstures, bez iepriekšējām paaudzēm, uz kuru paveiktā balstās šodiena! Lai gan lielākā daļa grāmatā pieminēto savas gaitas jūrā jau beiguši un dažs aizgājis lielajā dzīvē (jeb mūžībā), cits no tiem, kuriem viņi bijuši darbaudzinātāji, joprojām brauc jūrā un tā vai citādi ar to saistīts. Tam apliecinājums bija kaut vai pasākuma norises vieta – zvejas uzņēmuma SIA Baņķis telpas Kuivižos. Grāmatā nodaļa veltīta arī dzimtai, ko pārstāv uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kārlis Kleins.
Izdevumā plaši aprakstīts, ko, kur un kā savulaik zvejoja. Lasītājs uzzinās arī to, kur lika zivis, tāpat par darbu organizāciju. Enkurs un Brīvais vilnis ir nosaukumi, kas no pagājušā gadsimta vidus apvienoja zvejniekus, lai arī kas tiem priekšā rakstīts – kolhozs vai artelis. Lai gan pēc klātesošā pēdējā AS Brīvais vilnis flotes kapteiņa Igora Lubiņa teiktā varēja secināt – galvenais, kas zvejniekus toreiz vienoja, bija viņu lieta un mīlestība uz jūru, nevis sava laika ideoloģija.
Vidzemes jūrnieku stāsti
Taču ne jau tikai par zvejas rīkiem, laivām un lomiem vēsta atmiņu stāsti. Tie ir arī par dzīvi, dēkām, darbiem un nedarbiem. – Ja tas zvejnieku šķūnis prastu runāt… – teica viens no pasākuma apmeklētājiem. Šis tas no sulīgās zvejnieku dzīves palicis ārpus lappusēm. Taču sanākušie smēja arī par to, ka ne visiem zvejnieku stāstiem var ticēt, jo šis tas jau dzīvo vien leģendās, ne dabā. Dažam no zvejniekiem un jūrasbraucējiem izdoma esot ļoti bagāta. Varbūt labi vien ir, ka grāmatā publicēti pārbaudīti fakti. Lai nu kā būtu, G. Šīmanis, nenoliedzami, ir devis vēl vienu artavu zvejniecības un jūrniecības tradīciju stiprināšanā.
Savas jaunākās grāmatas Vidzemes jūrnieku stāsti. No Daugavgrīvas līdz Ainažiem atvēršanas pasākumu pagājušopiektdien kuivižnieks Gints Šīmanis sāka ar to, ka teica paldies vīriem, kuri piedalījās tās tapšanā. Bija gan tādi, kuri paši iesniedza savus atmiņas stāstus, gan tādi, kuri tos – kopumā 13 – uzticēja pierakstīt viņam.
Pirmo grāmatas eksemplāru G. Šīmanis dāvināja Artūram Kleinam ar vēlējumu, lai viņa dzimta plaukst un zeļ. Šobrīd gan viņš jūrā vairs neiet. Ar to saistītos jaunības sapņus piepildījis, okeānus redzējis un pa tiem kuģojis, arī pats secina, ka pienācis laiks vairāk dzīvot pa krastu. Jūras gaitas A. Kleins pārtraucis ne tik sen – pirms gadiem pieciem, kad bija vien 81 gadu jauns. Savus sapņus gan kuivižniekam nebija viegli piepildīt – viņš auga 13 bērnu ģimenē, iztikšana bija pieticīga. Var teikt, ka viņš jūrā iet no bērna kājas – kopš 12 gadu vecuma.
Jautāts par to, kurš stāsts viņam pašam šķiet aizraujošākais, G. Šīmanis teica: – Tas ir par Modri Nemmi. Kaut kas traks! Karš iet uz beigām, fronte nāk virsū, un viņš, četrpadsmitgadīgs puika, slepus aizbrauc uz Rīgu, iet uz jūrskolu. Tur, protams, uzņemšana nenotiek, visi ir jūrā. Bet viņam saka: “Puika, ja gribi mācīties, tev pusgadu jāiet jūrā. Ej uz Latvijas kuģniecību!”. M. Nemme tā arī darījis un, dabūjis vietu uz tvaikoņa Vilma, devies jūrā. Sākumā braukāts pa piekrastes ūdeņiem, kamēr beigās aizkuģots uz Kēnigsbergu, kur pārdzīvotas divas bombardēšanas. Tālāk jūras gaitas vedušas uz Hamburgu, no kurienes cauri mīnu laukiem nonācis Zviedrijā. Tur nokāpis no kuģa un teicis, ka grib mājās. – Iejūtieties šī puikas ādā – viņam tobrīd bija 15 gadu! – aicināja sarunbiedrs. Bet ar to M. Nemmes piedzīvojums nebūt nebeidzās. Un nu jau dzimtai ir pienācīgs turpinājums – viņa mazdēls, tālbraucējs kapteinis Ingus Siliņš. Viņš bija klāt grāmatas atvēršanā un to apliecināja.
