Saņemot laipnu atļauju no Ausekļa redaktores Unas Mednes intervija ar Sendiju Repeli par sajūtām kā ir strādāt kuģa kapteiņa palīga amatā ir atceļojusi uz LJS mājaslapu.
Līva Goba
Turpināt lasīt “Darbs uz kuģa – dzīve nemitīgā kustībā”
Par notikumiem Latvijā un pasaulē, par novitātēm nozarē lasīt Šeit .
Citus žurnāls Jūrnieks izdevumus var atrast LJS mājaslapā šeit: https://www.ljs.lv/zurnals-jurnieks/
Žurnāls Jūrnieks ir Latvijas Jūras administrācijas izdevums, kas iznāk 6 reizes gadā un vēsta par aktuālo jūrniecībā Latvijā un pasaulē. Žurnālu var lasīt arī Latvijas Jūras administrācijas mājaslapā: https://www.lja.lv/index.php/par-lja/izdevums-jurnieks
(15. turpinājums)
Tā kā kravas uz kuģa nebija, lai iegūtu lielāku stabilitāti, piepildījām ar ūdeni visus tukšos degvielas un ūdens tankus. Pie stūres noliku vecāko virsnieku, sardzes matroži stāvēja stūres mājā par novērotājiem, kaut arī redzamības uz priekšu nebija nekādas. Visai komandai pavēlēju uzvilkt glābšanas vestes. Tie vīri, kas nebija sardzē uz komandtiltiņa vai mašīntelpās, negulēja. Praktiski jau gulēt arī nebija iespējams, jo viļņi kuģi svaidīja kā skaidiņu, un cilvēku no kojas (gultas) varēja aizmest pret pretējo sienu.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas -ziemas vētra Ohotskas jūrā (2. daļa)”(14. turpinājums)
Vadājām uz zvejas rajoniem un zivju kombinātiem dažādus aprīkojumus un citas preces, kuras nav jātur saldētājrūmēs. Vienreiz pat akmeņogļu kravu aizvedām uz Komandoru salām. Tur Ņikoļskoje ciema reidā nostāvējām veselu nedēļu, kamēr kravu ar baržām nogādāja krastā. Apskatījām arī komandora Bēringa kapu. Komandoru salās arī ir liels kotiku saudzēšanas un pētniecības centrs. Šeit 5 jūdžu attālumā, apkārt salām, stingri aizliegts signalizēt un mest vai liet aiz borta atkritumus vai citus priekšmetus.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – ziemas vētra Ohotskas jūrā”
(13. turpinājums)
1964. gada februārī mūsu kuģim Petropavlovskas kuģu remonta rūpnīcā uz pāris mēnešiem sākās remonts. Dzīvoju ar ģimeni privātā mājiņā pie vecenītes Duņas Kuro, viņas vīrs bijis igaunis, boļševiki to nošāvuši 1930. gadā. Dzīvojām 6 m2istabiņā četratā. Ja naktī vajadzēja iziet priekšistabā spainī pačurāt, tad vajadzēja kāpt pāri saliekamajai gultiņai, kurā gulēja dēls. Iziet ārā uz tualeti nevarēja, jo no februāra vidus un visu martu dikti sniga un plosījās viesuļi.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Petropavlovska”
(12. turpinājums)
Kad no rīta uz kuģa atgriezās mūsu vīri, tad sākās atmiņu stāsti, kuru pietika ilgam laikam. Taču ar šo humāno operāciju kombināts bija glābts un valstij neradās ekonomiskie zaudējumi. Balles vakarā kopā ar kombināta vīriem un jūrniekiem sanācis aptuveni 70 vīru uz 500 sievietēm. Bijis pat grupu sekss, bijuši arī kautiņi starp sievietēm, kuras nav varējušas godīgi sadalīt Ādama dēlus. Visu to ir grūti atstāstīt, jo normāls cilvēks diezin vai ticēs, ka kaut kas tāds dzīvē vispār var notikt. Taču tas viss tomēr tā bija, jo citos kombinātos esmu līdzīgas lietas redzējis pats savām acīm un bijis teltīs un barakās, kur tevi cenšas nopirkt par šņabi vai brāgu, vai vienkārši par apaļām krūtīm un dibenu.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs, svētki un brieži”
(11. turpinājums)
Sasaldēto siļķu kravu vedām uz Mago. Mago ostā krāvāmies ārā pusotras dienas, pēc tam uzņēmām zivju konservus Vladivostokai. Atpakaļceļā, Nikolajevskā, paņēmām loci un divpadsmit ločus – pasažierus, kurus vajadzēja pa ceļam nogādāt uz peldošo bāku (loču staciju) starp Lazarevo un Pogobi pašā šaurākajā vietā Tatāru šaurumā. Loči pasažieri sāka «plostot». Avansiņa Vladivostokā ilgam laikam nepietika, tāpēc otrajā dienā četratā aizgājām uz restorānu «Vladivostok », līdzi paņēmuši portfelīti ar apmēram 10 kg ikru.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Vladivostoka”
(10. turpinājums)
Traleris bija «konvertēts», t.i., visi logi, iluminatori un durvis aizmetināti un ūdensnecaurlaidību bija pārbaudījusi reģistra inspekcija. Velkošā tērauda tauva ar šēkeli bija piestiprināta pie tērauda trosēm, kuras bija izvilktas cauri enkuru klīzēm un sastiprinātas ar speciālo šēkeli. Reizi dienā jūrā apstājāmies, ar glābšanas laivu piebraucām pie velkamā kuģīša un pārbaudījām, vai nav kādi bojājumi. Trešajā naktī sacēlās vētra līdz 8-10 ballēm. Nākošajā dienā piebraukt un pārbaudīt kuģīti neizdevās. Vakara pusē novērotājs matrozis ziņoja, ka velkamais kuģelis ar priekšgalu stipri nirstot viļņos.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Magadana”
(9. turpinājums)
Vispār jau A. D. bija labs un izdarīgs palīgs, tikai dikti mīlēja iedzert, un ostās pēc iespējas nelaida garām nevienu meiteni, visur viņam bija mīļākās. Ar A. D. vienmēr varēja aiziet kopā pie daiļā dzimuma pamīlēties, ja tikai bija pāris pudeļu līdzi. Tādā veidā varējām izbēgt no riska noķert kādu slimību ar gadījuma iepazīšanos kaut kur uz ielas vai restorānā.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs traleru flotē”
(8. turpinājums)
Es nospiedu trauksmes signālu un pa translāciju izsaucu uz klāja komandu. Pēc 15 minūtēm vienā no dušas telpām mums bija 22 zosis. Visas zosis pēc saduršanās ar kuģa virsbūvi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Mūsu pavārs izrādījās meistars un 40 minūšu laikā puse no zosīm bija apstrādātas, novilkta āda ar visām spalvām. Otru pusi atdevām uz otru kuģi, jo viņu prožektoru gaismā neviena zoss nebija ielidojusi. Nolēmām, ka tā ir Neptūna dāvana mums Jaunajā gadā. 24.00 piecas zosis jau bija izšmorētas un kūpēja uz svētku galda. Iedzeršanai, protams, vajadzēja lietot tējas glāzes ar platiem dibeniem, jo, braucot cauri ledus laukiem, svētku galds diezgan stipri kratījās.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – šmorētas zosis un suņa gaļa”