(34. turpinājums – noslēgums)
O. Stimbāns pēdējā darbavietā – ostas kontroles dienestā 2000. gada jūlijā.
Kad rakstu šīs rindas, Ministru prezidenta amatā ir Vilis Krištopans, viņš jau pirms vēlēšanām zināja visu, kas valstī ir darāms, lai uzlabotu situāciju, pēc viņa paša vārdiem, viss tāpat kā sportā. Mans augstākais priekšnieks, satiksmes ministrs Gorbunovs, bijušais CK otrais sekretārs, bija uz zaļā zara toreiz un arī tagad, viņam nav jādomā par to, kā dzīvos, kad aizies pensijā. Arī viņam es Latvijas atdzimšanas laikā stipri ticēju, bet tagad vairs nē.
Protams, ne tikai es viens pats tā domāju, ka Latvijā ir atstāts pietiekoši daudz bijušo boļševiku ierēdņu un vadītāju, kuri dažādu institūciju, biznesu vai atsevišķu cilvēku labā rīko sprādzienus, spridzina pieminekļus, rīko un samaksā piketus, mītiņus, saietus un veic citas tamlīdzīgas darbības. Tādā veidā tiek sakūdītas tautas savā starpā, audzināts naids pret Latvijas valdību un latviešiem, bet tas novērš cilvēku uzmanību un prātus no lietām, kuras tautai nevajadzētu redzēt, vienai biznesa jomai palīdz, citu mēģina nospiest un strādā par labu arī dažiem Krievijas politiķiem.
Varētu minēt simtiem piemēru par to, kā mūsu valstī tiek grauta tautas labklājība, taču tam jau nav nekādas nozīmes, visi cilvēki to zina un redz, tikai daudzi to dažādi iztulko.
Varētu jau parunāt arī par labām lietām, kas notiek Latvijā, taču to slikto lietu ir vairāk. Laikam jau visas šīs nebūšanas turpināsies tik ilgi, kamēr netiks mainīti vēlēšanu likumi un tauta nevarēs ievēlēt deputātos savus vajadzīgos cilvēkus. Taču tagad jau tas nav iespējams, ja viens kandidāts patīk, jāvēl visa partija un to partiju ir tik daudz kā skudru pūznī.
Ja man būtu tāda iespēja, es šodien noliktu valsts vadībā profesoru Bojāru, piešķirtu viņam ārkārtējas tiesības un aizdzītu krūmos 99 % visu partiju. Un pieteiktu nežēlīgu karu mafijai un noziedzībai, dotu visas iespējamās priekšrocības lauksaimniecībai un godīgiem biznesmeņiem, bet negodīgos sodītu nežēlīgi. Taču par to visu varu tikai sapņot. Varbūt mani bērni un mazbērni to sagaidīs.
Tagad mans izpildāmais sapnis ir kaut vai reizi mēnesī aizbraukt uz Krustpili pie jaunākā brāļa Andra, pazvejot zivis, «ieķemmēt» šņabīti, paklausīties lakstīgalas un pasapņot par to, ko Andris varētu atjaunot, uzcelt un izveidot mūsu dzimtajā zemītē, ja viņam tiktu dota iespēja izvērsties un kaut ko nopelnīt. Taču pagaidām tādu iespēju viņam mūsu valstī nav. Ar savu zemīti viņš var tikai sevi apgādāt, lai nebūtu jārokas pa miskastēm, kā daudzi ir spiesti darīt. Tādiem vīriem jau daudz nevajadzētu mazliet aizņēmuma ar nelieliem procentiem tehnikas iegādei un iespēju realizēt savu produkciju. Taču, lai to izpildītu, vajadzētu palūgt vismaz uz pieciem gadiem atgriezties no Viņsaules uz Latviju Kārli Ulmani, taču arī tādu iespēju Dievs nav mums devis. Pagaidām varam būt laimīgi, ka mums nav jādzīvo tā, kā dzīvo mūsu austrumu lielais kaimiņš Krievija. Joprojām cerēsim, ka atradīsies godīgi, izglītoti un varoši vīri, kuri beidzot mūsu izmocīto zemīti Latviju novedīs līdz normālas demokrātiskas valsts stāvoklim. Kur nabagi būs tikai sliņķi, bet pārējie pārtikuši un bagāti, lauksaimniecība un rūpniecība būs atjaunota un Latvija atkal kļūst jūras valsts, kur augs atkal nākošie tālbraucēji kapteiņi, kur nebūs nesodītu iespēju laupīt, zagt, apmānīt tautu un iedzīvoties negodīgā veidā. Lai Dievs dod, ka šis sapnis piepildītos jo ātrāk, jo labāk.