G. Šīmanim jautāju, kā viņš izvēlējies, kurus stāstus iekļaut grāmatā. Droši vien vēl daudzi palikuši aiz borta… Autors apliecināja, ka tā arī ir, un tūlīt nosauca vairākus jūrasbraucēju, zvejnieku, jaunās paaudzes darbaudzinātāju vārdus. – Vispirms jāatzīst, ka laiks nestāv uz vietas, – viņš teica. Daļa no vīriem ir jau gados, un daudzus stāstus jāpaspēj pierakstīt, kamēr ir tāda iespēja. Piemēram, šī izdevuma varonis Artūrs Zēģelis savu stāstu bija uzrakstījis pats, Gintam atlika vien rediģēt. Kamēr grāmata tika gatavota, A. Zēģelis aizgāja mūžībā, grāmatas atvēršanas svētkos piedalījās viņa meita Anita Liepiņa. – Zinu, kuri man vēl jāiztaujā, tāpat centīšos uzrunāt arī citus. Ja es to nedarīšu, mani “izrakstīs” no Kuivižiem. Un to nu es negribu! – bilda Gints, kuram ar vietējiem zvejniekiem un jūrā gājējiem runāt nav grūti, jo visi ir savējie. Viņi zina, ka var uzticēties, jo grāmatā nebūs dzelteno lapu, tikai tās, kam tajā ir vieta. Jāteic – pārlapojot izdevumu, nerodas iespaids, ka tās varoņi kaut ko gribētu noslēpt, viņi runā diezgan tiešu valodu.
Par to, ka viņš zina drēbi, jaunās grāmatas autors teic paldies arī savai – Krūmiņu – dzimtai. – Manai mammai ir 34 brālēni un māsīcas! – piebilst sarunbiedrs. Tas, ka liela daļa kuivižnieku ir radi, neesot pārspīlēts. Viens no grāmatas varoņiem ir autora vectēva brāļadēls Jānis Krūmiņš, kuru G. Šīmanis raksturo kā dzīvu enciklopēdiju. Taču vislielāko atzinību, viņaprāt, radinieks pelnījis par to, ka savā laivā vienmēr ņēmis jauniešus, kuriem ierādījis amatu.
Gints pastāstīja par nesenu tikšanos ar kādu puisi, kuru pa ceļam vedis no Salacgrīvas uz Rīgu. – Viņš šobrīd strādā Zviedrijā, bet lēš – ja zveja nebūtu sezonāla, paliktu šeit. Kamēr braucām, piedziedāja man pilnas ausis par to, kā strādājis laivā pie Jāņa Krūmiņa, ko iemācījies. Sacīja, ka, padsmit gadu dzīvojot Salacgrīvā, nekā nav zinājis, tad nonācis pie Krūmiņjāņa, un viņš parādījis citu pasauli, – atstāstīja sarunbiedrs. G. Šīmanis cenšas runāt pretī tam, ko uzskata par muļķībām, – ka zvejnieka profesija izzudīs. Viņš ir pārliecināts, ka tas nenotiks. – Ir tāds sakāmais, kam piekrītu: “Zivju jūrā ir pietiekami, trūkst zvejnieku”. Tas gan nenozīmē, ka nekas nebūtu jādara, lai tradicionālo profesiju stiprinātu.
Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā G. Šīmaņa sagatavotā grāmata, kas šogad nokļūs pie lasītājiem. Rudenī, atzīmējot Salacgrīvas ostas pārvaldes 25 gadu jubileju, klajā nāks izdevums par Salacgrīvas ostas vēsturi. Izdošanu gaida arī grāmata, kas vēstīs par Latvijas Jūras spēku simtgadi. Vēl kuivižnieks strādā pie izdevuma, kas stāstīs par Liepājas ostu un zvejnieku biedrībām taipusē. Taču grāmatai par Salacgrīvas novada ļaudīm noteikti būs turpinājums. Visticamāk – pēc gadiem diviem. G. Šīmanis cer, ka tās (tāpat kā šīs) izdošanu atbalstīs Zivju fonds.
Lindas TAURIŅAS teksts un foto
Šis raksts par grāmatas “Vidzemes jūrnieku stāsti” atvēršanu ir publicēts laikrakstā “Auseklis” – 17.07.2019. numurā un pēc Ausekļa redaktores Regīnas Tamanes atļaujas saņemšanas pārpublicēts šeit LJS mājaslapā.
Stāsts par Ingusu Siliņu – Modra Nemmes mazdēlu, kuram jūras balss ir iekodēta gēnos, ir lasāms šeit!