Šī paša 1981. gada oktobrī «Pārslu» norīkoja nākošajā reisā uz Zviedrijas ostu Vestervīku un vēlāk uz Vallhamnu. Šajās ostās stāvējām pie moliņa pašā pilsētas centrā, un zivis no zviedru zvejas kuģiem mums pieveda ar automašīnām. Pieņēmām reņģes un lielās brētliņas un tās saldējām. Šeit apakšsardzes bija jārīko retāk, jo lielāko daļu produkcijas saldējām.
Daudzi tirdzniecības flotes jūrnieki pat aptuveni nesaprot to darbu, ko veic cilvēki zivsaimniecības flotē. Pat daudzi tankkuģi ne vienmēr saprot, kā var padot tauvu uz bāzes kuģa aizmuguri biezā miglā, bez redzamības, ja pie labā borta stāv divi zvejas kuģi un nodod zivis, bet pie kreisā borta transporta kuģis pieņem gatavo produkciju. Taču tas ir nepieciešams un ir jādara, kaut arī bieži vien ar krietnu risku par kuģa un cilvēku drošību.
Mauritānija, Nuadibu. Mācību trauksmes laikā, 1983. gada jūnijā.
(24. turpinājums)
Reiz ziemā Lielbritānijas ostā Invernesā noformējām kuģa ienākšanu un dabūjām brīvas prakses apliecību. Taču pēc divām stundām atbrauca angļu «melnā muita » un sāka kuģi pārbaudīt vēl trakāk nekā padomju ostās. Rezultātā pēc 2 stundām muitnieki nobēra man uz galda nelielu čupiņu cigarešu, tā esot kontrabanda, kas atrasta kaut kādā atvilktnē vai apģērba kabatās. Par to gan sodu neuzlika. Taču otrajam stūrmanim produktu noliktavā atrada deklarācijā nereģistrētu cigarešu kasti, bet trešajam stūrmanim kajītē – 10 liekas pudeles šņabja (atļauts ievest 1 litru spirtotā un 10 paciņas cigarešu.) Šņabis un cigaretes tika konfiscēti un piespriests naudassods 2300 sterliņu mārciņu. Nācās no rīta aģentam palūgt šo summu un samaksāt muitniekiem. Pēc atgriešanās Liepājā stūrmaņus nomainīja, un vīza viņiem bija ciet, tāpat arī jāstrādā krastā un jāatmaksā valstij naudassods.
Dokā kuģim nogrieza visas metāla lanckas no saplacinātā kuģa priekšgala un piemetināja metāla plāksni, uz pīķa pierīkoja divus pagaidu enkurus ar visām ierīcēm, lai tādā veidā paši ar savu gaitu varētu atgriezties Rīgā.
Jūnija beigās vienā vakarā izgājām no Laspalmas ostas un pagriezāmies uz dienvidiem, uz zvejas rajonu. Pēc iziešanas no ostas, kā jau vienmēr, noguris gulēju savā kajītē un 00.10 minūtēs pamodos no liela blīkšķa. Ieskatījies priekšējos iluminatoros, ieraudzīju, ka kuģa priekšgals ir baltā mākonī tīts un tam priekšā liela čupa kaut kādu dzelžu.
Tālāk 1973. gada martā mani pārcēla par vecāko kapteiņa palīgu uz transporta refrižeratora kuģi «Burja». Šis bija ļoti patīkams kuģis, arī ātrums bija 22 mezgli. Kapteinis direktors Leonīds Ļebjodkins un komisārs Kuzma Čigriks.
Refrižeratorkuģis Sarma 1989. gada martā Liepājā. Avots: Marine Traffic: https://www.marinetraffic.com/en/photos/of/ships/shipid:953746/ships
Pēc šī reisa atgriezās pastāvīgais 2. stūrmanis, tāpēc 1967. gada jūlija beigās mani norīkoja par 2. stūrmani uz ražošanas refrižeratoru «Sarma». Kapteinis direktors šeit bija Nikolajs Karpovs un vecākais palīgs Konstantīns Gailišs.
1967.gada orkāns Latvijā. Avots: https://timenote.info/lv/events/Stiprakais-1967-gada-orkans-Latvija
No 1967. gada 1. augusta strādāju par otro stūrmani uz Rīgas refrižeratoru bāzes kuģiem. Tiku norīkots uz tankkuģi «Sigulda», kurš atradās remontā Klaipēdā.
Vēlā rudenī sacēlās milzīga viesuļvētra. Naktī vējš norāva no enkuriem tukšu doku, kurš tika uzmests uz «Siguldas» kreisā borta un stipri ielieca kuģa sānus, ko pēc tam vajadzēja remontēt. Ūdens bija sacēlies pāri piestātnēm, un visa remontrūpnīcas teritorija bija zem ūdens. No rīta, kad ūdens jau bija nokrities, peļķēs cilvēki ķēra zivis, kuras nebija paspējušas kopā ar ūdens noplūšanu aizpeldēt atpakaļ akvatorijā. Šajā naktī no Klaipēdas līdz Rīgai gar piekrastes mežiem bija milzum daudz nogāzto koku, un arī Rīga esot bijusi stipri applūdināta. Tagad nu gan ukraiņu bezdarbniekiem bija darbs, un pāris gadus varēja zāģēt meža lauztos kokus kā Lietuvā, Latvijā, tā arī Igaunijā.
Braucām no pašiem ziemeļiem līdz Vladivostokai. Ziemas laikā tās pašas ledus grūtības visās jūrās, izņemot Kluso okeānu, tāpat arī lielie vēji, vētras un taifūni. Pavasarī – biezās miglas. Vasarā biežāk jauks, skaists laiks.