Kā jau iepriekš rakstīju, no 1998. gada beigām atkal turpināju strādāt Rīgas ostas kontroldienestā par ostas uzraugu. Jauno jūras satiksmes kontroldienesta ēku Vecmīlgrāvī, Meldru ielā 5a, uzbūvēja Brēmenes vācieši. Kā rakstīja «Jūras Vēstis», tad šis Rīgas Jūras satiksmes centrs esot viens no vismodernākajiem visā Eiropā. Ēka tiešām ir skaista, betons, alumīnijs, plastmasa un stikls. Taču, tā kā šeit atrodas milzums datoru, rāciju, radaru un citas elektronikas, tad vispārējais klimats darbiniekiem nav diez cik patīkams un daudzi sūdzas par redzes pasliktināšanos. Lai nu kā tur būtu ar tiem darba apstākļiem, taču ekskursantu pie mums netrūkst. Šo brīnumu brauc apskatīties skolēni no Latgales, dažādu augstskolu studenti, ārzemju diplomāti un biznesmeņi no dažādām valstīm.
Ostas kontroldienesta pienākumos ietilpst kuģu ienākšanas noformēšana un jūrā iziešanas atļaujas izsniegšana. Katra kuģu ienākšana un iziešana tiek iereģistrēta žurnālos, un visas ziņas ievadītas datorā. Mūsu pienākumos ietilpst arī loču norīkošana un nosūtīšana kuģu ievešanai, izvešanai vai pārtauvošanai uz citu piestātni. No vienas puses, darbs ir diezgan sarežģīts, taču veciem jūras vilkiem arī interesants. Kaut arī paši vairs jūrā nebraucam, tomēr vismaz tādā veidā esam ar kuģiem saistīti. No šī centra notiek arī visa kuģu satiksmes regulēšana, lai novērstu avāriju situācijas ostas teritorijā. Arī meklēšanas un glābšanas dienesta centrs atrodas jaunajā ēkā. Tepat blakus stāv loču kuteris un ledlauzis «Varma».
2000. gada 8. jūlijā noskatījos Jūras svētku svinības Rīgas pasažieru ostas rajonā. Pavizinājāmies ar upju kuģīti «Jelgava» pa Daugavu, parādīju savām dāmām ledlauzi «Varma» no iekšpuses un ārpuses. Šie tad arī bija mani pēdējie Jūras svētki, atrodoties ar jūru saistītā amatā.
Pēc 1. jūlija saskaņā ar satiksmes ministra A. Gorbunova rīkojumu Latvijas Jūras administrācija tika reorganizēta un visi Latvijas ostu kapteiņu dienesti nodoti ostu pārvaldēm. Rīgas ostas pārvaldnieks Loginovs mūs, pensionārus, pieņemt darbā nevēlējās, un tad nu nekas cits neatlika, kā šūt ciet to jūras maisu un nest mājās. Tādā veidā 2000. gada 14. septembrī es aizgāju no darba beztermiņa atvaļinājumā. Un laikam tā arī vajadzēja, jo nu beidzot es varēšu piepildīt savu mūža sapni uzbūvēt pirtiņu un tajā pērties, cik gribēsies, zvejot zivtiņas un audzēt puķītes tik ilgi, cik Dieviņš atļaus.
Beigas
Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – Rīgas ostas kapteiņdienestā
O.Stimbāna grāmata – tālbraucēja kapteiņa atmiņas tika izdota 2022. gadā. Grāmata tika izdota pateicoties kapteiņa Ēvalda Grāmatnieka iniciatīvai un daudzu jūrniecības kompāniju atbalstam.