Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Rīgas ostas kapteiņdienestā

(33. turpinājums)

1996. gadā K. Gailišs aizgāja strādāt uz Latvijas Jūras administrāciju, bet par ostas kapteini nozīmēja Eduardu Delveri. Darbinieki viņu ļoti cienīja. 1997. gadā Jūras administrācijā, un līdz ar to arī pie mums, sākās reformas un tās, protams, vienmēr nes izmaiņas un ne jau strādājošo labā.

Tika pārdēvēti daudzi amati, daudzi darbinieki tika atlaisti no darba, un dažus mēnešus vēlāk, oktobra beigās, arī es paliku bez darba ar pensiju Ls 60 mēnesī. Paldies Dievam, mani iekārtoja darbā pie sevis Māris Vilips, franču kuģu reģistra firmas «Bureau Veritas» direktors. Kādreiz mēs braucām ar viņu uz viena kuģa, es par kapteini un viņš par mehāniķi, tāpēc arī viens otru labi pazinām. Šeit strādāju bez pamatalgas par neatkarīgās inspekcijas inspektoru. Cik strādāju, tik arī nopelnīju. Līdz 1998. gada 1. aprīlim darba bija daudz kā Rīgā, tā arī citās pilsētās. Inspicējām kravas, kas nāca no kuģiem uz vagoniem, autotreileriem, konteineriem un arī tērauda iekraušanu kuģos. Bet no aprīļa Krievija un Baltkrievija, saasinoties ar attiecībām ar Latviju, pārtrauca ar mums kontraktus, un mēs, bezalgas inspektori, palikām bez darba. Kādreiz gadījās darbiņi reizi vai divas mēnesī, un tad dažus mēnešus pavisam tukšā. Citā darbā iekārtoties nekādi nevarēju, pieklājīgi atteica, bet es gan saprotu esmu par vecu. Trīs mēnešus vasarā (ne pēc kārtas) nostrādāju tajā pašā ostas kontroldienestā, aizvietojot cilvēkus, kuri aizgāja atvaļinājumā, un tas man bija tikpat kā dūksim tauki. No 1998. gada novembra beigām mani atkal pieņēma pastāvīgā darbā ostas kontroldienestā tajā pašā ostas uzrauga amatā. Darbs bija pietiekoši sarežģīts un nervozs, taču biju laimīgs, ka atkal varu pastāvīgi nopelnīt dienišķo maizi. Darbu atguvu, pateicoties ostas kapteinim Delverim un dažiem cilvēkiem no Jūras administrācijas, bijušajiem kolēģiem. Ar 1999. gada janvāra sākumu mūs pārcēla uz jaunuzbūvēto celtni Vecmīlgrāvī pie Baltās baznīcas uz paša Daugavas krasta. Māja jau skaista, mūsdienīga, otras tādas Rīgā nav. Mēs viņu saucām par raganu mājiņu uz vistas kājas. Tā jau arī izskatās divi stāvi apakšā, tornis un augšā kuģu satiksmes dienests.

Ostas kontroldienestā bijām deviņi cilvēki, no kuriem 90 % bijušie tālbraucēju kapteiņi – pensionāri. Es no visiem esmu visvecākais, jūlijā jau 70 gadu. Vienam, otram, kurš aizgāja pensijā pēc 1996. gada, pensija ir tāda, ka var nestrādāt. Es esmu par vecu, tāpēc un man tā lielā pensija nepienākas, kaut arī esmu strādājis visu mūžu, jau no bērna gadiem. Arī, būdams pensijā, nepārtraucu darbu un nodokļi ir maksāti pietiekoši lieli. Ir jau dvēselē tāds neliels aizvainojums, bet ko lai dara.

Ar to tad arī varu gandrīz pavilkt strīpu savam kapteiņa amatam. Tagad tikai skatījos, kā kuģi nāk no jūras un iet jūrā. Savas sardzes laikā nodarbojāmies ar kuģu pienākšanas, atiešanas noformēšanu, kontrolēšanu un regulējām loču darbu kuģu ievešanai vai izvešanai no ostas, kā arī kuģu tauvotāju darbu. Sardzē stāvējām divatā, jo vienam bieži vien grūti tikt galā.

Kontroldienestā sāka atjaunoties vecās «pagrīdes» runas, ka pēc dažiem mēnešiem ostas kapteiņa dienests pāries ostas pārvaldes pakļautībā, un šīs baumas jau kļuva reālas. Visi darbinieki par to ļoti baidījās. Ja mūsu dienests pāries ostas pārvaldnieka Loginova padotībā, tad pilnīgi ticams, ka ar mums viņš izdarīs to pašu, ko pārņemot ostas pārvaldi, t.i., izdzīs visus vecos darbiniekus un saliks iekšā savus cilvēkus.

***

Veicot nelielu atkāpi, vēlos izteikt savas pārdomas par mūsu brīvo Latviju. Personīgi piedalījos kā delegāts Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā un citos atmodas laikā man pieejamos pasākumos. Kad nodibinājās brīvā Latvija, tad es biju simtprocentīgi pārliecināts, ka Latvija, atrodoties tādā attīstības stāvoklī, kāds bija 1990. gadā, piecos, sešos gados varēs tikt uz zaļā zara un visi cilvēki sāks dzīvot pārticīgi. Kārlis Ulmanis taču to spēja izdarīt no 1935. līdz 1940. gadam. Lai viņam vieglas smiltis nezināmajā svešajā zemē un Dievs lai palīdz viņa dvēselei! Arī Godmanim un Guntim Ulmanim tad es vēl ticēju. Taču, redzot kriminālo situāciju un mafijas darbību, ar katru gadu ticība mūsu valdībai un deputātiem arvien vairāk ruka. Un, skatoties uz tiem neliešiem, kuri slauca Latvijas tautu (neskatoties uz to, kādas tautības ir cilvēki), tā ticība zuda pavisam un tagad viņas vairs nav. Rūpniecība nav pārveidota, bet ir sagrauta, lauksaimnieki iedzīti strupceļā, nodokļi tiek godīgi ņemti no vienkāršās tautas, bet lielie biznesmeņi labākajā gadījumā maksā tikai daļu, lielos ienākumus slēpj dažādos veidos, un valstij no viņiem nav simtprocentīga ienākuma. Lielie un mazie valsts vadītāji vairāk domā par sevi, nevis par valsti, kabata ir jāpiebāž un priekšdienas sev ir jānodrošina, kamēr ir pie varas.

(Turpmāk vēl)

Iepriekšējais stāsts lasāms šeit – ierēdņa darbs ministrijā