(18. turpinājums)
No 1967. gada 1. augusta strādāju par otro stūrmani uz Rīgas refrižeratoru bāzes kuģiem. Tiku norīkots uz tankkuģi «Sigulda», kurš atradās remontā Klaipēdā.
Vēlā rudenī sacēlās milzīga viesuļvētra. Naktī vējš norāva no enkuriem tukšu doku, kurš tika uzmests uz «Siguldas» kreisā borta un stipri ielieca kuģa sānus, ko pēc tam vajadzēja remontēt. Ūdens bija sacēlies pāri piestātnēm, un visa remontrūpnīcas teritorija bija zem ūdens. No rīta, kad ūdens jau bija nokrities, peļķēs cilvēki ķēra zivis, kuras nebija paspējušas kopā ar ūdens noplūšanu aizpeldēt atpakaļ akvatorijā. Šajā naktī no Klaipēdas līdz Rīgai gar piekrastes mežiem bija milzum daudz nogāzto koku, un arī Rīga esot bijusi stipri applūdināta. Tagad nu gan ukraiņu bezdarbniekiem bija darbs, un pāris gadus varēja zāģēt meža lauztos kokus kā Lietuvā, Latvijā, tā arī Igaunijā.
1968. gada janvāra pirmajās dienās mani atsauca no Klaipēdas un norīkoja par otro kapteiņa palīgu uz peldošā bāzes kuģa «Aleksej Pozdņakov».
Par kapteini direktoru uz kuģa bija Gunārs Zakss. Mani jau iepriekš brīdināja, ka no G. Zaksa ir mazliet jāsargās, jo viņš šņabi nedzer, nepīpē un meitenes nemīlē. Tādi jūras cilvēki Padomju Savienībā ir retums.
Mana kajīte bija tieši blakus kapteiņa kajītei. Es ļoti sadraudzējos ar zobārstu Raimondu Stalidzānu. Arī ar pārējiem ārstiem un mediķiem biju ļoti labās attiecībās. Visi stūrmaņi arī bija lāga cilvēki. Mēs tikai brīnījāmies, ka kapteinis G. Zakss ar mums latviski nerunāja, ja arī uz tiltiņa bijām kopā visi latvieši. Interesanti bija noklausīties, kad kapteinis deva rīkojumus bocmanim krievu valodā, bet bocmanis viņam atbildēja tikai latviski. Pirmais kapteiņa palīgs (t.i., komisārs) bija kāds Tihomirovs. Cilvēks jau viņš bija labs, taču savus komisāra pienākumus pildīja tā, lai drošības komitejai pret viņu nebūtu nekādu pretenziju.
Pirmo reisu izgājām uz BNB (Lielā Ņūfaundlendas banka), tur strādāja zvejas kuģi, kuri mums nodeva zivis, un tās tad mēs saldējām un taisījām arī citu produkciju – fileju, konservus utt.
Es sardzē nekad neierados iedzēris. Taču kapteinis ļoti bieži, uzkāpis uz komandtiltiņa, pienāca pēc iespējas tuvāk klāt un paostīja, vai no manis nenāk alkohola smaka. Vakaros pie manis sanāca draugi, dzērām stipru tēju, uzkodām, kādreiz arī šņabīti «iekniebām » un, protams, arī pīpējām. Kajītes iluminatori bija uz priekšu, vējš pūta iekšā, tādēļ ne vienmēr viņus taisījām vaļā. Lai dūmi tiktu ārā, pataisījām vaļā durvju šķirbu, bet, tā kā kapteinim arī durvis stāvēja pusatvērtas, tad iznāca, ka tabakas dūmi pa taisno gāja no manas kajītes kapteiņa kajītē. Biedrs Zakss gan man par to neaizrādīja, bet es tomēr jutu, ka viņš par to nav apmierināts. Sardzē jūrā es stāvēju no 12.00 līdz 16.00 un no 4.00 līdz 8.00. Gulēju un atpūtos parasti pēc pusdienas līdz vakariņām. Četros no rīta pēc sardzes paēdu brokastis un caur cehu (pa kuģa apakšu) aizgāju uz kuģa aizmugures virsbūvi, kur mani vienmēr gaidīja skaista laborante. Bija jau izdevīgi ar viņu satikties, jo laborantiem jau vienmēr bija iespēja piekļūt pie spiritus vini, turklāt varēja pamīlēties un stundiņu arī nosnausties. Komisārs gan stipri centās mani noķert nakts nedarbos, taču viņam tas neizdevās. Man vecākā stūrmaņa sardzē bija savi cilvēki, kuri laicīgi piezvanīja un pateica, ka mani ļoti meklē komisārs. Es šādos gadījumos vienmēr attaisnojos, teicu, ka uz klāja elpoju svaigu gaisu un peldējos baseinā.
No BNB mēs pārbraucām uz Centrālo Āfriku, kur turpinājām to pašu darbu. Kad jūlijā atgriezāmies Rīgā, Zakss tomēr bija sūdzējies flotes daļā, ka Stimbānam patīkot iedzert šņabi un ka pa naktīm parasti viņi kaut kur pazūdot. Tikai viņš nezināja, ka arī tur man ir savi cilvēki, kas man visu atstāsta. Kā jūrnieks un kapteinis viņš bija savu uzdevumu augstumos, gudrs un kārtīgs cilvēks, ļoti stingrs kapteinis, taču zēni, kuriem nebija prātā karjeras kalšana, viņu ne visai ieredzēja un, protams, arī baidījās. Kad stāvēju sardzē krastā, pēc atgriešanās Rīgā, kapteinis uz kuģa vairākas reizes ieradās ap 5.00 no rīta. Domāju, viņš cerēja noķert sardzes stūrmani nedarbos vai arī iedzērušu. Taču uz rīta pusi es vienmēr biju noskuvies, nomazgājies un kapteini sagaidīju pie parādes trepēm. Ja mums bija kāda iedzeršana, tad tā notika tikai vakarā, kad visi brīvie cilvēki bija no kuģa projām.
(Turpmāk vēl)
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit –atgriešanās Rīgā