Autors: Līva

(11. turpinājums)

Sasaldēto siļķu kravu vedām uz Mago. Mago ostā krāvāmies ārā pusotras dienas, pēc tam uzņēmām zivju konservus Vladivostokai. Atpakaļceļā, Nikolajevskā, paņēmām loci un divpadsmit ločus – pasažierus, kurus vajadzēja pa ceļam nogādāt uz peldošo bāku (loču staciju) starp Lazarevo un Pogobi pašā šaurākajā vietā Tatāru šaurumā. Loči pasažieri sāka «plostot». Avansiņa Vladivostokā ilgam laikam nepietika, tāpēc otrajā dienā četratā aizgājām uz restorānu «Vladivostok », līdzi paņēmuši portfelīti ar apmēram 10 kg ikru. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Vladivostoka”

(10. turpinājums)

Traleris bija «konvertēts», t.i., visi logi, iluminatori un durvis aizmetināti un ūdensnecaurlaidību bija pārbaudījusi reģistra inspekcija. Velkošā tērauda tauva ar šēkeli bija piestiprināta pie tērauda trosēm, kuras bija izvilktas cauri enkuru klīzēm un sastiprinātas ar speciālo šēkeli. Reizi dienā jūrā apstājāmies, ar glābšanas laivu piebraucām pie velkamā kuģīša un pārbaudījām, vai nav kādi bojājumi. Trešajā naktī sacēlās vētra līdz 8-10 ballēm. Nākošajā dienā piebraukt un pārbaudīt kuģīti neizdevās. Vakara pusē novērotājs matrozis ziņoja, ka velkamais kuģelis ar priekšgalu stipri nirstot viļņos.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Magadana”

(9. turpinājums)

Vispār jau A. D. bija labs un izdarīgs palīgs, tikai dikti mīlēja iedzert, un ostās pēc iespējas nelaida garām nevienu meiteni, visur viņam bija mīļākās. Ar A. D. vienmēr varēja aiziet kopā pie daiļā dzimuma pamīlēties, ja tikai bija pāris pudeļu līdzi. Tādā veidā varējām izbēgt no riska noķert kādu slimību ar gadījuma iepazīšanos kaut kur uz ielas vai restorānā. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs traleru flotē”

(8. turpinājums)

Es nospiedu trauksmes signālu un pa translāciju izsaucu uz klāja komandu. Pēc 15 minūtēm vienā no dušas telpām mums bija 22 zosis. Visas zosis pēc saduršanās ar kuģa virsbūvi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Mūsu pavārs izrādījās meistars un 40 minūšu laikā puse no zosīm bija apstrādātas, novilkta āda ar visām spalvām. Otru pusi atdevām uz otru kuģi, jo viņu prožektoru gaismā neviena zoss nebija ielidojusi. Nolēmām, ka tā ir Neptūna dāvana mums Jaunajā gadā. 24.00 piecas zosis jau bija izšmorētas un kūpēja uz svētku galda. Iedzeršanai, protams, vajadzēja lietot tējas glāzes ar platiem dibeniem, jo, braucot cauri ledus laukiem, svētku galds diezgan stipri kratījās. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – šmorētas zosis un suņa gaļa”

(7. turpinājums)

1959. gadā pirms maija svētkiem iznāca kuriozs gadījums kapteinim Poļkam. Viņš savā portfelī bija ielicis trīs lielus zušus un veda mājās no Vecmīlgrāvja uz centru. Autobuss bija pārpildīts, pēkšņi kāda sieviete šausmās iekliegusies: „Glābiet, čūska!». Šoferis autobusu apturējis, atvēris durvis, un uzreiz autobuss bijis tukšs. Kapteinis piecēlies, ieraudzījis, ka pa grīdu lokās viens viņa zutis, taču nav to ņēmis, bet arī steidzīgi izkāpis no autobusa un ar pārpalikušajiem diviem zušiem gājis atpakaļ uz iepriekšējo pieturu. Citādi varēja gadīties, ka viņu iekausta par šādu cilvēku izāzēšanu. Gada beigās kapteinis devās atvaļinājumā, bet mani nozīmēja viņa vietā. Tā es pirmo reizi mūžā kļuvu par kuģa kapteini. Ar pienākumiem tiku galā normāli. Arī priekšniecība bija ar mani apmierināta. Pēc draugu ieteikuma iestājos kompartijā, jo citādi mani brīdināja, ka kapteiņa amatu ieņemt nevarēšu un būšu mūžīgais vecākais stūrmanis. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – čūska autobusā un paaugstinājums amatā”

(6. turpinājums)

Diviziona komandieris, kuru mēs saucām par Šakāli, mums ar Žeņu paziņoja, ka par disciplīnas pārkāpumiem nedemobilizēs mūs kā normālus virsniekus, bet izdzīs no flotes ar vilka pasi un ka mūs abus pēc tam pat krematorijā uz sadedzināšanu nepieņems, ne tikai kaut kur darbā. 

Pēc trijām nedēļām par 4 stundu nokavēšanu uz dienestu mēs abi ar Žeņu atkal dabūjām 10 diennaktis aresta no tā paša Šakāļa. 

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – atvaļināšanās no kara flotes”

(5. turpinājums)

1955. g. augustā Korsakovas ostā (Sahalīnā) tika noformēta liela grupa desanta kuģu, kurus vajadzēja nogādāt Maidzuru ostā Japānā un nodot amerikāņiem. Šie kuģi bija saņemti kara laikā, to paredzēja lendlīzes līgums. Tie kuģi, kuri bija ierindā, tika stipri uzspodrināti, tāpat papildināti ar rezerves daļām. Mūsu kuģis tauvā paņēma divus desanta kuģus, tāpat vēl viens glābšanas kuģis. Tā kā šie četri kuģi skaitījās norakstīti, tad visiem dīzeļiem tika nolaista eļļa, tad tos iedarbināja, lai sadegtu visi gultņi. Tāpat lielgabalu un ložmetēju stobrus piebēra ar smiltīm un pielēja ar sērskābi, lai pēc tam amerikāņi nevarētu ar tiem šaut un lai mehānismi vairāk nestrādātu.

Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – dienests Tālajos Austrumos turpinās un citi piedzīvojumi”