Šajā sadaļā tiek pārpublicētas tālbraucēja kapteiņa Ojāra Stimbāna ( 1929- 2001 ) atmiņas par darbu jūrniecībā un piedzīvoto uz kuģiem no 1945 – 2000. gadam!
Atmiņas tika publicētas kā nelieli stāsti laikrakstā Brīvā Daugava 36 turpinājumos no 2000. gada 5. februāra līdz 200.gada 28. oktobrim.
(23. turpinājums)
1975. gada 1. augustā mani beidzot atkal nozīmēja par kapteini uz transporta refrižeratorkuģa «Mangaļi».
Viens labums uz šī kuģa bija tas, ka to apkalpoja neliela komanda(20 cilvēku) un nebija komisāra amata, kura pienākumus pildīt bija uzdots kapteinim.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Mangaļi”
(22. turpinājums)
Dokā kuģim nogrieza visas metāla lanckas no saplacinātā kuģa priekšgala un piemetināja metāla plāksni, uz pīķa pierīkoja divus pagaidu enkurus ar visām ierīcēm, lai tādā veidā paši ar savu gaitu varētu atgriezties Rīgā.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – piedzīvojumi dokā”
(21. turpinājums)
Jūnija beigās vienā vakarā izgājām no Laspalmas ostas un pagriezāmies uz dienvidiem, uz zvejas rajonu. Pēc iziešanas no ostas, kā jau vienmēr, noguris gulēju savā kajītē un 00.10 minūtēs pamodos no liela blīkšķa. Ieskatījies priekšējos iluminatoros, ieraudzīju, ka kuģa priekšgals ir baltā mākonī tīts un tam priekšā liela čupa kaut kādu dzelžu.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – sadursme”
(20. turpinājums)
Tālāk 1973. gada martā mani pārcēla par vecāko kapteiņa palīgu uz transporta refrižeratora kuģi «Burja». Šis bija ļoti patīkams kuģis, arī ātrums bija 22 mezgli. Kapteinis direktors Leonīds Ļebjodkins un komisārs Kuzma Čigriks.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – Līgo, līgo”(19. turpinājums)
Pēc šī reisa atgriezās pastāvīgais 2. stūrmanis, tāpēc 1967. gada jūlija beigās mani norīkoja par 2. stūrmani uz ražošanas refrižeratoru «Sarma». Kapteinis direktors šeit bija Nikolajs Karpovs un vecākais palīgs Konstantīns Gailišs.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs refrižeratorflotē”(18. turpinājums)
No 1967. gada 1. augusta strādāju par otro stūrmani uz Rīgas refrižeratoru bāzes kuģiem. Tiku norīkots uz tankkuģi «Sigulda», kurš atradās remontā Klaipēdā.
Vēlā rudenī sacēlās milzīga viesuļvētra. Naktī vējš norāva no enkuriem tukšu doku, kurš tika uzmests uz «Siguldas» kreisā borta un stipri ielieca kuģa sānus, ko pēc tam vajadzēja remontēt. Ūdens bija sacēlies pāri piestātnēm, un visa remontrūpnīcas teritorija bija zem ūdens. No rīta, kad ūdens jau bija nokrities, peļķēs cilvēki ķēra zivis, kuras nebija paspējušas kopā ar ūdens noplūšanu aizpeldēt atpakaļ akvatorijā. Šajā naktī no Klaipēdas līdz Rīgai gar piekrastes mežiem bija milzum daudz nogāzto koku, un arī Rīga esot bijusi stipri applūdināta. Tagad nu gan ukraiņu bezdarbniekiem bija darbs, un pāris gadus varēja zāģēt meža lauztos kokus kā Lietuvā, Latvijā, tā arī Igaunijā.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – darbs uz peldošā bāzes kuģa”
(17. turpinājums)
Braucām no pašiem ziemeļiem līdz Vladivostokai. Ziemas laikā tās pašas ledus grūtības visās jūrās, izņemot Kluso okeānu, tāpat arī lielie vēji, vētras un taifūni. Pavasarī – biezās miglas. Vasarā biežāk jauks, skaists laiks.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – atgriešanās Rīgā”
(16. turpinājums)
Otrs zvejas kuģis (SRT «Kavača», uz tā par kapteini bija mans draugs Iļja), kurš bija braucis pret vēju no Klusā okeāna puses, lai paglābtos pie Kamčatkas krastiem, arī bija tik stipri apledojis, ka 3 jūdzes pirms krasta apgāzās un nogrima. Pēc mēneša kuģi atrada, bet ūdenslīdēji mašīntelpā uzgāja tikai 2 cilvēkus. Pārējā apkalpe bija pazudusi. Arī Severokuriļskas ostā tajā naktī bija apledojuši un nogrimuši trīs zvejas kuģi. Tur gan bojā bija gājuši tikai 2 cilvēki.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas- vētras sekas un piedzīvojumi taigā”(15. turpinājums)
Tā kā kravas uz kuģa nebija, lai iegūtu lielāku stabilitāti, piepildījām ar ūdeni visus tukšos degvielas un ūdens tankus. Pie stūres noliku vecāko virsnieku, sardzes matroži stāvēja stūres mājā par novērotājiem, kaut arī redzamības uz priekšu nebija nekādas. Visai komandai pavēlēju uzvilkt glābšanas vestes. Tie vīri, kas nebija sardzē uz komandtiltiņa vai mašīntelpās, negulēja. Praktiski jau gulēt arī nebija iespējams, jo viļņi kuģi svaidīja kā skaidiņu, un cilvēku no kojas (gultas) varēja aizmest pret pretējo sienu.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas -ziemas vētra Ohotskas jūrā (2. daļa)”(14. turpinājums)
Vadājām uz zvejas rajoniem un zivju kombinātiem dažādus aprīkojumus un citas preces, kuras nav jātur saldētājrūmēs. Vienreiz pat akmeņogļu kravu aizvedām uz Komandoru salām. Tur Ņikoļskoje ciema reidā nostāvējām veselu nedēļu, kamēr kravu ar baržām nogādāja krastā. Apskatījām arī komandora Bēringa kapu. Komandoru salās arī ir liels kotiku saudzēšanas un pētniecības centrs. Šeit 5 jūdžu attālumā, apkārt salām, stingri aizliegts signalizēt un mest vai liet aiz borta atkritumus vai citus priekšmetus.
Turpināt lasīt “Tālbraucēja kapteiņa atmiņas – ziemas vētra Ohotskas jūrā”